Ciemos vienīgajā bērnu nometnē Latvijā, kas notiek īpaši veidotā lauku sētā 2
Vai pilsētnieks, kurš neprot zemes darbus, laukos var atrast savu biznesa nišu? Antras Gaisas piemērs rāda – var!
Antra ir izglītota pilsētniece, 20 gadu strādājusi Nacionālajā teātrī par administratori. Taču sava dzīvokļa nebija, mūždien nācies kaut ko īrēt. Deviņdesmitajos gados, saņemot kompensāciju par senču īpašumiem, nolēma pārcelties uz dzīvi laukos. Kurzemē, Kandavas novada Cēres pagastā, nopirka viensētu “Kangari” ar 2,5 ha zemes. Apkārt meži, skaista daba un lauku klusums.
Antras vectēvs pirmās brīvvalsts laikā bijis gruntīgs zemnieks. Viņam toreizējā Rīgas pievārtē, tagadējo Dreiliņu teritorijā, piederējusi saimniecība “Purgaiļi”. Vectēvs cauru gadu apgādājis Rīgu ar skābiem kāpostiem un skābētiem gurķiem, kā arī katru dienu uz lielpilsētu vedis pienu pudelēs. Antra rāda fotogrāfiju, kurā redzama skaista divstāvu mūra ēka ar rotājumiem un tornīti. Tas diemžēl ir viss, kas palicis pāri no “Purgaiļiem”. Šo māju, kurā savā laikā bija septiņpadsmit dzīvokļi, nojauca samērā nesen, astoņdesmitajos gados. Ja mēs neatkarību būtu atguvuši dažus gadus agrāk, iespējams, ģimene māju būtu varējusi atgūt.
Bērnu nometne lauku klusumā
Antra apzinājās, ka ar lauku darbiem iztiku nenopelnīs, – zemes maz, zināšanu arī. Tāpēc nolēma pievērsties maz apgūtai nozarei – vasarās rīkot bērnu atpūtas nometnes. “Kangari” ir vienīgā vieta Latvijā, kur bērnu nometnes rīko nevis pielāgotās ēkās (piemēram, skolā vai viesu namā), bet gan mājā un apkārtnē, speciāli uzbūvētā un iekārtotā šim nolūkam.
Visas ēkas celtas veco būvju vietās. Bērniem paredzēta divstāvu māja. Augšstāvā ir guļamtelpa, lejā – plaša telpa nodarbībām. Virtuve atrodas atsevišķā ēkā, tai blakus – plaša terase, kur piecreiz dienā bērni ietur maltītes. Ja laiks pavisam drūms, ēd telpās. Mazgājas pirtiņā, vienreiz nedēļā notiek arī īsta pirtī iešana ar pēršanos. Ceturtā ēka ir saimnieces dzīvojamā māja. Sākumā Antra tur mita viena, taču vēlāk viņas vecāki, redzot, cik te jauki, pārdeva savu Rīgas dzīvokli un pārcēlās uz “Kangariem”.
Darbi ritēja ātri. Antra šo īpašumu nopirka 1999. gadā, nākamajā gadā sāka būvēties un jau 2001. gadā te rīkoja pirmo bērnu nometni. Vietējā pašvaldība novērtēja skaisti iekopto īpašumu un 2002. gadā “Kangariem” piešķīra nosaukumu “Kandavas novada sakoptākā sēta”. Otrreiz šo titulu “Kangari” ieguva 2013. gadā.
Antra ir laimīga, ka visu varēja paveikt par savu naudu. Nekādi kredīti un ES projektu nauda nav ņemti, tas sniedz miera un drošības izjūtu. Ar dažādu formalitāšu kārtošanu Antra sekmīgi tiek galā, tomēr secina, ka birokrātijas ir par daudz. Piemēram, ik pēc pieciem gadiem viņai jānoklausās maksas kursi par bērnu nometņu rīkošanu.
