Četri Zemessargu musketieri no Varakļāniem – joprojām nešķirami 23
Atis Klimovičs, “Zemessargs”, AS “Latvijas Mediji”
Turpinājums no “Zemessarga” jūnija numura
Varakļāniešus kaprāli Voldemāru Stručinski, kapteini Ivaru Balodi, seržantu Jāni Bārbalu un virsseržantu Oskaru Kanču vieno sena draudzība, kas uzturēta un pārbaudīta vairāk nekā 30 gadus. Iestājušies Zemessardzē tās dibināšanas sākumā, visi četri joprojām ir ierindā. Mūsu saruna ilga trīs stundas, un tās laikā guvu pilnīgu pārliecību, ka Varakļāni atrodas drošās rokās.
Kāda bija lielākā operācija, kur zemessargi devās palīgā policijai?
Oskars: Ir tapusi filma – kā no Jelgavas cietuma izbēga cietumnieki. Bija izmukuši septiņdesmit astoņi vai arī vairāk cilvēku. 90. gados. Mums galvenais bloķēšanas ceļš bija Madonas krustojums.
Jau bija 159. rācija, mēģinājām no kalna sazināties, un vienu reizi mums pat izdevās sazināties ar Madonas bataljonu. Mēģinājām visādi. Bet pats labākais bija tas, ka apturējām arī autobusus. Labi – turam autobusus! Bet kas jāmeklē? Tiklīdz piebrauca pirmais policists, prasījām, kas jāpārbauda. Viņš nezina, rausta plecus. Kāpjam autobusā iekšā…
Prasījāt – kas no Jelgavas?
Tagad varam pasmaidīt. Meklējām, bet nezinājām, ko. Tad jau cietumos frizūru nebija. Meklējam aizdomīgus cilvēkus. Pārbaudām dokumentus, pēc tam rīkojamies atbilstoši pēc reglamenta. Nevienu no izbēgušajiem nesatikām.
Kad bija jau pagājis laiks, bija silts, katrā gadījumā tās bija aprīļa beigas vai maija sākums. Es mājās strādāju, piebrauca cilvēks. Viņš saka: manā īpašumā – tas nav tālu no Varakļāniem – esot svešas personas.
Kāds īpašums – ļoti vienkāršs. Tikko cilvēkam ir atjaunots zemes īpašums, un viņš ir uzcēlis nelielu būdiņu. Tas bija 1994. gads, iepriekšējā gadā nomira mans tēvs. Un es iztīrīju to māju – mums bija sava izgāztuve, uz kurieni tika aizvestas vecās drēbes. Un, aizbraucis uz turieni ar šo cilvēku, – tāda muļķīga sajūta, atver durvis, ieej iekšā un uz galda stāv konservu bundža, un tajā kūp cigarete, un bija tās drēbes, kuras biju izmetis.
Pēc tam bija informācija, ka viņi ir mūsu apkaimē. Suhačevu Pēteris pateica. Tad mēģinājām viņus ķert. Sapratām, ka te ir sveši cilvēki. Tas areāls nebija liels – piecu kilometru attālumā.
Tad mēs Anspokā it kā nokļuvām viņiem uz pēdām, bet viņi aizmuka. Pēdējā vieta jau bija pašā Anspokas ceļa malā, kad mēs ielencām māju, bet atkal bijām par vēlu. Viņi tur bija bijuši. Informācija bija tāda, ka viņi ir trīs vai arī seši. Vairāk neko nezinājām.
Ivars: Ja informācija nav pareiza, nevaram riskēt ar zemessargu dzīvībām un sūtīt vienu zemessargu pret sešiem. Kamēr saorganizējāmies, kamēr atbrauca palīgspēki, katrs savā darbā, kamēr atbraucām, laiks pagāja. Viņi juta, ka esam uz pēdām.
Jānis: Pēc neilga laika mēs nokļuvām tur, kur viņi bija bijuši.
