Četrās paaudzēs mednieki. Arvīda Sila stāsts – kuilis zem ledus 8
Pašā Latvijas pierobežā Kurmenes pusē dažus kilometrus no Mēmeles krastiem savās dzimtas mājās Stašos saimnieko Silu ģimene. Nu jau četrās paaudzēs visi dzimtas vīrieši ir mednieki. Arvīds Sils pats medī jau pusgadsimtu. Viņa tēvs bija mednieks, arī mamma medniece. Tāpat viņa dēli ir kaislīgi mednieki, un nu jau arī mazdēli kopā ar vecākiem dodas uz jakti.
Pirmais nopietnais medījums – buks
“Mans tēvs bija kaislīgs mednieks. Tēvatēvs gan plinti rokās neņēma. Atminos, kā tēvs stāstīja par savām zaķu medībām jaunībā. Bijis ziemas laiks, un veduši ar ragavām pagraba uzbērumam granti. Ievērojis, kur krūmos zaķis guļ. Mājās bijusi vienstobrene, vēl tāda ar pistongām. Paņēmis bisi un braucis atpakaļ. Zaķis vēl turpat uz vietas. Šāviens gājis vaļā, un zaķis pagalam, taču no šāviena arī zirgs iztrūcies. Turklāt tik stipri, ka rāvienā ar šāvienam līdzīgu troksni pārplīsis saku loks. Sedulka noslīdējusi līdz astei un ieķērusies. Tā nu zirgs ar asti vilcis ragavas līdz pat māju pagalmam. Viņa tēvs, mans vectēvs, bijis ļoti dusmīgs,” atminas Arvīds Sils.
“Arī mana mamma aktīvi medīja vairāk nekā desmit gadu – gāja līdzi tētim. Viņa gan teica, ka nevēloties šaut, taču ir nomedījusi gan pāris cūku, gan ievainotu alni, kad medībās ar dzinējiem viņš gājis garām. Arī tagad viņa vēl ņipra, kaut 88 gadi, cep pīrāgus un ar auto brauc līdz baznīcai. Tētis gan jau ir citos medību laukos.”
Visu rakstu lasi žurnāla “Medības” augusta numurā.