– Es jau 14 gadus rīkoju bērnu nometnes, ik vasaru – septiņas! Dažādas inspekcijas pārbauda katru nometni, aizrādījumu nav. Ja valstij vajag naudu, es samaksāšu par atļaujas pagarināšanu, bet kādēļ man obligāti jāsēž Rīgā un vairākas dienas jāklausās sen zināmas lietas? – Antra ir sašutusi.
Pret dienestiem, kas pārbauda sanitāro normu ievērošanu, viņai pretenziju nav.
Domājot par šādu uzņēmējdarbību, vēlams laikus uzzināt, kādas ir prasības telpām un aprīkojumam, lai vēlāk nenāktos kaut ko pārbūvēt. Jāievēro arī daudzas citas prasības – uz katra virtuves naža jābūt rakstītam, kam tas domāts (gaļai, zivīm, maizei, dārzeņiem), ledusskapī jāuztur attiecīgā temperatūra utt.
Tomēr dažas prasības, kuras it kā bērnus aizsargā, faktiski viņiem nāk par sliktu. Piemēram, Antra kā mājražotāja spiež sulas no pašu āboliem, kas audzēti bez ķīmijas. Taču tās bērniem nedrīkst dot! Lai dzer lielveikalā pirkto sulu no kartona paciņām, kas gatavota, atšķaidot koncentrātu. Vitamīnu tajā krietni mazāk, toties ir visi vajadzīgie papīri.
Ar bērniem nodarbojas ļoti jauka audzinātāja Māra Jaunozola, bet Antrai ir lērums pienākumu: nometnes vadītāja, pavāre, daiļdārzniece, apkopēja, veļas mazgātāja, šoferis, sagādniece.
Nometne paredzēta desmit bērniem. Šādā nelielā grupiņā veidojas draudzīgas attiecības. Visi var sasēsties mikroautobusā un aizbraukt ekskursijās uz daudzām skaistām vietām tepat netālu: Pedvāli, Cinevillu, Rideļu dzirnavām, Pastariņa muzeju, Kaives dižozolu, Laumu dabas parku, Zviedru cepuri un citām.
Katra nometne ilgst 7 vai 9 dienas. To rīko divām vecuma grupām – mazajiem (no 4 līdz 7 gadiem) vai lielajiem (no 8 līdz 11 gadiem).
Draudzīgie suņi un laimīgās vistas
Bērnu vislielākais guvums “Kangaros” ir dabas pētīšana. Pēta visu, kas te aug, zied un dzīvo. Dažiem bioloģijā ir zemas atzīmes. Mācību vielu grūti atcerēties, lasot teoriju no grāmatām. Šeit bērni redz, kā slieka ielien zemē, kā gliemezis izstumj savas antenas, kā kurkst vardes, kurkuļiem izaug kājiņas, izplaukst naktsvijoles un ūdensrozes. Dažs pirmo reizi ierauga dzīvu slieku, taureni vai stārķi. Ja sētā ienāk ezis, arī tas tiek novērots. Apkārt ganās stirnas, brieži, aļņi un arī mežacūkas, kuru skaits diemžēl jau krietni pārsniedz optimālo. Pļavā zied pīpenes, madaras, gaiļpieši un pat divu veidu savvaļas orhidejas – naktsvijoles un dzegužpirkstītes. Te var savākt dažādas zāļu tējas. Savus dabas vērojumus bērni vēlāk izmanto skolā, projektu nedēļās, un atzīmes bioloģijā strauji uzlabojas.
Te bērns saprot, ka dabā viss ir dzīvs, par visu vajag rūpēties, un viņš ar savu datoru un mobilo telefonu nav pasaules centrs. Daudzi laikam ir redzējuši bērnus, kuri sēž ziedošā pļavā vai upes krastā, bet neko no dabas skaistuma neredz, jo spaida planšetdatora pogas vai telefonā spēlē kādu spēlīti. Šeit tādas lietas nenotiek. Mobilo telefonu lietošanai dienā atvēlēta viena stunda – no astoņiem līdz deviņiem vakarā. Pārējās tehniskās ierīces jāatstāj mājās, un Antra iesaka līdzi neņemt arī mobilos telefonus.
