Četru darba dienu nedēļa – kāpēc šī ideja Latvijā ir pilnīgi bezjēdzīga? 46
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā uzvirmojusi diskusija, kas vienlaikus ir pilnīgi bezjēdzīga un ļoti lietderīga.
Šī diskusija ir par četru dienu darba nedēļas ieviešanu. Šajā sakarā sabiedrības iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” sākta parakstu vākšana, kas ilgst jau vairāk nekā mēnesi. Iniciatīvas pārstāvis Deniss Meļehovs uzskata, ka, palielinot brīvo laiku, darbinieku apmierinātības un radošuma līmenis pieaugs, nesamazinot darba efektivitāti.
Pēc iniciatīvas pārstāvja domām, cilvēkiem būs vairāk brīvā laika arī mācībām un personīgajai pilnveidei, kam arī būs pozitīvs ekonomiskais efekts. Tiek piesaukta arī Dānijas pieredze, kur 2019. gadā Odsherredas pašvaldība uz trīs gadu pārbaudes laiku pārgāja uz četru dienu darba nedēļu, dodot piektdienu brīvu saviem 300 darbiniekiem. Tiesa gan, praktiskajiem šī eksperimenta rezultātiem būtiskas nozīmes nav, jo runa ir par Dāniju, nevis Latviju.
Kāpēc šī diskusija ir bezjēdzīga? Tāpēc, ka jebkuras valsts viens no eksistences mērķiem ir paaugstināt šīs valsts pilsoņu un iedzīvotāju labklājību.
Labklājības paaugstināšanas atslēga meklējama grūti izprotamajā vārdu mistrojumā “produktivitātes paaugstināšana”, kura jēga ir ne tik daudz tādu paņēmienu meklēšanā, kā vienā un tajā pašā darba stundā likt strādniekam sazāģēt nevis 80 dēļus, bet gan 100, bet gan tajā, kā šis pats strādnieks varētu tajā pašā darba stundā nevis zāģēt dēļus, bet gan ražot kaut ko sarežģītāku un dārgāk pārdodamu. Mēs šajā ceļā esam labi ja pusceļā.
Atļaujiet kādu citātu. “Latvija joprojām ir ekonomikas iedzīšanas procesā esoša ekonomika, un tās galvenais valsts attīstības mērķis ir palielināt IKP uz vienu iedzīvotāju. Kā liecina produktivitātes pieauguma tempa samazināšanās, agrīnā iedzīšanas posma sniegtie vieglie ieguvumi ir izsmelti. Tas nozīmē, ka produktivitātes pieaugumam arvien vairāk būs jābalstās uz zinātnes ietilpīgām darbībām.
Latvijas vājākais punkts ir bijušas inovācijas, kam nepieciešami ieguldījumi pētniecībā un izstrādē, cilvēku zināšanu un prasmju pilnveidošanā un citos nemateriālos aktīvos. Latvija arī iegūtu, ieguldot savu attālāko reģionu ekonomiskā potenciāla attīstīšanā, uzlabojot to pieejamību un energoefektivitāti, kā arī sekmējot darbvietu radīšanu un investīciju piesaisti tajās.
Visbeidzot ir vajadzīgi ieguldījumi sociālās iekļautības un veselības aprūpes jomā, lai novērstu lielo nevienlīdzību un nevienmērīgu piekļuvi nodarbinātībai un sabiedriskajiem pakalpojumiem.” Tas ir citāts no Eiropas Komisijas dienesta darba ziņojuma par Latviju 2019. gadā. Lai gan dažus gadus vecs, nekas tajā nav novecojis, viss nosauktais ir aktuāls – prasmju pilnveidošana, ieguldījumi pētniecībā, reģionu attīstība, sociālā iekļautība un veselības aprūpe.
Latvijas darbinieku un uzņēmumu produktivitāte par 30–50% atpaliek no Vācijas, Zviedrijas un citu līdzīgu valstu līmeņa, kurām mēs gribētu līdzināties. Un pilnīgi nav nekāds brīnums, ka Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju ir 71% no ES vidējā līmeņa (2021. gada dati) – produktivitāte un nācijas bagātība ir cieši saistīti jēdzieni. Un izrauties no šīs atpalicības nebūt nav vienkārši – tas pēdējos simt gados izdevies tikai saujiņai valstu. Laimīgā kārtā viena no tām ir mums relatīvi kaimiņos esošā Somija, un kāda sagadīšanās – šīs valsts izglītības sistēma šobrīd tiek uzskatīta par labāko pasaulē.
Un izglītības sistēma (lasi – prasmju pilnveidošana, inovāciju un nevienlīdzības novēršanas līdzeklis) ir atslēga Latvijas situācijā, kurā katru gadu samazinās pieejamā darbaspēka daudzums un sabiedrība ir noskaņota pret darbinieku importēšanu. Īsāk sakot, mums būtu jāpēta un cik vien iespējams jākopē Somijas pieredze, jāstrādā, ar zobiem rokot zemi, ja gribam panākt, ka Latvijas iedzīvotāju kopējais dzīves līmenis ceļas.
“Būtiski saīsinot darba dienu, produktivitātes līmenim paliekot iepriekšējam, samazināsies kopējā saražotā pievienotā vērtība tautsaimniecībā, kā rezultātā mazināsies uzņēmumu ieņēmumi, algas, nodokļu ieņēmumi, tātad būs arī mazākas iespējas finansēt pensijas, valsts budžeta finansētās jomas un tamlīdzīgi,” tas ir citāts no Ekonomikas ministrijas vērtējuma par šo ideju, būtībā tas arī šobrīd pieliek punktu šai diskusijai.
Proti, diskusija par četru dienu darba nedēļas ieviešanu šobrīd ir pilnīgi bezjēdzīga. Jāpiebilst vēl, kāda nesena aptauja liecina, ka vairāk nekā puse cilvēku Latvijā vēlētos doties pensijā drīz pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas. Tas ir vēl viens sapnis par ķīseļa upēm ar debesmannas krastiem, jo baidos, ka vairums strauji pārdomātu, ja uzzinātu, uz kādu pensiju var cerēt, tik agri pensionējoties.
Tomēr – kāpēc šī diskusija ir arī lietderīga? Tādēļ, ka skaidri redzams, ka ar šādām idejām eksperimentē tieši pasaules bagātākās un attīstītākās valstis – jau minētā Somija, Dānija un citas. Lai nopietni diskutētu par četru dienu darba nedēļu, Latvijai jākļūst par otru Somiju, tad parunāsim par to.
