Guna Roze: Četri balti galdauti 0
Tikko pagājušie 4. maija svētki apliecināja, ka Kultūras ministrijas Latvijas valsts simtgades biroja aicinājums Latvijas atdzimšanas svētkos pulcēties pie balti klātiem galdiem iesējies auglīgā zemē. Izskatījās skaisti. Simboliski. Un pamatīgi. Atslēgas vārds – izskatījās.
Pārdomas rada ne jau ideja, bet tās izpildījums, kas sasaucas ar spēcīgu domugraudu, kura autora vārdu diemžēl nezinu un arī pašu teicienu, iespējams, precīzi necitēšu: “Es esmu atbildīgs par to, ko pateicu, bet ne par to, kā tu to saprati.” Aicinājums bija. Bet šī aicinājuma saprašana ir mūsu (katra!) spogulis. Ar baltiem galdautiem jābūt uzmanīgiem, jo tur esam kā uz delnas; katrs netīru roku pieskāriens redzams visiem, katrs zuša gājiens atstāj glumu sliedi.
TV ziņas jau tajā pašā vakarā bija pilnas ar balto galdautu reportāžām, kur žurnālisti kameras priekšā dabūtajiem cilvēkiem savos jautājumos jau pateica priekšā pareizās atbildes. Sociālie tīkli pilnum pilni ar balto galdautu galerijām. Starp patiešām sirsnīgajām pārāk daudz tādu, kas vēsta nevis par goda atdošanu Latvijai, bet par sevi: cik labi es izskatos uz baltā galdauta fona! Nākamajā dienā arī avīzēs parādījās bildes ar oficiālām sejām, kas kā galvenās personas labprāt pozē pie citu balti klātiem galdiem, citu sarīkotos godos… Latvijai. Un galdauts vairs nav balts. Zem tā netīrs galds.
Žēl, bet labi domātā jauniedibināmā tradīcija daudzviet ir nevis izprasta, bet pārprasta vai pielāgota. Iztaisīšanās ap to atgādina Ļeņinu, kurš nesa baļķi. Un Brežņevu, kurš pats sev piešķīra apbalvojumus. Un Šķēli ar slavenajām mēslu dakšām. Arī tos “labdarus”, kuri ar simbolisku dāvaniņu rokās iet uz bērnu slimnīcu (bērnunamu, pansionātu vai dzīvnieku patversmi – vienalga) tikai tad, ja eskortā ir vismaz pāris valsts mēroga mediju.
Tāpēc, domājot par balto galdautu svētkiem, nez kāpēc prātā ieskanas dziesma par četriem baltiem krekliem… Tā kreklu būšana rādās tik pazīstama, tik ikdienišķa un pašsaprotama kā elpošana. Mēs automātiski elpojam, nomainām kreklus, izvēlamies atrasties līdzās “nopelniem bagātajiem”, lai paši justos “nopelnotāki”. Tā blakus būšana taču kādreiz var noderēt, vai ne tā? Arī es piedalījos baltā galdauta pasākumā, kur viss notika neviltoti pa īstam, pamatīgi un līdz saknēm dziļi veltīts dzimtenei. Līdz brīdim, kad kādam no klātesošajiem tika pasniegts baltais galdauts. Visiem pārējiem bija nepārprotami skaidrs, kam tas jāpasniedz, kurš to ir pelnījis. Visas acis skatījās uz šo vienu cilvēku, un sirdis gavilēja. Bet oficiālais galdauts nepelnīti nonāca citās rokās. Tā, protams, nav saņēmēja, bet dāvātāju vaina, viņu spogulis. Vainas apziņa kā atrauga pēc mielasta palika pārējiem. Nodurtās acis arī. Jautājums, cik no visiem pēc tam uzdrošinājās atklāti pateikt, ka tas nebija labi darīts un ka galdauts vairs nav balts. Atbildībā par savu viedokli, nevis par to, kā tas tika saprasts.
Nākamgad balto galdautu svētkus būtu vērts papildināt ar aicinājumu kaut šai vienā reizē nebūt zušiem. “Lai tikai reiz pa reizēm kāds/ atgādina viņam, ka dziesma nav/ par krekliem, bet ir par sirdsapziņām.” Pie baltā galda pieaicināt un dāvanas pasniegt nevis pēc etiķetes, bet pēc sirdsapziņas. Ikvienā mājā, ikvienā sētā, ciematā, mazpilsētā. Kāpēc gan nesapulcināt pie plātsmaizes visus savas daudzdzīvokļu mājas kaimiņus, arī nepazīstamos, kā to izdarīja žurnāliste Gunta Tabore? Un varbūt tieši tāpēc, ka starp viņiem nav neviena, ko kāds oficiāli ielūgs pie elitāra galda, uz kura uzklāts par budžeta līdzekļiem pašūdināts galdauts, lai tad iepozētu galma fotogrāfam. Medijus vajadzētu aicināt atspoguļot tikai tos balto galdautu pasākumus, kur viņus negaida; kur Latvijas godināšana notiek pa īstam – bez piepēm un ziepēm.
Teiksiet: bezgaumīga, šablonu un novazātu piemēru pilna sleja? Piekrītu. Bet tas tikai tāpēc, ka labticīgi ceru, ka ir un būs arī koši balti galdauti uz tīriem galdiem.