Piesakoties nometnei, anketā vecāki raksta, ko bērns neēd. Daudziem negaršo olas. Antras 13 vistiņas katru dienu izdēj desmit olas. Kad bērni vistiņām pabēruši graudus, izlaiduši pastaigā un paši salasījuši olas no perēklīšiem, tās tiek apēstas gardu muti!
Nometnes pieteikumā rakstīts, ka te paredzēta draudzēšanās ar suņiem. Trīs suņi – Maksis, Kolīna un seniors Riko – brīvi staigā pa iežogoto teritoriju. Baltraibais Maksis gatavs palikt neēdis, ja tikai kāds viņu bužina un ar viņu spēlējas. Visi suņi nākuši no Tukuma suņu patversmes. No turienes paņemtas arī trīs kaķenītes, kuras drošības labad dzīvo mājās, lai lapsas kādu nenoķer. Trešā mincīte mājās ienākusi gluži neplānoti. Reiz Antra aizbrauksi uz patversmi pēc suņu barības. Tur kāda vecmāmiņa atnesusi iemidzināt skaistu trīskrāsainu kaķenīti. Pagājušovasar nopirkuši mazdēlam mazu kaķīti. Šogad kaķītis izaudzis liels, mazdēliņš tādu vairs negrib, midziniet nost! Atliek pajautāt – kad vecmāmiņa pati kļūs vārga un kopjama, ko darīs mazdēliņš, kas tādu negribēs?
Šeit ir trīs dīķi, divi dekoratīvie, puķu stādījumu ieskauti, bet trešajā ierīkota peldvieta. Bērni parakstās, ka peldēties ies tikai kopā ar Māru vai Antru. Dekoratīvie dīķi norobežoti ar kāršu sētu. Lai veidojums neatgādinātu govju aploku, pie sētas piestiprinātas puķu kastes, kurās zied dzeltenas un oranžas samtenes. Iznācis skaisti! Tā teikt, no defekta – efekts.
Sukādes un bumbieru našķis
Pirms astoņiem gadiem Antra aizsāka otru biznesu un kā mājražotāja sāka gatavot sukādes. Ābolus un bumbierus žāvē bez cukura piedevas, pārējiem – ķirbjiem, rabarberiem, cidonijām, pīlādžiem (dārza šķirnēm) un dzērvenēm – cukuru pievieno nedaudz, lai produkts būtu pēc iespējas veselīgāks. No iepriekšējiem saimniekiem mantots liels ābeļdārzs. Vecās šķirnes – ‘Pepiņš’, ‘Antonovka’, ‘Trebū sēklaudzis’, ‘Kortland’ un ‘Sīpoliņš’ piemērotas gan sulu spiešanai, gan sukādēm. Ļoti pieprasītas ir bumbieru sukādes. Taču ne visas bumbieru šķirnes tam der. Dārzā aug bumbiere ar nelieliem augļiem, no tiem iznāk brīnišķīgas sukādes. Pamēģināja tās gatavot no citām šķirnēm – nekas nesanāca.
Antra saka, ka viņa ir mazītiņš mājražotājiņš, jo visu dara pati, bez algotiem darbiniekiem. Augļus žāvē uz dzīvas uguns uz malkas plīts. Citu virs cita liek četrus sietus un ik pa laikam tos maina vietām.
Dārzā aug arī plūmes, jāņogas, upenes un ērkšķogas. Tās noder, vārot ievārījumus un čatnijus. Kad iepriekšējais saimnieks stāstījis, ka no diviem valriekstkokiem ik rudeni novāc divus maisus ar riekstiem, Antra neticēja. Rudenī pārliecinājusies – divi maisi, kā likts! Augļu dārzs atrodas meža ielokā, aukstie vēji to neskar, tādēļ ražu dod arī eksotiskie valrieksti.
Reiz Francijā, kādā lauku saimniecībā, pagaršojusi bumbierus, savārītus ar valriekstiem, kurus pasnieguši kopā ar sieru. Francūziete recepti neatklāja, taču Antra nopirka daudzas burciņas un mājās ilgi eksperimentēja, kamēr sanāca tāds pats gardums. Antra to sauc par bumbieru našķi pie siera.
