Četri bērni un puķes matos. MĪLESTĪBAS stāsts 0
– Tas ir brīnums, ka viņš saredzēja nevis – es un trīs mani bērni, bet ka tā ir mana būtība. Protams, es to ārkārtīgi novērtēju, – tā par attiecībām ar sava ceturtā bērniņa tēvu Mārtiņu Indānu teic Inese Apse-Apsīte, zīmolu ligzdas “M ATKA” dibinātāja, “Latvijas Avīzes” konkursa “Sieviete Latvijai 2012” laureāte.
“Stenders”, “Caps”, “Latvijas piens”, Austrumlatvijas koncertzāles zīmols – tie ir tikai daži no viņas veikumiem. Nu Ineses ģimene ir laimīgi sagaidījusi mazo Lūkasu.
Cik neparasta, sirsnīga un radoša ir Inese, tikpat neparasta ir viņas dzīve un attiecības. Un mācības, ko tās dod.
– Ar bijušo vīru un manu lielo bērnu tēvu satikāmies septiņpadsmit gadu vecumā. Bērniņi pieteicās ļoti ātri, bet mēs augām un izaugām par diviem dažādiem cilvēkiem. Negribu nosodīt ne sevi, ne citus, kam tā noticis.Attiecībām irstot, svarīgi ir saprast, vai lietas labā vēl vari ko darīt, lai saaugtu atkal kopā, vai arī moki sevi un otru cilvēku. Saprast, vai bērniem ar vecāku kopā būšanu ir labi vai ne, jo viņi jau jūt visu līdz pēdējai niansei.
Un jāizlemj, kurā brīdī mīlestības dēļ ir jāspēj otru cilvēku palaist vaļā (citādi seko degradācija). Man tas nācās ārkārtīgi grūti, un tā bija liela dzīves skola. Attiecību kristalizēšana palīdzēja arī manā darbā.
Sapratu, ka ir ļoti svarīgi atmest visus stereotipus, maskas, pieņēmumus, kas ir labi, kas – ne, un tikai pašai būt filtram. Labākais palīgs šajā ziņā bija mana 90 gadus vecā vecmāmiņa. Kad jautāju, ko lai iesāku, viņa teica: “Vienīgais katalizators – vai tu ar savu rīcību dari labu? Kad saproti, kā tu varētu darīt labāk, tad arī izšķiries par šo ceļu.” Sākumā, protams, bija egoistiskā fāze, bet tad, dziļi ejot sevī, meditējot, saprotot likumus, secināju – kopā ir noiets ceļš, ir trīs brīnišķīgi bērni – Kristofers (12) un dvīņi Nelle un Niklāvs (8). Viņi manī ir attīstījuši milzīgu empātiju, pacietību, spēju virzīties uz priekšu, – stāsta Inese. Cik nav dzīvē redzēts, ka sievietes ar vairākiem bērniem pēc šķiršanās nododas vienīgi savu atvašu audzināšanai, darbam kā smagam slogam un zaudē sevi. Inese neizliekas, ka bērnu tīņu gadi būtu viegli. Bet apliecina spēju arvien uzplaukt no jauna, tā viegli, ar mīlestību sirdī un puķēm matos. Inesei ir bijusi drosme pēc šķiršanās vērties jaunām attiecībām.
– Mārtiņu pazīstu jau ļoti sen – bijām klasesbiedri Japāņu kultūras un valodas vidusskolā. Visus šos gadus Mārtiņš nemanāmi bija tepat blakus, vienmēr gaišs, savējais. Un tad kādu dienu vienkāršā mierā un priekā satikāmies un “kadri pārslēdzās”. Pēkšņi ieraudzījām viens otru pavisam citā gaismā. Kopš tās dienas laiks rit citādi, ir pilnīgi cita dimensija.
Protams, ik pa brīdim jācīnās ar cilvēku stereotipiem, muļķīgiem aizspriedumiem. Bet mums viss ir pareizi – tieši tāpēc arī pieteicās Lūkass. Brīnumi uzplaukst, ja soli pa solim darām pareizi. Un man pareizi ir – mīlēt bez nosacījumiem, dziļi.
Inese nāk no dakteru Braunu ģimenes, viņas mamma ir komponista Mārtiņa Brauna māsa. Vecmāmiņa Tamāra ar savu dzīvi centusies apgāzt priekšstatu – vai nu darbs, vai bērni. Arī Inese spēj visu. Bet kādi ir nākotnes sapņi?
– Savējiem ļoti gribētu radīt to siltumu, kāds mani apņēma bērnībā. Es vēlētos reiz būt laba vecmāmiņa. Manuprāt, tas ir laiks, kad sirdī un prātā jābūt lielam briedumam, mieram – tam, kas nepieciešams mazam cilvēkbērnam. Vismaz es uz to eju. Redzu ainu – esmu izcepusi pīrāgus, virtuve silti smaržo, un gaidu visus ciemos, pati varbūt pie datora vēl steidzu padarīt pēdējos darbus, un tomēr ļoti gaidu. Šobrīd esmu apsēsta ar Latvijas lietu, identitāti, stāstu. Man ir sava iekšējā pārliecība un sajūta, ka esam skaisti, ka mums ir ko pateikt pasaulei, ka esam neatņemama Visuma mozaīkas sastāvdaļa. Mums mājās ir bijušas lielas diskusijas, jo skolās valda noskaņojums braukt prom no Latvijas. Tad es stingri runāju: neej cita pavadā un neklausies, ko tev stāsta, pats izdomā, sajūti, kā būs, ko tu darīsi! Tu vari apskriet puspasaules, mācīties, dzīvot, bet atceries, ka šajā vietā esi piedzimis ne jau tāpat vien un tev noteikti ir ko dot. Tāpēc ej, bet atgriezies ar nobriedušāku dvēseli.
