“Ļauj apkārtējiem noticēt sev un uzvarēt šķēršļus.” Margita Kanopka izvirzīta “Latvijas lepnuma” balvai 0
Margita Kanopka Tukumā organizē sacensības sporta šaušanā un aktīvi tajās piedalās arī pati – nu jau starptautiskā līmenī un ar skatu uz nākamajām paralimpiskajām spēlēm.
Viņa arī nodibinājusi biedrību cilvēkiem ar invaliditāti “Līdzvērtība”, kas pamazām iekaro arvien lielāku vietu starp citām vietējām nevalstiskajām organizācijām – ar dažādu nodarbību un neparastu aktivitāšu rīkošanu. Biedrība ir arī darba devēja cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Margitas ceļš gan nav bijis no vieglajiem – dzīvē ne reizi vien nācies balansēt uz izmisuma robežas galējas krīzes situācijās.
“Tieši viņas dvēseles enerģija, kas rūdījusies lielos dzīves pārbaudījumos, ļauj apkārtējiem – gan slimajiem, gan veselajiem – noticēt sev un uzvarēt šķēršļus,” piesakot Margitu “Latvijas lepnuma” balvai, raksta Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte.
Viena ar diviem bērniem
Margita uzauga daudzbērnu ģimenē – bija viena no septiņiem. Kā daudzas kuplās saimes, tā nebija no turīgajām. Margita atceras – apavi bija jāvalkā tik ilgi, līdz zoles nāk nost. Arī patstāvīgā dzīve nebija nekāda medusmaize. “Kā daudzi parasti latvieši, dzīvoju un pelnīju naudiņu, kā nu varēju – strādāju par pārdevēju. Strādāja arī vīrs, bet knapinājāmies,” viņa stāsta.
Kad dēlam bija četri gadi un bija gaidāms vēl viens, autoavārijā gāja bojā Margitas vīrs. “Tas bija šausmīgi. Nevarēju saprast, kā lai izaudzinu divus bērnus viena pati.” Viņa neslēpj, ka bijusi doma grūtniecību pārtraukt, taču vīramāte pierunājusi, lai tā nedara. Tā nu Margitai ir divi dēli.
Kad vecākajam bija septiņi, bet jaunākajam – trīs gadi, autoavārijā cieta Margita pati.
“Bērnus atstāju omei, ar draugiem braucām uz Rīgu patusēt. Bija janvāris, sniegs un slidens. Sveša vieta. Ātrums, priekšā līkums… Tie, kurus apdzinām, pēc tam pastāstīja, kā tas izskatījās – mēs esot metuši kūleņus, nolauzuši priedi divu metru augstumā,” Margita atceras, kā pati turējusies, kur vien var pieturēties, bet tad gan pati, gan šoferis izmesti pa logu.
Pamodās, guļot sniegā un nespējot īsti atšķirt aukstumu no sāpēm. Pēc tam atmiņā palikušas saraustītas epizodes – atbrauc “ātrie”, slimnīcā jāparakstās par operāciju… “Jau tad sapratu, ka galva un rokas ir, bet tālāk uz leju – tukšums. It kā nekā tur nebūtu.”
Nonākot ratiņkrēslā, necerēja, ka reiz atkal staigās, taču depresijā nekrita. “Tas mani nesalauza. Domāju, ka noturējos bērnu dēļ. Jau slimnīcā pirmā doma bija – ko es darīšu, man taču ir mazi bērni! Bērnudārzs, skola, viss!”
Tukšs ledusskapis un īres parādi
Vispirms bija skaidrs, ka vecā dzīvesvieta cilvēkam ratiņkrēslā vairs neder – ne sausā tualete, ne teju izžuvusī aka vairs nav pieejama gluži fiziski.
“Samainījos ar mammu, kurai dome bija iedevusi pašvaldības dzīvokli trešajā stāvā. Tur vēl nebija izremontēts, tapetes bija no sienām noplēstas. Tualetē netiku – durvis bija ratiņiem par šauru. Biju salikusi četras taburetes vienu aiz otras, un tā līdz podam.
