– “LA” lasītāji ir arī izteikuši jautājumu, vai sabiedriskajā televīzijā nepieciešami tādi raidījumi kā, piemēram, “Eksperti dīvānā”. 35
J. Lūsis: – Raidījumu “Eksperti dīvānā” saskatīju kā instrumentu jauniešu piesaistei.
Dz. Geka: – Būtu interesanti aptaujāt, cik jauniešu vecumā līdz 20 gadiem ir to redzējuši. Es to ieslēdzu, bet bija neērti skatīties. Pārsteidza vizuālās estētikas trūkums. Ekrāns ir nežēlīgs. Vai ir mērķis parādīt, ka eksperti par kaut ko smejas, vai dot ieganstu skatītājiem smieties par viņiem…
– Dzintra, reiz sacījāt, ka derētu izcelt no arhīviem un parādīt arī pirms daudziem gadiem tapušās labās latviešu dokumentālās filmas.
– Jā, ir ļoti bagātīgi krājumi gan Kinofotofonodokumentu arhīvā, gan LTV arhīvā. Tas ir redaktoru jautājums. Būtu vērts pieaicināt cilvēkus, kuri spēj gan par “Telefilmas Rīga” veidotajām filmām, gan par Rīgas Kinostudijas dokumentālajām filmām izveidot labus, saturīgus raidījumus. Un, protams, demonstrēt filmas.
A. Misēvičs: – Mūsdienu ikdienišķās vēstures dokumentēšana ir nepieciešama arī tagad.
Dz. Geka: – Regulāri strādāju ar vēstures materiāliem. Var jautāt – nu jā, vai tad jauniešus tie interesē. Jā, jūs nevarat pat iedomāties, cik ļoti viņus interesē sešdesmito gadu kinohronikas.
– Sabiedriskā pasūtījuma aprakstā minēti raidījumi, kuru rādīšanu lemts pārtraukt. Māris Olte publicējis komentāru, kurā saka: “Šovakar manā raidlaikā rādīs filmu “Norvēģijas daba”, un tas ir TV bez L.”
Dz. Geka: – Filma par Norvēģijas dabu nav tas sliktākais, ko rādīt.
LTV ekspertu raidījumu izvērtējumu apkopojums ir daudzu lappušu biezs. Daži raidījumi bija ļoti kritiski vērtēti, bet tie programamā ir palikuši.
– Mūsu lasītāji apšauba, ka diskusiju raidījumos būtu jādod vārds Lindermanam vai tādas organizācijas kā tā sauktā Nepilsoņu kongresa pārstāvjiem – cilvēkiem, kuru mērķi un darbības neveicina ap nacionālajām vērtībām saliedētas sabiedrības veidošanu.
Dz. Geka: – Tā ir raidījumu vadītāju un žurnālistu brīva izvēle, ko aicināt, un es domāju, ka paust svešu, naidīgu ideoloģiju mums nevajag.
Nepiekrītu tiem, kuri saka, ka nevar būt raidījumi ar valstisku propagandu. Labā nozīmē tāda ir vajadzīga. Kāpēc daudzu gadu garumā ir bijis tā – līdzko pateiksit, ka vajag patriotisku raidījumu, tas uzreiz kļūst par apsmiekla iemeslu? Patriotismam un ideoloģijai raidījumos ir jābūt.
A. Misēvičs: – Nevajadzētu laist pie mikrofona vai ēterā tādus cilvēkus, par kuriem iepriekš zināms, ka viņi tikai satracinās un vēl vairāk šķels sabiedrību.
J. Lūsis: – Emocionāli man arī nepatīk, ka tādi kadri parādās televīzijā. Vidusmēra iedzīvotājs domā tā: ja tas man patīk un sakrīt ar maniem uzskatiem, tas ir objektīvi. Ja nesakrīt un nepatīk, tad – neobjektīvi, “galīgi garām”. Manuprāt, arī tādus kadrus kā jūsu pieminētie vajag parādīt televīzijā, lai mēs zinām, ko viņi domā. Galu galā pie mums ir demokrātija un vārda brīvība, lai arī kā mums tas reizēm nepatīk.
LNT ir komerctelevīzija, tātad ārpus mūsu sarunas temata, taču pieminēšu pērn tajā redzētu interesantu Dombura raidījumu par nepilsoņu integrācijas tematu. Bija uzaicināti trīs krievvalodīgo pārstāvji ar dažādiem uzskatiem: toreizējā deputāte Cvetkova, bija viens ar vēl ekstremālākiem uzskatiem un arī “Eiropas krievu kustības Latvijā” vadītājs Igors Vatoļins. Interesanti bija uzzināt, ar ko šie uzskati atšķiras, un ka Latvijas krievi nebūt nav vienādi domājoši, kā tas sabiedrībā bieži tiek uzskatīts.
Es strādāju Vidzemes Augstskolā, un mēs tagad pievēršam lielu uzmanību tādai lietai kā mediju patērēšanas prasme, māka. Tas nozīmē, ka cilvēkam jāspēj kritiski novērtēt to, ko viņš redz, dzird un lasa.
