Nauda un jēga 35
Baiba Strautmane, Latvijas Žurnālistu asociācijas pārstāve NEPLP sabiedriskajā konsultatīvajā padomē
Notikumus Latvijas Televīzijas ziņu analītisko raidījumu segmentā vērts aplūkot kontekstā ar esošās valdes stāšanos pie lielā kuģa stūres – drīz būs divi gadi.
Ir labas ziņas un… citādas. LTV ir pārstājusi runāt par naudas trūkumu un, šķiet, tas nav tikai sabiedrisko attiecību triks. Vēstīt par nesenajiem notikumiem Parīzē devās pat divi ziņu dienesta žurnālisti, un neviens no tiem nebija oficiālais korespondents Eiropā… Ir jaunas studijas, jauni raidījumi, par vizuāli baudāmiem pārveidoti vecie, “Nakts ziņas” atkal notiek tiešajā ēterā, radītas visnotaļ interesantas “Kultūras ziņas”. Grūti pat uzskaitīt tos visnotaļ cienījamos kolēģus žurnālistus, kuri pēdējā pusotra gada laikā saņēmuši darba piedāvājumus no LTV. Un tas ir labi. Īpaši apzinoties, ka Latvijā nav pārāk daudz citu mediju, kur darbiniekiem tiek piedāvāti korekti darba līgumi ar visām no tā izrietošajām sekām. Tātad var teikt, ka valsts (nodokļu maksātāji) atbalsta kvalitatīvas žurnālistikas pastāvēšanas iespēju.
Jautājums varētu būt par to, kāpēc tā netiek līdz galam izmantota.
Kā tas nākas, ka sabiedriskajai televīzijai šajā laikā tā arī nav izdevies radīt “Kas notiek Latvijā?” jaudas ziņā līdzvērtīgu diskusiju raidījumu latviešu valodā? LTV7 auditorijai ir paveicies – “Točki nad i” šobrīd aizpilda to nišu, kurā gudrs redaktors (Olga Proskurova) un jau izsenis (kopš TV5) zināms spožs raidījumu autors un vadītājs (Oļegs Ignatjevs) neliek skatītājam mocīties ar jautājumiem par temata formulējumu, viesu izvēles loģiku un raidījuma vadītāja orientēšanos problēmā un tās kontekstā.
Ir izdevies vizuāli un strukturāli sakārtot rīta informatīvo bloku, atvēlot tam pat lietot “Panorāmas” vārdu. No zīmola viedokļa – pareizi, bet atkal jautājums – vai tas neuzliek raidījuma autoriem pienākumu radīt vairāk pievienotās vērtības. Ņemot vērā, cik regulāri tur viesojas pietiekami interesantas amatpersonas un personas, labāk sagatavotas intervijas varētu ļaut LTV ziņu dienestam daudz jūtamāk ietekmēt gan mediju darbakārtību, gan pašu diskusiju virzienu.
Ciltsmāte “Panorāma” turpina mulsināt. Tiem, kas cerībā uzzināt ko jaunu cenšas noskatīties visas trīs latviešu ziņas (TV3, LNT, LTV), visskumjākie, protams, ir vakari, kad visas rāda vienu un to pašu gandrīz vienādā secībā; un “Panorāma”, kā zināms, ir pēdējā rindā… Bet mulsums par sabiedriskās televīzijas redakcionālajām prioritātēm sākas tad, kad, piemēram, komerctelevīzijas uzskata par nepieciešamu atspoguļot parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdi par Zolitūdes lietu (laikā, kad policija solīja beidzot atklāt aizdomās turamo vārdus), bet “Panorāma” tikmēr par svarīgāku atzīst rādīt deputātu, kurš iznāk no savām ieslodzījuma diennaktīm par reibumu pie stūres. LTV plaši, īpaši no Nila Ušakova puses, tiek demonizēta kā “Vienotības” atbalstītāja. Vai varētu būt, ka ziņu dienesta neafišēta prioritāte ir atbrīvoties no šī stereotipa pat tad, ja tas prasa nolaisties līdz pavisam personīgam līmenim? Vai ziņu dienests ir centies formulēt ilgtermiņa satura prioritātes, kas varētu būt svarīgas visai Latvijas sabiedrībai, piemēram, norises Latvijas tieslietu sistēmā?
Galu galā manas pārdomas ved pie viena secinājuma – LTV joprojām ir spēks. Tāpēc, redzot radušās sekas, varētu būt svarīga atbilde uz jautājumu, vai Inga Spriņģe, tāpat kā citi pirms viņas, pati pieņēma visus lēmumus vai arī bija redaktori, kas ieteica “Suņu būdas” vadītāju un deputāta kandidātu, pirmkārt, vispār aicināt uz stundu garu sarunu un, otrkārt, lasīt viņam morāli par lamāšanos un dzeršanu “videoblogā”, nevis iztaujāt par zināšanām saistībā ar valsts pārvaldi un politiku… Lai LTV saprastu, ka mūsu pasaulē no tradicionālajiem medijiem, īpaši sabiedrības finansētiem, tiek sagaidīta kompetence, autoritāte un atbildība. Veikt saprātīgus ieguldījumus šajās sfērās, protams, ir grūtāk nekā nopirkt lidmašīnas biļetes, tomēr tieši to novēlu.