Oskars: Bet arī uz krustojuma, pārbaudot autobusus un privāto transportu, atņēmām daudz nereģistrētu ieroču. Pārsvarā pistoles. Bija arī viens kalašņikovs. Tad arī bija parādījušās pirmās gāzes pistoles.
Veicām policijas funkcijas, notika attiecīga apmācība visu laiku, lai jaunos zemessargus iesaistītu iekšā. Tad notika šaušanas apmācības. Pamazām, pamazām, kamēr tikām pie ieročiem.
Jānis: Tur bija cīņa gan pret zādzībām, gan pret reketu laukos un pilsētā. Te Varakļānos rekets nedarbojās.
Pastāstiet, kā šeit mēģināja uzlikt “jumtu”.
Tas bija pirmais veikals, kur viņi mēģināja to izdarīt. Atbrauca – viņi tur bija, man liekas, divās mašīnas, un jau zēni nāk iekšā. No Rēzeknes. Jau liks tagad “jumtu”.
Kādā valodā runāja?
Krieviski! Tā bija tāda pirmā reize, kad viņi diezgan atklāti parādījās. Pēc tam mēģināja iet pa mūsu kafejnīcām, un tas ir vislabākais – sajēdza, ka nekas nebūs… Tad jau bijām operatīvāki.
Atceries – benzīntankā viņi ieradās, kad es bļāvu – puiši, vajag ātri! Viņi nepaspēja piebraukt pie benzīntanka, kad mūsu puiši bija nostājušies pa perimetru ar mašīnām apkārt. Tas viens tikai noteica, ka – smagā krievu mēlē tik pateica – ka šeit visi ar galvu nedraudzējas, ka šeit neesot ko meklēt.
Viņi saprata, ka te ir Zemessardzes “kriša”. Protams, mēs visu laiku bijām uzvilkti. Tanī mirklī droši vien mums nebija ieroču.
Ivars: Pamazām sākās apmācības, ar ierindas mācību un reglamentiem jau bijām pabeiguši, tad sākām lauka taktiskās mācības. Sākām veidot pretuzbrukumus, slēpņus, Zemessardze pārgāja nākamajā līmenī.
Varēja iegādāties personīgos ieročus, personīgo formu. Tā bija Zemessardzes forma, kuru varēja iegādāties par personīgajiem līdzekļiem. Sākās intensīvi kursi, Madona, Cēsis.
Visi šeit klātesošie – sākumā mums bija amati bez pakāpēm. Bija amati – vada komandieris, rotas komandieris, vēl kaut kāds komandieris. Vēlāk saprata, ka ar amatiem ir par maz, vajag pakāpi.
Tad – lai dabūtu pakāpi, bija jābrauc uz Cēsīm, jāpabeidz kursi. Nedēļas vai divu, vai mēneša, kā kuram. Cilvēki paralēli strādāja arī savu darbu. Tādā veidā kļuva par seržantiem, kaprāļiem.
1995. gadā sāku studēt Aizsardzības akadēmijā, to pabeidzu, dabūju virsleitnantu.
Jānis: Madonā tas bataljons diezgan smagi sākās. Jāsaka godīgi, īstie vīri nebija pie šprices. Sākums bija smags. Bet, nu paldies Dievam, Jakubovskis, kad parādījās, bija pavisam cita dziesma un cits bataljons.
Kā izpaudās smagums?
Toleranti – nepareizais personāls. Nepareizās personas nepareizajās vietās.
Kad beidzās pirmais posms ar policijas funkciju veikšanu, kad sāka pievērsties armijas apmācībai?
1996., 1997. gads.
Ivars: Teiksim tā – rīkojam šaušanas apmācību, ieraugām karjeru un šaujam. Un, kamēr tur šaujam ar kaujas lodēm, tikmēr liekas, viss kārtībā.
