Četri musketieri no Varakļāniem, kas devušies sargāt Latviju uzreiz pēc Zemessardzes dibināšanas 0
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Varakļānos satiekos ar četriem zemessargiem varakļāniešiem, kas devušies sargāt Latviju jau uzreiz pēc Zemessardzes dibināšanas un atrodas ierindā joprojām. Ar kaprāli Voldemāru Stručinski, kapteini Ivaru Balodi, seržantu Jāni Bārbalu un virsseržantu Oskaru Kanču sarunājamies trīs stundu ilgumā.
Netrūkst dažādu vietējo gardumu un nopietnības, ik pa laikam vīri ar smiekliem atceras kādu senu atgadījumu. Tādu, saprotams, nav trūcis.
Šodien klausoties par laiku pirms 30 gadiem, daudz kas no stāstītā šķiet gluži neticams.
Tomēr tā ir vēsture, un to nākas zināt. Nekas nerodas no nekā. Līdz ar to šāda informācija var palīdzēt noorientēties ilgākā laika posmā, saprast 30 gadu garumā pieļautās kļūdas un arī novērtēt sasniegto.
Sevišķi “svarīgie” ”Rekorda” zābaki
Viss sācies ar to, ka vietējā izpildkomitejas ēkā 1992. gada janvārī sanākuši divpadsmit vīri, tajā skaitā visi četri minētie, un lēmuši, kā rīkoties. Runājuši un noskaidrojies, ka šaubu nav – arī Varakļānos jādibina vietējā zemessargu vienība. Ja citi var, arī varakļānieši to spēs!
“Izveidojās Varakļānu 10. rota. Rotā bija kādi četrdesmit cilvēki vai vairāk. Februārī bija zvērests, šaušana. Nodibinājāmies, viss bija, komandieris bija, bet nekā vairāk arī nebija. Zemessargi bija, un visa darbība koncentrējās uz to, lai sapulcinātu lielāku daudzumu zemessargu. Tad viss notika, kā reglamentā pateikts, ka jāiziet pirmā medicīnas pārbaude, pamatapmācība, šaušana, un tad jau esi pilntiesīgs zemessargs. Bet mēs pirmie – šie divpadsmit – arī šāvām un darījām sākuma lietas. Tas bija vēl pirms iestāšanās Zemessardzē. Mēs tikai veidojām Zemessardzi,” stāsta I. Balodis.
Pēc tam, kā norāda kapteinis, sākusies spēka vai muskuļu uzaudzēšana.
Vienu brīdi rotā bijis pat ap 70 zemessargu. Tad sākusies apmācība, vispirms teorētiski, jo tolaik nav bijis faktiski nekā – nedz ekipējuma, nedz ieroču. Šajā procesā jau tapis redzams, kuri ir īstie zemessargi, bet kuri pasīvāki, kuri pieteikušies, lai gūtu kādu labumu. Mācījušies ieroču uzbūvi – bijis viens kalašņikovs un viena PM pistole. Līdz augustam no 10. rotas pārtapuši par 3. rotu, klāt pievienotas Barkavas un Murmastienes vienības.”
“Jūs stāstāt, ka septiņdesmit cilvēkiem bija tikai divas pistoles un viena šautene?” – “Jā. Un tad nākamais brauciens mums bija uz robežu. Tas bija 1992. gada aprīlī. Braucām sargāt robežu. Uz robežu mums līdzi deva vienu kalašņikovu ar piecām patronām. Uz diviem posteņiem. Postenis no posteņa mums bija divpadsmit vai vairāk kilometru – no Katlešiem līdz Lavašniekiem. Tātad uz vienu mums MCM, 5,6 mm mazkalibra, un uz otru mums bija kalašņikovs ar piecām patronām. Tas bija pirmais mūsu brauciens. Pirmajam, kas brauc uz robežu, jau bija kaut kāds ekipējums – bija iedoti zābaki un forma. Formas vieniem bija zaļas, citiem raibas, bet vēl citiem brūnas,” stāsta I. Balodis.
