Četri koncerti. Retrospekcija ar skatu nākotnē. Recenzija par aktuālajiem mūzikas notikumiem 2
Autors: Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jaunajā Rīgas teātrī 2023. gada 11. oktobrī pirmizrāde Alvja Hermaņa iestudējumam “Pelikāni un vīnogas” (vērts noskatīties vismaz Jāņa Skuteļa, Ivara Krasta, Ingas Tropas un Janas Čivželes brīnišķīgās aktierspēles dēļ), 12. oktobrī savukārt pēdējā iespēja redzēt Dailes teātra izrādi “Ārsts” (režisora Gata Šmita risinātās tēmas joprojām aktuālas, Vita Vārpiņa joprojām lieliska), pirms un pēc tam koncerti.
Ar viesmākslinieku un latviešu interpretu uzstāšanos mainās “Rudens kamermūzikas festivāla” programmas, ar jaunu repertuāru nāk klajā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris un Valsts kamerorķestris “Sinfonietta Rīga”, tādēļ jākoncentrējas uz pašu būtiskāko, jau sākumā ar lielu prieku atzīstot, ka visi šie koncerti bija daudzējādā ziņā kvalitatīvi un vērtīgi. Tūlīt pat atgriežoties pie ierastā agregātstāvokļa – niknuma, augstprātības un nicinājuma –, arī man jāpiebilst, ka šo un arī citu Latvijas mūziķu atalgojumu nu jau ir pats pēdējais brīdis paaugstināt vēl un vēlreiz, jo pašreizējā situācija ir likumsakarīgas sekas vispārējam cinismam un bezprincipialitātei.
Pirmais novērojums par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertu 7. oktobrī Lielajā ģildē – Latvijas Nacionālā opera ar “Dona Karlosa” jauniestudējumu turpina iedziļināties Džuzepes Verdi daiļradē, bet orķestra galvenais diriģents Tarmo Peltokoski sapulcina ne mazāk spožu solistu trijotni, lai dotos tālāk Riharda Vāgnera mūzikas mistēriju izpratnē. Un tas viņam, tāpat kā Cēsu Mākslas festivālā, joprojām izdodas lieliski – šoreiz uzmanības centrā operas “Valkīra” pirmais cēliens, kur diriģents panāca gan orķestra spēles emocionālo spriegumu un tembrālo kolorītu, gan personiskās domas precizitāti; apvienojumā ar Jirki Antilas, Hannakaisas Nirenenas un Ērika Rousi dziedājumu klausītājiem nodotā pieredze izvērtās krāšņa un suģestējoša.
Ēriks Ešenvalds šajā sezonā ir Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra rezidējošais komponists, tādēļ arī programmas pirmajā daļā koncerts klarnetei, orķestrim un elektronikai “Arktikas nakts vīzijas” – no divpadsmit “Liepājas koncertu” cikla tieši šo Ešenvalda opusu spēlē visbiežāk, un var nojaust, kādēļ. Latvijas atskaņotājmākslā talantīgi klarnetisti nav retums, un tagad šo tēzi apliecināja Anna Gāgane, kur solistes radošajā personībā neapšaubāmi ir kaut kas vairāk par vienkāršu talantu; taču par individualitātes klātbūtni vēstīja arī pati mūzika – vizuļojošos un mirdzošos tēlos un krāstoņos ietērpta un dramaturģiski pārliecinoši būvēta.
Turpat, Lielajā ģildē, 8. oktobrī publika jūsmīgi uzņēma “Quator Ebene” (no Parīzes atbraukušajā ansamblī spēlē Pjērs Kolombē, Gabriels Lemagadīrs, Marija Šilema un Juja Okamoto), un pilnīgi pamatoti – stīgu kvarteta spēlē viscaur izpaudās apbrīnojama skaņas kvalitāte un ansambļa saliedējums. Programmā Jozefa Haidna Trīsdesmit trešais, Bēlas Bartoka Trešais un Franča Šūberta Piecpadsmitais stīgu kvartets, tādēļ līdztekus šķietami vispārzināmajai, bet šāda līmeņa koncertos vienalga pārsteidzošajai atziņai par Haidna pārlaicīgo ģēniju vai Bartoka spēju arī tagad, pēc gadsimta, radīt iespaidu par patiesu novatorismu tas pats ierastais jautājums – varēja taču programmā iekļaut arī Tālivaldi Ķeniņu vai Gundari Poni, vai Andri Dzenīti? Varbūt vismaz nākamreiz tam atradīsies laiks pēc Šūberta dievišķajiem garumiem.