Pa tām kaut kā pāršļūcu. Lūdzu domei palīdzību, lai izņem stenderes, bet man par to prasīja vairākus tūkstošus. Man tādas naudas nebija – tikai pabalsts 35 lati mēnesī. Tikai pēc vairākiem gadiem pielika vēl desmitnieku klāt. Nezinu, kā es dzīvoju… Atceros – virtuvē man bija ledusskapis, bet tas nekad nebija ieslēgts, jo tajā nebija ko likt.
Nemaksāju par dzīvokli. Citi teica – Margita ir slinka uz maksāšanu. Bet ēst jau arī gribējās.”
Kad trešā stāva dzīvoklī bija nodzīvots apmēram gads, Margita izlēma, ka tā vairs nevar – visa dzīve apstājusies, jāpaliek četrās sienās, jo laukā nevar tikt.
Viņa sāka saraksti ar sociālo dienestu, lūdzot dzīvokli pirmajā stāvā, kur viņa varētu iekļūt. Atteikums sekoja atteikumam, atrodot dažādus iemeslus, kāpēc tas nav iespējams. Viņa atmeta ar roku un nolēma vairs necīnīties, taču dēlu vecmāmiņa mudināja rakstīt vēstuli Valsts prezidentei Vairai Vīķei-Freibergai.
“Es pretojos, jo tas nav manā stilā – kādam kaut ko lūgt. Bet ome tikai pabaksta, pabaksta: raksti, Margitiņ, es kaut vai aizvedīšu!” Tā tapa vēstule, kas situāciju izkustināja no sastinguma.
Vispirms piedāvāja istabu sociālajā mājā īpaši invalīdiem pielāgotā dzīvoklī. “Šis dzīvoklis bija caurstaigājams. Pirmajā istabā bija kāda tante, kura gulēja gultā, pie gultas spainis – uz tualeti viņa negāja. Galējā istabā būtu jādzīvo man ar bērniem. Es teicu – nē, un tad uz mani dusmojās, ka es tāda princese.” Pēc kāda laika šis dzīvoklis atbrīvojās, Margita tajā ievācās un dzīvo tur jau 15. gadu.
Rindā pēc darba
Cilvēkam ar kustību traucējumiem sāpīgs jautājums ir ne vien mājoklis, bet arī darbs. Saprotot, ka strādāt par pārdevēju vairs nevarēs, Sociālās integrācijas valsts aģentūras kursos Margita izmācījās par grāmatvedi un paralēli ieguva arī autovadīšanas tiesības. Pēc tam gadus septiņus bija bezdarbniece, jo cilvēkus ar invaliditāti darbā pieņem nelabprāt – vēlāk grūti atlaist. Tā labi domāta likuma norma cilvēku ar invaliditāti aizsardzībai praksē izrādījusies viņiem nelabvēlīga.
Tad sociālajā dienestā tika izveidota subsidētā darba vieta.
“Piecus gadus tur nostrādāju par lietvedi. Sākumā neviens mani tur negribēja – kā sēdēsi vienā kabinetā ar tādu! Pēc tam iepazina mani, un viss bija kārtībā.
Nevienu sliktu vārdu vairs neteica.” Subsidētā darba vieta pastāvēja tikai divus gadus, bet Margitas darba līgumu pēc tam pagarināja. Vēlāk, kad sekoja štatu samazināšana, viņas slodzi samazināja uz pusi. “Invalīdus no darba nevar tik viegli atlaist – ja es pildu savus pienākumus, mani jānodrošina ar darbu,” viņa paskaidro. “Ja ir jāatlaiž, tad pirmkārt kāds “kājainais”, kā es saku.”
Orientēšanās, boča un šaušana
Ap to laiku – pirms gadiem pieciem – Margita jau bija nodibinājusi biedrību “Līdzvērtība” un arvien biežāk domās sliecās uz tās pusi, lai varētu darīt to, kas no sirds patīk, – organizēt radošas aktivitātes cilvēkiem ar invaliditāti un ģimenēm ar bērniem, “lai nav jāsēž mājās”.