Tad vienā dienā dabūjām trasējošās lodes, redzējām, kur tās iet un kur mežs deg un, paldies Dievam, kādu vēl neesam nošāvuši. Tad attiecīgi tika piestrādāts pie drošības tehnikas, tad jau Varakļānos vairs nešāvām, braucām uz Silienu, attiecīgi tika ierīkotas šaušanas vietas un viss pārējais.
Tas pirmais laiks un pirmie zemessargu gadi – kā lai pasaka – tā pašatdeve, nevienam naudu nemaksāja. Vajag uz robežu, ir uz robežu! Vajag uz policejiskām funkcijām, ir! Piezvanu Jānim, Oskaram, vajag man tur piecus, sešus, septiņus vīrus, nav problēmu, viss tiek nokārtots, viss mums ir.
Tad jau pamazām sāka maksāt naudu, atkal nāca otrais vilnis. Tad jau daudzus ieinteresēja. Tajā pirmajā vilnī paskaties – bijām paēduši, virtuvi nopirkām. Pārvietojamo virtuvi vilkām uz visām mācībām, mums bija savi pavāri, un visi bija paēduši, un pabarojām ne tikai paši sevi, bet pabarojām visu štābu, policistus.
Līdz kuram gadam pastāvēja Madonas bataljons?
Līdz 2001. gada augustam. Aizsardzības ministrs neatbrauca uz bataljona likvidāciju Madonā, ieradās tikai parlamentārais sekretārs Rinkēviča kungs, kas tagad ir ārlietu ministrs.
Jānis: Mēs te rupji pajokojām, ka aizsardzības ministram jāuzdāvina lāpsta, jo noraka Zemessardzi.
Kā paskaidroja Madonas bataljona likvidēšanu?
Naudas ekonomija, spēku apvienošana.
Ivars: Tas jau notika visā Latvijā. Tika likvidēta puse visu bataljonu. Tas turpinājās divus gadus.
Oskars: Es domāju, ka tas bija tālejošs plāns, to tagad sākam saprast, tas bija Krievijas pirksts.
Jānis: Un mēs te pajokojām, ka vajag to lāpstu, un pēc pāris dienām te bija tādi “čiekuri” sabraukuši. Mēs Varakļānos vēl šodien neesam tādus redzējuši. No brigādes, no Cēsīm sabrauca un mūs pārliecināja, cik skaisti dzīvosim, cik mums daudz būs naudas, ko tik mums neiegādās.
Bet ieročus mums vienalga nevienam nedeva tad, kad nodeva karogu. Mēs stāvējām bez ieročiem. Tikai karoga grupa bija ar ieročiem.
Kā notika bataljona likvidācija?
Sabraucām visi Madonas stadionā, parāde, bija karoga nodošana un bataljona likvidēšana.
Kam atdevāt karogu?
Ivars: Kara muzejam.
Un jūs pievienoja Gulbenes bataljonam?
Jā.
Cik daudz jūsu bija tolaik Madonas bataljonā?
Oskars: Sešiem simtiem pāri. Gulbenes bataljonā bija uz pusi mazāk.
Jānis: Un tad Varakļānos mainījās attieksme pret Zemessardzi. Zuda interese. Ērgļu puse vispār pazuda. Daudzi aizgāja.
Kāpēc – jo tālu jābrauc?
Nav savējie, bija pierasts.
Oskars: Nevarēja morāli pārkāpt, pirmkārt, to, ka mēs bijām gandrīz trīs reizes lielāki, bet mūs nolikvidē un pievieno mazākiem. Un tad, kad tu aizbrauc un sāc saprast – tur tehnikas, visa ir mazāk. Mums bija viss, bija tehnika, savi ieroči pat bija, un mēs veicām apsardzes funkcijas pastam, Krājbankai toreiz, un te pēkšņi mūs…
Tobrīd jums bija pašu pirkti ieroči?
Jā. Lielai daļai.
Kur tie palika?
Tad bija valstiskās likumdošanas izmaiņas “Par Zemessardzes privāto ieroču atpirkšanu”…
Jānis: Atsavināšanu.
