Četras noslēpumainākās vietas uz mūsu planētas – tur notiek pilnībā neizskaidrojamas parādības 26
Pilnībā neatkarīgi no viszinīgiem smīkņātājiem, ironizētājiem un sazvērestības teoriju visu iespējamo veidu nīdējiem uz mūsu planētas ir daudz tādu vietu, kur regulāri notiek pilnībā neizskaidrojamas parādības. Tādas vietas pamatā dēvē par anomālajām zonām, un tās piesaista dažādu jomu pētniekus. Taču arī mūsdienu zinātne diemžēl nespēj vienmēr gluži precīzi izskaidrot dažādu fenomenu rašanās iemeslus. Šajā reizē ieskatīsimies dažos Zemes nostūros, kuri var pretendēt uz apzīmējumu “visnoslēpumainākais”…
1. Krītošo putnu ieleja
Indijas pavalstī Asamā ir Džantingas ieleja, kuras centrā atrodas neliels ciemats, un katru gadu augusta beigās tur vakaros salido neticami daudz putnu, kas visdrīzāk dziļā transa stāvoklī nolaižas uz zemes. Vietējie iedzīvotāji tos ķer vārda vistiešākajā nozīmē kailām rokām, uzskatot, ka tādā veidā dievi viņus par piekopto taisnprātīgo dzīvošanu apdāvina ar barību. Putnus noplūc, cep virs ugunskuriem, un tādas dzīres tad turpinās vairākas naktis pēc kārtas.
Ornitologi sarīkoja eksperimentu: tādējādi noķertos putnus kādu laiku turēja būros, kur tie sākotnēji pilnībā atteicās no barības un ūdens, bet to dīvainā uzvedība pamazām izzuda un pēc dažām dienām tie atgriezās savā ierastajā dzīves ritmā. Pētnieki izvirzījuši pieņēmumu, ka ieleja ir savdabīga anomālā zona, kas noslēpumainā veidā spēj ietekmēt putnu nervu sistēmu, laupot pašsaglabāšanās instinktu. Tiesa, neatbildēts paliek jautājums: kāpēc gan tas parasti notiek tikai un vienīgi pašās pēdējās augusta dienās un tikai vakaros? Bet dzīres joprojām turpinās…
2. Noslēpumainās zemūdens piramīdas
Aptuveni 100 kilometru attālumā no Taivānas atrodas pēdējā japāņu arhipelāga Rjūkjū saliņa Jonaguni, kur mīt daudz āmurhaizivju, kuras novērot brauc zemūdens peldētāji no visas pasaules. Var piebilst, ka šie okeāna plēsoņas tikai retos gadījumos uzbrūk cilvēkiem. 1986. gadā kāda zemūdens pētnieku grupa netālu no salas aptuveni 30 metru dziļumā atklāja gigantiskus objektus, kas līdzinās piramīdām. Lielākā sasniedza 27 metru augstumu, platums pie pamatnes bija 182 metri.
Rūpīgāka apsekošana uzrādīja, ka šo objektu vecums nav mazāks par 10 000 gadu un tās visdrīzāk ir mākslīgi veidotas. To virsmai ir līdzenas skaldnes un precīzi pakāpieni, un būves veido monolīti kaļķakmens bloki, kas ir netipiski konkrētajai ģeoloģiskajai zonai. Līdzās piramīdām atrasta arī virkne artefaktu: milzīga akmens galva, bareljefs ar vērsim līdzīga dzīvnieka atveidojumu, primitīvi akmens darbarīki un tamlīdzīgi. Tā dēvētajai oficiālajai zinātnei līdz pat šai dienai nav neviena puslīdz saprotama skaidrojuma…
3. Krētas hronomirāžas
Katru gadu laikā no maija beigām līdz jūnija pirmās dekādes beigām grieķu salas Krētas dienvidos Fragokastelo cietokšņa apkaimē var novērot pārsteidzošu parādību: agrā rītā skaidri saskatāmas melnā tērptu kājnieku un jātnieku militārās ierindas ēnu parādes. Gājiens turpinās aptuveni desmit minūtes, pēc kā spoki, kas iedēvēti par drosoulites jeb “rasas ļaudīm”, acumirklī izzūd.
