Olafs Zvejnieks: Četri soļi atkarības pārvarēšanai 6
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kamēr Eiropas Savienības likumdošanas un izpildinstitūcijas mokoši meklē atbildes uz jautājumu, kā kļūt enerģētiski neatkarīgiem no šantāžistes Krievijas, domnīcas jau piedāvā atbildes uz šo jautājumu.
Relatīvi lētās Krievijas gāzes un naftas aizvietošana ir īpaši aktuāla un īpaši sarežģīta Eiropas industriālajā sirdī – Vācijā, Ziemeļitālijā, Ziemeļfrancijā, Beļģijā un Nīderlandē, jo tur paļaušanās uz relatīvi lēto Krievijas gāzi ir bijusi daļa no Eiropas industriālās konkurētspējas. Šobrīd šis biznesa modelis sabrucis. Bēdāties par to nav vērts, jo šīs pārmaiņas nesīs līdzi Eiropas attīstību, līdzīgi kā 1973. gada naftas krīze deva milzu grūdienu ASV un Eiropas attīstībai, liekot sākt darīt lietas, par kurām agrāk maz tika domāts, – tādas kā enerģijas ekonomija, atjaunojamo resursu izmantošana un mazāka atkarība no enerģijas importa. Taču pārkārtošanās gadi nebūs vienkārši.
Domājot tieši par tuvākajiem gadiem, Briselē mājvietu atradusī domnīca “Bruegel” ir piedāvājusi četru soļu programmu enerģētiskās krīzes mazināšanai. Kopumā un vispārīgi – runa ir par to, ka gāzes patēriņš tiek aizvietots ar elektrības patēriņu visas Eiropas mērogā. Attiecībā uz Krieviju piedāvātā turpmākā politika paredz pirkt gāzi tikai tad, ja piedāvātais apjoms un cena atbilst Eiropas vajadzībām un prasībām, uz citiem gāzes piegādātājiem, kā Norvēģiju vai Alžīriju, šādi pasākumi neattiecas. Un, starp citu, viens no ieteikumiem ir – nebūvēt pārāk daudzus sašķidrinātās gāzes termināļus, lai nepieciešamība atgūt investīcijas un tos izmantot nekavētu pāreju uz zaļākiem energoresursiem. Tāpat pasākumi paredz visu gāzes patēriņa subsīdiju atcelšanu, pārceļot atbalstu uz patērētājiem, ar mērķi pasargāt tos no pārmērīgiem gāzes cenu lēcieniem – pretrunas šajā ierosinājumā gan ir acīmredzamas.
“Bruegel” piedāvātie soļi paredz, pirmkārt, ka visas valstis dara visu iespējamo un piedāvā citām valstīm visas iespējas enerģētikas elastīguma palielināšanai – proti, mobilizē visus iespējamos enerģētikas resursus. Tas paredz arī, ka valstīm jāatsakās no egoisma un brīžos, kad ir rezerves, tās jāpiedāvā citiem, nevis jāpietaupa nebaltai dienai. Otrs solis – valstis dara visu iespējamo energoresursu patēriņa samazināšanai. Runa ir par energoresursu patēriņa samazināšanu par 20–25% jau šoziem, un autori uzskata, ka tas ir izdarāms pilnīgi reāli pat tādās valstīs kā Vācija. Trešais solis – politiski nodrošināt brīva energoresursu tirgus darbību un enerģijas plūšanu pāri valstu robežām. Ar to tiek domāta gan cīņa pret valstu nacionālo egoismu savu interešu aizsardzībai, gan arī tas, ka brīva enerģijas plūsma pāri valstu robežām nebūt nav nodrošināta – šauro vietu un “pudeles kaklu” Eiropā netrūkst. Visbeidzot – kompensācijas visvairāk ievainojamiem tirgus dalībniekiem, taču nebūt ne visiem. Turklāt runa ir par šādu subsīdiju vienādošanu visas Eiropas mērogā, tā, lai bagātākās valstis šajā ziņā nespētu izmantot savas “dziļo kabatu” priekšrocības. Autori šo programmu dēvē par lielo vienošanos, kas nepieciešama ceļā uz Eiropas Savienības jauno vienoto (!) enerģētikas politiku. “Bruegel” raksta, ka līdz šim ES valstis izmantojušas 0,1 līdz 3,6% no iekšzemes kopprodukta ievainojamāko patērētāju balstīšanai, kā demonstrē arī šajā lapā publicētais grafiks. Taču vienlaikus tiek piedāvāts, ka valstis ievieš būtiskus stimulus patērētājiem energoresursu patēriņa samazināšanai. Piemēram, runa varētu būt par to, ka valstis sniedz noteiktu finansiālu atbalstu patērētājiem, ja tie ar rēķiniem rokās var pierādīt, ka samazinājuši energoresursu patēriņu par, piemēram, 10–15% – par šādiem pasākumiem tiek domāts.
Neslēpta kritika izskan arī par, piemēram, Vācijas plāniem, neskatoties uz enerģētisko krīzi, neatteikties no plāna slēgt atlikušās trīs atomelektrostacijas, jo paziņojums par to darbības turpināšanu vismaz līdz 2030. gadam, kam, piebildīsim, nav nekādu tehnoloģisku vai finansiālu šķēršļu, būtu ļoti nomierinošs elektroenerģijas tirgum. Un varat nemaz nešaubīties, ka Eiropa joprojām savu enerģētisko nākotni saskata tieši atjaunojamo energoresursu izmantošanā – dokumentā teikts, ka šobrīd būtiskākais šķērslis atjaunojamo energoresursu izmantošanas palielināšanai ir pārāk ilgais atļauju saņemšanas process jaunu AER staciju uzstādīšanai. Arī Latvijā bieži vien skan kritika tieši par to.
Minētais dokuments, protams, vēl nav ne lēmums, nedz likums, taču tas ilustrē, kādā virzienā kustas domas ES vadošajās institūcijās. Arī mums tas paver aizkara maliņu un ļauj ieskatīties iespējamajā nākotnē.
