Četras spilgtas interpretācijas lieliskai mūzikai 0
Ziemassvētku festivāls Dzintaru vēsturiskajā koncertzālē katru gadu piesaista daudz klausītāju – un ne tikai tādi ģimenei paredzēti pasākumi kā “Brīnumskapis Ziemassvētkos” vai “Klauns Miks un Ziemassvētki”, bet arī programmas ar nopietnu koncertmūziku. Iemeslu šādai izvēlei netrūka jau pašā pirmajā festivāla koncertā 2018. gada 15. decembrī.
Ja ārzemēs strādājošo latviešu vijolnieci Kristīni Balanas nav iespējas dzirdēt gada nogalē Cēsīs, tad viņas priekšnesums katrā ziņā jānoklausās Dzintaros (vai otrādi), turpretī Guntis Kuzma savu diriģenta karjeru turpina aizvien pārliecinošāk, bet Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris jau izsenis zināms ar prasmi elastīgi piemēroties ikkatram stilam – no agrīnā klasicisma līdz mūsdienu komponistu pārstāvētajam avangardismam.
Otrkārt, Dzintaru slēgtā koncertzāle ir ļoti labi piemērota klasicisma laika orķestrim, un pēc šādiem kritērijiem izvēlēts arī repertuārs. Volfganga Amadeja Mocarta “Sešas vācu dejas” šeit skanēja līdzās Džoakīno Rosīni uvertīrai no operas “Seviļas bārddzinis”; Francis Šūberts Piektajā simfonijā izvēlējies Mocartam radniecīgu instrumentāciju, un, ja Fēliksa Mendel-sona laikabiedra un pretinieka Hektora Berlioza orķestris uz skatuves nekādi neietilptu, tad Mendelsona vijoļkoncertam nepieciešamais mūziķu sastāvs – katrā laikā.
Taču Guntis Kuzma un viņa vadītais orķestris izdarīja īsto izvēli pēc kāda vēl būtiskāka kritērija – “Seviļas bārddziņa” uvertīra piederīga operai un Mocarta deju cikls rakstīts kā pavadījums vienlīdz galantām un līk-smām svinībām, toties abi Šūberta un Mendelsona opusi nepārprotami atbilst tīras koncertmūzikas definīcijai.
Un šāds pretstatījums izcēla katra skaņdarba spilgtākās īpašības, nozīmīgākās rakstura iezīmes, ļaujot secināt, cik dažādos rakursos katrs no komponistiem izpaudis savu meistarību, vēl jo vairāk – savu ģenialitāti.
Pirmām kārtām to varēja dzirdēt Rosīni uvertīrā – mūzikas intonatīvo plastiskumu, kontrastu miju un ar lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem panākto orķestrācijas mirdzumu un spozmi Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā atainoja precīzi, kolorīti un izteiksmīgi.
Ar Šūberta Piektās simfonijas komplicētās dramaturģiskās arhitektonikas izveidi un tēlu sistēmas atklāsmi veicās nedaudz grūtāk – kaut vai tādēļ vien, ka salīdzinājums ar Mocartu der tikai līdz zināmai pakāpei (turklāt tad jau nāktos piemirst, piemēram, Mocarta Četrdesmito simfoniju); lai arī cik gaišas un liriskas lappuses būtu rodamas šajā Šūberta simfonijā, turpat seko sastapšanās ar dramatiskām zemstrāvām un eksistenciāliem dziļumiem.
Taču diriģents un orķestra mūziķi neapmulsa – un arī ar komponista piedāvātās instrumentācijas lasījumu bez trompetēm, klarnetēm un timpāniem pietika, lai saliedētais stīgu grupas sniegums un tembrāli daudzveidīgais pūšaminstrumentu skanējums niansēti izgaismotu kā Šūberta skaņuraksta ekspresīvākās līnijas, tā arī mūzikas apskaidroto skaistumu.
Guntis Kuzma bija veiksmīgi uztvēris mūzikas saturu un uzbūvi gan Rosīni uvertīrā, gan Šūberta simfonijā, gan Mocarta “Sešās vācu dejās”, tādēļ nav pārsteigums, ka orķestris viņam atsaucās arī koncerta otrās daļas sākumā ar Vīnes klasiķa cikla vitālu, atraisītu un pilnskanīgu versiju.
Un tas arī kļuva par pierādījumu tam, ka izcils komponists pat vienkāršākā pasūtījuma ietvaros spēj radīt apburošu un suģestējošu mākslas darbu, kas uzrunāja ar mūzikas asprātību un iztēli, temata un formas pavērsieniem un trāpīgiem orķestrācijas krāsu skārumiem. Un tad arī pienāca Fēliksa Mendelsona vijoļkoncerta interpretācija – viena no reti dzirdamām atskaņotājmākslas virsotnēm.
Pirmā doma, klausoties Kristīnes Balanas priekšnesumu, – mūsdienās tā vairs nespēlē; tik romantisks frāzējums un artikulācija atgādina nevis tagadnes izslavētākos vijolniekus, bet gan, piemēram, Frici Kreisleru (un šī asociācija, starp citu, arī atbilda realitātei, jo piedevā skanēja tieši slavenā austriešu vijolnieka un komponista mūzika).
Taču – kas tad vēl būtu jāspēlē romantiski, ja ne Mendelsona darbi?
Un tāda paša stila un rakstura tonis arī bija teicami piemērots tam, lai iedzīvinātu skaņurakstā ietverto emociju gammu, kas solistei izdevās lieliski.
Turklāt – lai arī cik lielā mērā interpretācija izsauca priekšstatu par spēles virtuozitāti, krāšņumu un aizrautību, šīs atskaņojuma kvalitātes tika apzināti izmantotas, lai iedziļinātos Mendelsona vijoļkoncerta vēstījumā un pateiktu pašu būtiskāko par skaņdarbā paustajām idejām, par tā ģenialitāti.
Protams, šāds iespaids nebūtu pilnvērtīgs bez nopietnas orķestra iesaistīšanās, bez diriģenta veikta rūpīga vērojuma un koncentrācijas – un šai ziņā gan Guntis Kuzma, gan Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris bija muzikāli spilgti un precīzi domubiedri Kristīnes Balanas radošajām atklāsmēm, tādējādi nodrošinot vēlamo skaidrību arī viskaismīgākās agoģikas brīžiem.
Vēl tikai pēdējā piezīme, atgriežoties realitātē: tas ir jāmāk – programmā un visos pārējos preses materiālos koncerta pieteikuma sešus vārdus “Šūberta Piektā simfonija un Mendelsona vijoļkoncerts” rakstīt ar trim kļūdām. Un, protams, arī detalizētāko tekstu neviens nav rediģējis.
Šāda attieksme liecina ne tikai par nevērību pret latviešu valodas likumsakarībām, bet gan par kaut ko vēl ļaunāku – kokainu, nedzīvu un aprobežotu valodas izjūtu. Vai patiešām šajā jomā strādājošie muzikologi nav lasījuši nevienu Mendelsona laikabiedra dzejoļu krājumu, nevienu no tiem literārajiem darbiem, uz kuriem balstīti Rosīni, Mocarta, Šūberta operu libreti, nevienu latviešu rakstnieka stāstu vai romānu?