“Trio Art-i-Shock” māksliniekus – čellisti Gunu Šnē, pianisti Agnesi Egliņu un perkusionistu Guntaru Freibergu – Spīķeru koncertzālē 13. oktobrī drīzāk nodarbināja kāda cita problemātika – kā tieši Andra Dzenīša opusā “Nimbus” un Aleksandra Avrameca jaundarbā “Lunar Shadows” panākt izteiksmes saskanīgumu, jo, it īpaši Avrameca gadījumā, aiz Džordžam Krambam radniecīgā liriski poētiskā misticisma slēpjas virtuoza detalizācija. Taču rezultāts saucams par īsti veiksmīgu – gan abu partitūru kompozicionālās vērtības, gan interpretācijas slīpējuma, gan repertuāra atlases ziņā. Introverto noskaņu spektru šeit papildināja arī agrīns Pētera Vaska veikums “Trīs skatieni/ Trīsvienība”, bet nepieciešamais kontrasts nāca ar Platona Buravicka opusa “Voltāža” pastāvīgi kāpināto ekspresiju un saistošajiem pavērsieniem. Tātad – latviešu kamermūzikā spilgtu dažāda rakstura koncertskaņdarbu netrūkst.
Īsumā par svarīgāko “Rudens kamermūzikas festivāla” 14. oktobra koncertā Lielajā ģildē. Svarīgākais joprojām ir atalgojums, lai obojists Egils Upatnieks un arfiste Ieva Šablovska kopā ar pirmo vijolnieci Paulu Šūmani un pārējiem trīsdesmit trim “Sinfonietta Rīga” māksliniekiem neaizbēgtu strādāt uz ārzemēm (un vispār noderētu arī normāla koncertzāle). Jo abi solisti līdz ar stīgu grupu un diviem sitaminstrumentālistiem darīja visu iespējamo, lai publikai atklātu, ka Vitolda Lutoslavska dubultkoncerts obojai, arfai un kamerorķestrim ir šedevrs – un turklāt pēc čellista Kristapa Berga un Kristīnas Poskas vadītā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesuma šogad tā bija jau otrā virsotne Lutoslavska daiļrades interpretācijās.
Šoreiz, protams, būtisks pienesums arī viesdiriģentam Klemensam Šultam ar viņa prasmi panākt balansu starp formveides racionālo līkņu precīzu zīmējumu un vārdos nedefinējamo muzikālo dimensiju un noslēpumu izgaismojumu – man personiski nebija nekas principiāli iebilstams arī pret lasījumu Ludviga van Bēthovena Otrajai simfonijai un Jozefa Haidna operas “Neapdzīvotā sala” uvertīrai, tomēr līdzās Tomasa Adesa partitūras “Shanty – Over the Sea” meistarīgajam atspoguļojumam vislielāko gandarījumu un valdzinājumu radīja tieši poļu ģēnija opuss.
Noslēgumā piebildīšu, ka Adesa izvērstākajiem un komplicētākajiem opusiem būtu laiks nonākt arī Latvijas koncertzālēs, tostarp komponista jaunajam klavierkoncertam, kura pirmatskaņojumu pirms mēneša Leipcigā diriģēja Andris Nelsons; tas pats sakāms arī par Gražinas Bacevičas, Tadeuša Berda un Kazimeža Serocka mākslu. Cerībā uz nākotni mūzikai labvēlīgākos apstākļos.