Līdz izlēma, ka pievērsīsies tikai biedrības darbam. Sākumā biedrībā bija tikai viņa ar draudzeni – abas dibinātājas. Ievācās nelielās telpās, kas atradās līdzās šautuvei, un pamazām sāka piedāvāt dažādas aktivitātes.
“Sākumā svinējām jubilejas – katrs atnesa kādu cienastiņu, kopā pasēdējām. Tad bija arī kaut kas ar zīmēšanu saistīts. Vēl – kādas kulinārijas nodarbības. Cepām picas, gatavojām veselīgus salātus. Dažam likās, ka ar to ir gana, bet man radās arvien jaunas un jaunas idejas – lai cilvēkiem ir interesanti!”
Margita sarīkoja fotoorientēšanās sacensības, pirmās – turpat biedrības pagalmā. Tās ir piemērotas cilvēkiem ar kustību traucējumiem, jo nav jāskrien, taču karti gan jāprot nolasīt un jāpazīst fotogrāfijā redzamais objekts dabā.
Arvien vairāk ratiņnieku un arī “kājaino” piesaista Margitas rīkotie bočas turnīri – tā ir Latvijā mazzināma spēle ar pasmagām dažādu krāsu bumbiņām, kas pēc noteikumiem atgādina gan kērlingu, gan petanku.
“Šī spēle patīk jebkuram – gan pieaugušam, gan bērnam, gan pensionāram. Tā orientēta gan uz domāšanu un aprēķiniem, gan veiklību. Gribas trāpīt pēc iespējas precīzāk,” Margita stāsta, ka nu jau uz sacensībām brauc pat no tuvākajām kaimiņvalstīm – katrs ar savu komplektu, jo tie nav lēti. “Līdzvērtībai” bumbas uzdāvinājis sponsors – atvedis gan tās, gan torti. Jauks brīdis!
Ar līdzīgu neatlaidību un pacietību plašumā vēršas arī Margitas organizētās sacensības sporta šaušanā. Vēl pirms trim četriem gadiem viņa pati ieroci nekad mūžā vēl rokās nebija ņēmusi, taču treneris kaimiņos esošajā šautuvē ieteica pamēģināt.
“Izrādījās, ka tur nav nekādas agresijas. Tieši otrādi! Ja aizej uzvilcies, agresīvs, nekas nesanāks. Tur nedrīkst ne pļāpāt, ne telefonu lietot, jākoncentrējas tikai uz šaušanu. Tā es sāku trenēties, bet kādā brīdī ar to jau bija par maz – kāda jēga tā šaudīties?” Margitai gribējās kādu izaicinājumu, tāpēc sāka rīkot sacensības.
Līdz ar to par šo nodarbi interese auga – šāvēju pulciņš kļuva arvien lielāks, kaut gan īsti piemērota ieroča nevienam nebija.
Arī šaušana sākotnēji notika ne pēc noteikumiem – pa neatbilstoša lieluma mērķi, ar neatbilstošiem šaujamajiem. Pamazām, soli pa solim pielāgojās oficiālajiem standartiem – samazināja mērķus, palielināja šāvienu skaitu.
Pirmo īsto sporta pistoli uzdāvināja Aigars Apinis – paralimpisko spēļu čempions, savukārt līdz ar pirmajiem sasniegumiem Latvijas Paralimpiskā komiteja finansiāli atbalstīja braucienus uz starptautiskām sacensībām.
Polija, Apvienotie Arābu Emirāti… Margita ne reizi vien esot aizdomājusies, cik dīvaini izvēršas dzīves ceļi: pirms kļūšanas par cilvēku ar īpašajām vajadzībām viņa ne reizi nebija izbraukusi pat ceļojumā ārpus Latvijas, kur nu vēl kā starptautiski novērtēta sportiste! Ja sacensībās izdosies savākt nepieciešamo punktu skaitu, nebūs nekādu šķēršļu dalībai nākamā gada paralimpiskajās spēlēs.