Oskars: Atpirkšanu. Protams, tas viss notika ļoti ātrā tempā, ļoti sasteigti, un, protams, cilvēki nedabūja reālo faktisko samaksāto summu.
Jānis: Varēja paturēt, bet tad tas bija jānoformē kā muzeja eksponāts. Kaujas nespējīgs ierocis. Un par to vēl bija jāmaksā.
Ivar, toreiz Madonas 26. bataljonā bijāt rotas komandieris?
Ivars: Jā.
Pastāstiet, kāds bija bataljons, kādas bija kaujas apmācības. Kas bija bataljona rīcībā, kādas mašīnas?
Mašīnas viena daļa mums bija – krievu mašīnas, uazi. Jā, uazi tikai bija. Arī luazs, vazs luazs, pēc tam mums bija rovers, bija vairāki roveri un ševrolets, tad blazers bija. Mēs paši – bataljons – nopelnījām, nopirkām autobusu, kam bija 25 vietas. Nopelnījām, apsargājot Krājbanku un pastu, pārsvarā jau pastu. Lai gan Krājbanku arī apsargājām.
Un par šo naudu arī… Nē, par naudu mēs nepirkām ieročus.
Voldemārs: Tie bija nopirkti!
Oskars: Ketlers Kohs, MP-5 – tas ir Uzi. Tie bija apsardzes puišiem sapirkti. Un, tā kā brauca apsardzē, ar tiem arī sargāja.
Ivars: Attieksme bija ļoti pozitīva. Spridzinātājam Imantam nopirka “Mitsubishi L200”. Tas bija speciāli atmīnētājam, lai būtu ar ko vest, teiksim, izraktos lādiņus. To arī bataljons nopirka pats par saviem līdzekļiem.
Kādas tolaik bija mācības?
Mums bija četras rotas. Varakļānu, Ērgļu, Madonas un štāba apgādes rota. Bija izstrādāts mācību plāns, pēc kura tika organizētas lauka taktiskās apmācības. Tajās bija programma, sākot ar ierindas mācību un taktiskajām apmācībām, šaušanu – līdz pat nakts šaušanai. Programma bija interesanta un pamācoša, jo tajā laikā mums bija daudz ārzemju instruktoru.
Angļu instruktori mums pasniedza taktiku, dāņu instruktori savu. Bija amerikāņu instruktori. Apmācību process bija stipri liels. Brīžam nevarējām saprast, pēc kādas taktikas īsti jāstrādā.
Pamatā visiem bija krievu apmācības taktika, lielākā daļa bija izgājuši krievu armiju. Process bija tāds – katru dienu kaut kas jauns.
Kā gatavojāties karot pret pretinieku, kas ienācis Latvijā?
Tika apzināti iespējamie virzīšanās maršruti, tika apzināti tilti, kurus mēs varētu uzspridzināt, tika izrēķināts trotila daudzums. Tika aprēķināti iespējamie pretinieka virzīšanās alternatīvie maršruti.
Šajās mācībās atstrādājām slēpņu taktiku, partizānu taktiku. Konkrētās vietās, kā mēs rīkosimies tādā situācijā, kā darbosimies savādākā situācijā. Viss apmācību process tika virzīts uz aizsardzību, lai jebkādā situācijā zinātu, kā rīkoties. Protams, paskatoties uz šodienu, daudz kļūdu tika pieļauts. Sakaru sistēmas neņēmām vērā, sakari bija švaki.
Nu, kādi – gan dāņu, gan krievu, gan amerikāņu rācijas. Tās savā starpā nekontaktējās, nevarēja frekvences saveidot, tad nolēmām, ka tiksim galā ar saviem spēkiem. Bet šodien bez sakariem nekas nenotiek, kam ir sakari, tas visu zina. Bet jebkurā gadījumā varējām ar savu iniciatīvu, gribēšanu visu panākt.
