Juris Lorencs: “Šī ir tā reize, kad radusies vēlme atbalstīt pēdējā laikā tik bieži kritizēto valdību” 121
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau gandrīz nedēļu dzīvojam jaunajos Covid-19 ierobežojumu apstākļos. Vieniem tie šķiet nepietiekami stingri, savukārt citiem – nevajadzīgi un pārspīlēti. Šī ir tā reize, kad radusies vēlme atbalstīt pēdējā laikā tik bieži kritizēto valdību. Jo ministri centušies pieņemt kompromisa lēmumu.
Ministru prezidents Krišjānis Kariņš izteicies, ka valsts vienlaikus atrodas trīs krīzēs. Tās ir: Covid-19 pandēmija, nelegālo robežpārkāpēju krīze uz Latvijas–Baltkrievijas robežas un sabiedrības sašķeltības krīze. Es pieminētu vēl ceturto krīzi, kas strauji tuvojas, – energoresursu cenu pieaugums.
Trim no šīm krīzēm – Covid-19, migrantu un enerģijas cenu – cēloņi meklējami ārpus Latvijas robežām. Un tikai sabiedrības šķelšanās krīze radusies tepat Latvijas iekšienē. Pie tās vainīga ne jau tikai politiķu neprasme, neizdarība vai neizlēmība. Arī mūsu pašu lētticība, bailes, nevajadzīgā piesardzība. Iespējams, no ārpuses mērķtiecīgi ieplūdināta dezinformācija.
Turklāt sašķelta ir ne tikai sabiedrība, bet arī dažu cilvēku individuālā apziņa. Valdībai jārēķinās arī ar tādu cilvēku viedokli kā mūziķis Kaspars Pudniks, kurš izteicies: “Kur ir teikts, ka veselam cilvēkam ir jāsaslimst, lai slimie justos pasargāti? Cilvēka ķermenis pieder tikai un vienīgi pašam cilvēkam! Un neviens, uzsveru, neviens uz šīs pasaules nevar noteikt, ko man darīt vai nedarīt ar to. Tā ir tikai un vienīgi mana darīšana. Tikai cilvēks pats izlemj – kā dzīvot savu dzīvi! Nav svarīgi, cik cilvēku nesagaidīs pavasari! Svarīgi ir tikai un vienīgi tas – vai tie, kuri pavasari sagaidīs, vēl būs cilvēki!”
Pudniks runā pretī pats sev – cilvēks nevēlas vakcinēties, bet citu drošība viņu neinteresē. Viņš vēlas dzīvot normālu dzīvi un palikt par cilvēku. Bet vai tad dzīve izolācijā un karantīnā, kas iestājusies pirmām kārtām nevakcinēto dēļ, ir normāla?
Savukārt nākamā ziņa ir pavisam dīvains un nesaprotams signāls sabiedrībai: “Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece lūgs Saeimas prezidiju pieaicināt valsts tiesību ekspertus, lai viņi izvērtē, vai valdības pieņemtais rīkojums, kas paredz pienākumu publiskā sektora amatpersonām vakcinēties pret Covid-19, ir attiecināms arī uz Saeimas deputātiem.” Tātad Saeimas deputāti, kuriem jau sen vajadzēja rādīt priekšzīmi visai tautai, vēl domās un gaidīs ekspertu slēdzienu? Faktiski Mūrniece izsaka neuzticību Saeimas apstiprinātajai valdībai. Un vai viņa maz saprot, cik cilvēkus jau ir “pierunājusi” nevakcinēties?
Ka ir padziļinājusi Kariņa pieminēto sabiedrības sašķeltības krīzi?
Starp citu – par ekspertiem. Valdības pieņemto lēmumu kontekstā interesants ir Pārresoru koordinācijas centra izveidotās akadēmiskās vides ekspertu grupas (tās uzdevums bija sniegt valdībai ieteikumus Covid-19 krīzes pārvaldībai) skaļais demaršs, darbības pārtraukšana uz nenoteiktu laiku. Iemesls – sadarbības modelis ar valdību neesot attaisnojis ieguldītās pūles.
Jautājums: pēc kādiem atlases principiem tiek veidotas šādas ekspertu komandas? No astoņpadsmit grupas locekļiem tikai četri ir mediķi, vēl viens ir psihiatrs. Neviena matemātiķa! Bet tieši matemātiskie modeļi apraksta jebkuras infekcijas izplatīšanās raksturu un dinamiku. Un kādus padomus valdībai un Saeimai var sniegt ekspertu grupas locekle, bijusī P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes Zinātniskā komunisma katedras pasniedzēja Feliciana Rajevska? Nu labi, šodien viņa ir Vidzemes Augstskolas Sociālo, ekonomisko un humanitāro pētījumu institūta vadošā pētniece. Bet internetā atrodama interesanta brošūra, 1982. gadā izdots “zinātnisko rakstu” krājums “Nacionālās attiecības un ideoloģiskā cīņa”. Tā atbildīgā redaktore ir F. Rajevska. Krājumā ievietots arī pašas F. Rajevskas raksts (sacerēts kopā ar Dzidru Šmidri) “Buržuāzisko ideologu uzskatu par divvalodības lomu un nozīmi PSRS kritika”. Saprotams, krievu valodā. “Buržuāziskie ideologi”, tie pirmām kārtām ir baltiešu trimdas darbinieki, kuri pieminēti šajā rakstā.
Starp citu 1982. gadā premjeram Krišjānim Kariņam, kurš cītīgi mācījās dzimto valodu latviešu svētdienas skolās Amerikā, bija tikai 18 gadu. Kā cilvēks, kurš okupācijas laikos deva rekomendācijas ātrākai latviešu valodas iznīcināšanai, šodien var spriest par to, kā neatkarīgās Latvijas valdībai cīnīties ar Covid-19 krīzi? Un ko viņš var mācīt studentiem? Vēl viena doma, kas šai brīdī nāk prātā, – varbūt to augstskolu Latvijā tiešām ir par daudz