Rudenī, kad visus augļus uzreiz nav iespējams pārstrādāt, tos liek lielā saldētavā un pārstrādā pakāpeniski. Izmanto arī citas dabas veltes – vāc zāļu tējas, sien pirtsslotiņas. Izrādās, ka tās var siet arī no ziedošiem jasmīniem un ceriņiem!
Kam ir acis uz kātiņiem?
Apskatot vīngliemežu fermas iemītniekus, atbilde uz šo jautājumu ir skaidra. Izrādās, ka teiciens – acis uz kātiņiem – nav tēlains salīdzinājums, bet gan precīzs dabas novērojums. Gliemežiem ir četri taustekļi. Divu augšējo taustekļu galos atrodas mazas actiņas. Gliemezis savas acis uz kātiņiem var izbīdīt kā zemūdene periskopu un pagrozīt uz visām pusēm, aplūkojot apkārtni. Apakšējie taustekļi kalpo kā taustes orgāni.
Antra smejas, ka pirms četriem gadiem, sākot audzēt gliemežus, domājusi – cik labi! Noēdīs pagalmā visu zāli, nebūs jāpļauj! Noklausījusies kursus, iestājusies Vīngliemežu audzētāju asociācijā, nopirkusi gliemežus, izgatavojusi aizgaldus ar speciālo sietu. Tam gan gliemeži veiksmīgi rāpjas pāri, bēgļi jālasa vairākas reizes dienā.
Tomēr izrādījās, ka latvieši nav tik čakli gliemežu ēdēji, kā bija optimistiski prognozēts, bet Francijā pietiek savu vīngliemežu. Retumis, kad ir pieprasījums, Antra gliemežus nodod asociācijā, kura Jēkabpils novada Zasas pagastā ražo triju veidu vīngliemežu konservus (ar ķiplokiem, olīvām un garšvielām).
Īsāk sakot, gliemeži par savu dzīvību var justies samērā droši. Te viņi ir gandrīz vai mājas mīluļu statusā un kā apskates objekts iepriecina bērnus un tūristus.
Kas interesē tūristus?
Taču neviens darbs nekad nav veltīgs, un ieguldītā aktivitāte vienmēr atmaksājas, lai arī negaidītā veidā. Gliemežu audzēšana kā bizness neaizgāja, taču tie ļoti interesē tūristus. Pagājušajā gadā Kandavas novada tūrisma informācijas centra darbinieces secināja, ka “Kangaros” ir, ko redzēt, un ielika ziņu savā mājaslapā. Nu jau otro vasaru šurp brauc gan lielie tūristu autobusi, gan skolēnu ekskursijas, gan nelielas grupiņas. Priecājas par gleznaino sētu, apskata gliemežus, vistas, gaili Ābramu un trusi Aigariņu, cienājas ar sukādēm un citiem ražojumiem. Darbos iesaistījusies pat Antras 81 gadu vecā mamma Baiba Gaisa, kura ada raibas zeķes un etnogrāfiski pareizus rakstainus dūraiņus, rakstus nolūkojot grāmatā “Latviešu cimdu raksti”.
Mājražotājs savu produkciju nedrīkst tirgot veikalos, to var piedāvāt tikai tirdziņos un mājās. Daudzi mājražotāji pārliecinājušies, ka viņu ražojumus vislabāk pērk mājās, kur uz vietas var apskatīt, no kādām izejvielām un kādos apstākļos produkcija tapusi. Ekskursanti grib nopirkt kādu suvenīru, un gandrīz katrs kaut ko iegādājas: ievārījuma burciņu, sukāžu paciņu vai eksotisko gliemežu konservu kārbiņu. Ja piedāvā arī degustāciju, bizness iet pavisam raiti.
Tūristus “Kangaros” sajūsmina daba un apkārtnes skaistums. Patiešām, šajā vietā cilvēks jūtas ļoti labi. Lai arī darbu ir daudz, Antra nevienu brīdi nav nožēlojusi, ka pametusi Rīgu un pārcēlusies uz laukiem.