Cietoksni savulaik uzbūvējuši venēciešu iekarotāji (frangokastello tulkojumā nozīmē “franku pils”, un tajā laikā Grieķijā par frankiem dēvēja visus svešzemniekus) nolūkā aizsargāties pret regulārajiem pirātu uzbrukumiem. Būvniecība ritējusi smagi un gausi, jo vietējie iedzīvotāji pretdarbojušies iekarotājiem, piemēram, naktīs regulāri sagraujot visu, kas uzbūvēts dienas laikā. Cietokšņa būvei nozīmēja speciālu apsardzi, un tad, kad būvniecība bija pabeigta, tur pie sienām pakāra vairākus grieķus – par biedinājumu pārējiem.
17. gadsimtā venēciešus nomainīja turki, taču grieķi turpināja cīņu par neatkarību. 1828. gadā dumpinieku vienība Hadzimihalisa Dalianisa vadībā ieņēma cietoksni. Drīz turki to atkaroja, taču tajā reizē bojā gāja 335 grieķu karotāji, kuru līķus vienkārši iemeta aizā. Kopš tā laika vietējie iedzīvotāji uzskata, ka tur regulāri parādās Dalianisa vienības bojāgājušo karavīru spoki. Tiesa, esot zināms, ka 19. gadsimta karotāji bija bruņoti ar šautenēm, savukārt “rasas ļaudis” parasti ir ar zobeniem un vairogiem rokās…
Lai kā arī būtu, bet šis redzējums nekad neatkārtojoties pilnībā visās detaļās: karavīri tur var soļot noslēgtā ierindā vai brīvā kolonnā, viņu vidū vienmēr ir atšķirīgs kājnieku un jātnieku daudzums, viņi visi katru reizi uz dažām sekundēm apstājas dažādās vietās. Pētnieki uzskata, ka šajā gadījumā esot runa par hronomirāžu jeb pagātnes ainu, kas izpaužas tagadējā dzīvē. Šīs parādības iedaba joprojām palikusi pilnībā neizpētīta. Hronomirāžas periodiski novērojamas dažādās planētas vietās, taču Krētas salas redzējumi ir unikāli galvenokārt ar to, ka tie notiek regulāri, katru gadu atkārtojoties vienā un tajā pašā vietā un laikā. Mūsdienu zinātne pagaidām to nespēj izskaidrot.
4. Pašnāvnieku mežs
Citā japāņu salā Honsju, aptuveni 90 kilometru attālumā no valsts galvaspilsētas Tokijas un līdzās leģendārajam kalnam Fudzi, atrodas mežs Aokigahara, kas tulkojumā nozīmē “Zilo koku līdzenums” un kuru vienlaikus dēvē arī par Pašnāvnieku mežu. Leģenda vēstī, ka viduslaikos, nespējot pabarot ģimenes vecākos locekļus, vietējie ļaudis viņus nogādāja uz šo mežu, atstādami nomirt. Un kopš tā laika nelaimīgo večuku dvēseles klīstot starp kokiem un uzglūnot vientuļiem ceļiniekiem, lai atriebtos par nepelnītajām ciešanām.
Katru gadu šajā mežā atrod līdz pat simtam līķu, kas pieder pašnāvniekiem no visas valsts, kuri aiziet no dzīves pakaroties vai saindējoties. Uzskata, ka šis mežs spējot speciāli pamudināt veikt pašnāvību, un aculiecinieki pauduši, ka dažkārt pat neilga pastaiga šajā mežā spējot izraisīt spēcīgu un ilgi nepārejošu depresiju.