J. Bārbals: “Zābaki bija sevišķi “svarīgi’ – tie bija ķieģeļa svarā. Ar tādu varēja vieglāk nosist nekā paiet. Firma “Rekords”. Toties, ja purvā noliki kāju, tā neslīdēja vairs. Šņorzābaki.”
– “Cik cilvēki gājāt uz robežu?” – “Katrā postenī četri. Četratā vienlaikus gājām. Ja braucām uz diennakti, sadalījām maiņas, kas guļ, kas atpūšas, kas sargā robežu. Tolaik vēl nebija robežsargu. Apsargājām tikai ceļus, bloķējām caurbraucamos ceļus. Daudz ko veda tad iekšā.”
V. Stručinskis: “Tad parādījās muita Vientuļu robežpunktā. Varbūt kādas pāris reizes ar mums kopā brauca muitnieks.” J. Bārbals: “Galvenais bija neļaut vest ārā no Latvijas pārtikas produktus un tamlīdzīgas lietas. No Krievijas nāca degviela, pret to neiebildām. Ja ved no Krievijas iekšā, kāpēc ne? Tā neskaitījās kontrabanda.”
V. Stručinskis: “Kā bija – mēs ar savu mašīnu, ar savām privātajām mašīnām braucām. Ivars nozīmēja, kuri brauc, mēs braucām uz turieni. Šeit meklējām, diņģējām degvielu, par savu naudu. Bet tur iet kanāls!” – “Un tu saki – jānolej!” – “Tā arī darīja. Sākumā ne! Tu zini, cik mēs bijām godīgi? Tad mēs sapratām, ka mums jāpapildina degviela,” saka kaprālis.
Ar viltību atbruņo bandītus
O. Kančs: “Bija tāda situācija – no kurioziem. Toreiz mums Balvos bija jāpaņem viens robežsargs, bija kalašņikovs, Ivars piešķīra man margoļinu, vārdu sakot, biju “stipri” bruņots. Tad pienāca informācija, ka no Krievijas puses brauks bandīti, bet, ko vedīs, īsti nav zināms. Protams, mēs to ceļu jau zinājām. Jau esam ieņēmuši vietas.
Transporta līdzeklis, ar ko mēs tur stāvējām, tas bija “UAZ 469” jeb Balvu robežsardzes uaziks. Tajā postenī bija arī Arvīda mašīna – ņiva. Nu un mēs, kājas rokas trīc, jāsaka godīgi – tam ir automāts, man ir tas margoļins rokās. Ko tagad darīt? Kaut kāda jocīga ideja ienāca prātā – mēs visi varētu stāvēt ar ieročiem.
Ar nazīti tika nogriezti koka zari, bobikam ieslēgtas gaismas, ēnā izskatījās ļoti kolosāli, trīs bruņoti veči stāv ar automātiem, un es eju pie mašīnas bez nekā.
Bet viņiem bija daudz vairāk ieroču, viņi bija spēcīgāk bruņoti, taču to nezināja. Tie ieroči nonāca Balvu iecirknī. Viņi atdeva savus ieročus. Kuriozu netrūka, nezinājām, kur nakšņot.”
J. Bārbals: “Bez elektrības, bez apkures, vagoniņš bez logiem. Bet veči pat pie sasaluma atrada mālu, atrada ķieģeļus un samūrēja krāsniņu. Paši šlagbaumus taisījām. Tika iekārtota tā robeža. Divas reizes pabijām uz robežas. Katrs pa divām reizēm dežurējām. Bijām kādas četras piecas reizes, vairāk nebija, jo viss bataljons uz turieni pārmaiņus brauca līdz augustam. Augustā jau nodibināja Latvijas Republikas robežsardzi. Tad mums šepti atņēma.”
Par četru varakļāniešu tālākajām gaitām Zemessardzē lasiet “Zemessarga” jūlija numurā.
