BRAHMINI – jutīgais tips 0
Viegli iespaidojas, lielā mērā neaizsargāti. Mazāk drošības sajūtas kā citiem, vajag vairāk sargāt. Emocionāli. Izrāda emocijas spilgtāk. Asi izjūt reakciju uz savām vajadzībām un vēlmēm, un arī labāk izjūt citu cilvēku vēlmes un vajadzības, pārdzīvojumus, bēdas. Var atnākt, piemēram, un teikt: „Tēti, citi bērni domā, ka es tur klasē zīmuli nočiepu…”, kamēr citam būtu vienalga: „padomāja un padomāja, kāda starpība – pat ja Es nočiepu, kāda jums tur daļa”…
Jūt vecāku attiecības, viņu pārdzīvojumus. Caur šādiem bērniem bieži darbojas augstāki spēki, un tie velk ārā no vecākiem tos pārdzīvojumus, kurus tie patur sevī, tādējādi sevi piesārņojot. Jūt, ka mamma kaut ko slēpj, sāk uzvesties neadekvāti, lai mamma sāktu kliegt, tad viņš paliek normāls, un māte padomā, kas man te uznācis vispār…? Jā, tā dažreiz notiek.
Šie bērni pasauli iepazīst caur jūtām, viņiem vajag tās saprast, lai izdarītu secinājumus. Apvainojas, sarkst. Viņu nevar iedvesmot, uzpirkt, motivēt, viņš pats jūt, kā vajag darīt. Nevar izskaidrot, kāpēc kaut kas jādara Tā, vienkārši tā jūt. Atsaucīgi.
Grib priecēt vecākus vairāk kā citi bērnu tipi. Ja nav uzklausīti un saprasti, ir tendence žēloties. Parasti pretī dabū nesaprašanu. Tēvs saka, ka īsts kareivis nežēlojas. Bet šis bērns nav īsts kareivis. Žēloties ir normāli. Tā ir savas sirds atvēršana, atklāšana. Ja bērnam neļauj žēloties, tad vēlāk uz jautājumu – „kā iet skolā?” – dabūsiet “normāli”. Bērns ar jums nerunās. Šādi bērni nevar ierobežot savu runāšanu, var runāt ilgi un daudz, un tas var kaitināt, bet tas ir normāli. Sentimentāli. Dod vārdus mantiņām. Kad izaug, nevar rotaļlietas izmest, jo tie ir viņa draugi.
Šie bērni nevar ar jums sadarboties, ja viņu emocionālās vajadzības nav apmierinātas. Bērni kļūst kaprīzi, nepaklausīgi, ja jūs viņu neuzklausāt un ierobežojat. Viņiem šī vajadzība ir līdzvērtīga elpošanai. Nu nevar būt tā, ka bērns smok, bet tētis saka: „Savāc rotaļlietas! Savāksi, tad varēsi paelpot.”
Ja šāds bērns ar savām emocijām nepadalās, tad vēlāk viņš nonāk vēl grūtākā situācijā. Emocijas krājas un krājas, līdz seko pēdējais piliens, un emocijas tiek izgāztas, iespējams, uz kādu pavisam nejaušu cilvēku pilnīga sīkuma dēļ.
Ja jutīgs bērns neizrunājas, viņš krīt depresijā. Kā bērnam izpaužas depresija? Saka tēvam: „Es vairs nesaskatu dzīves jēgu…”, apguļas uz dīvāna un guļ 3 dienas? Nu nē taču! Bērns ir kaprīzs un nepaklausīgs.
Svarīgi šiem bērniem likt/ļaut saprast, ka vecāki arī var ciest, ka viņi saprot, kā viņš jūtas. Vecākiem ir jāmāk just bērnam līdzi. Ja bērns ir kaprīzs, viņam nav jāsaka, lai viņš beidz būt kaprīzs, bet gan jāsaka, ka tu saproti, kādēļ viņš tā jūtas. Tad bērns nomierinās, jo ir saprasts. Būt saprastam arī ir viņa mērķis. Piemēram, kad zīdainis raud, viņš taču arī neraud tāpat, tam var būt daudz iemeslu. Varbūt viņam kaut ko iespieda, kad pārvilka pamperu, varbūt viņam nav ērti, varbūt viņam ir karsti, varbūt viņam tur viss ir sasvīdis, varbūt viņš grib čurāt un visus brīdina, ka tūlīt čurās. Un viņam iedod māneklīti…
Pretojas, ja viņam liek ar kādu iepazīties. „Nāc, iepazīsties ar šiem bērniem. Re kur, šis ir labs puisis.” Vai arī sievu atvelk uz ballīti un atstāj: „Še, patusē te ar meičām, kamēr mēs ar vīriem uz balkona uzpīpēsim.” Šie bērni jūt, kad vajag iepazīties, un nevar to darīt pēc vecāku pieprasījuma. Likt viņiem iepazīties ir tikpat absurdi, kā pienākt pie invalīda un teikt, lai šis kādu joku pastāsta.
Viņiem jāiemāca dalīties ar savām sajūtām. Šiem bērniem raudāt ir normāli. Viņiem tas notiek viegli un nepiespiesti. Viņiem ir jāiemāca, ka tas ir normāli!
Ja ‘jutīgo’ vajadzības ir apmierinātas un tie dabū pietiekami daudz uzmanības, tad no viņiem izaug… Mēs domājam, kas? Kājslauķi? Lupatas? Nē, no viņiem izaug radoši cilvēki. Viņi ir uzmanīgi, vērīgi, oriģināli, labi sarunu biedri, māk klausīties, rūpēties, līdzjūtīgi, ar prieku palīdz citiem. Viņi labi saprot cilvēku vajadzības, satraukumu, prot mācīties un nodot zināšanas citiem. Pretstatā izstumtajiem bērnībā, vēlāk bieži kļūst par skolotājiem, garīgajiem līderiem.
