Franks Gordons: Sāpīgi pārdzīvo rubļa vērtības kritienu 39
Piecpadsmit gadus Krievijas rubļa kurss bija stabils, nemainīgs. Pērn jūlijā rublis pret ASV dolāru bija 34:1, “pierastais” samērs. Taču 1. oktobrī kurss bija 40:1 un decembrī jau 80:1. Tas bija šoks, un mazā atkopšanās šā gada janvārī – 65:1 – nespēja izkliedēt bažas par Krievijas ekonomikas miglaino nākotni.
Kā izriet no aptaujas, ko decembrī rīkoja Maskavas “Levada centrs”, gandrīz 70% aptaujāto uzskata rubļa kritienu par 2014. gada galveno notikumu (nevis Krimas “atgūšanu”). 80% bija pārsteigti par svarīgāko patēriņa preču kraso sadārdzināšanos, 91% gaida turpmāku cenu kāpumu, un 22% atzina, ka viņiem nācies atteikties no vairākiem ierastiem tēriņiem.
Maskavas Valsts universitātes Ģeogrāfijas fakultātes pētniece Natālija Zubareviča sadalījusi Krieviju četros sociāli ekonomiskos segmentos. Katrā no tiem iedzīvotāji dažādi reaģē uz pārmaiņām, kas skar viņu ikdienas dzīvi. Krievija nr. 1 – tās ir t. s. postindustriālās lielpilsētas – megapoles, kur mīt 31% no iedzīvotāju kopskaita. Krievija nr. 2 aptver rūpniecības centrus un pilsētas, kas grupējas ap vienu darba vietu jeb rūpnīcu – 25% iedzīvotāju. Krievija nr. 3: “apdraudētas” mazpilsētas un sādžas – 38%. Beidzot nāk Krievija nr. 4: Čečenija, Dagestāna, Tuva u. c. – 6%.
2014. gada pavasarī vairākums Krievijas iedzīvotāju jūsmoja: “Krima ir mūsu!” Bet tagad šo patriotisko atbalstu sāk drupināt ekonomiskās grūtības, un šajā ziņā jūtīgākā ir lielpilsētu vidusšķira – Krievija nr. 1. Drīz vien, pareģo Zubareviča, izglītotā vidusšķira pārliecināsies, ka trūkst darba vietu.
Kremlī cer, ka naftas cena atkal sāks augt. Ja tas nenotiks, “Putinam nāksies būt vēl agresīvākam, lai rastos iespaids, ka Krievija ir aplenkts cietoksnis”, spriež Maskavas “Carnegie Center” eksperts Aleksejs Malašenko.
Rubļa kritiens ir īsta traģēdija miljoniem viesstrādnieku, kas Maskavā un citās Krievijas pilsētās veic “melnos darbus”, sūtot daļu nopelnītā ģimenēm Vidusāzijā. Divarpus miljoni viesstrādnieku nāk no Uzbekistānas, pusotra miljona no Tadžikistānas. Tagad šie cilvēki aplenc savu valstu vēstniecības, lūdzot ļaut viņiem atgriezties Vidusāzijā, jo ar rubļiem nevar segt pat savu iztiku, nemaz jau nerunājot par naudas sūtījumiem.
Sarunā ar “Der Spiegel” korespondentu viesstrādnieks no Tadžikistānas, kurš Maskavā ir kāda nama sētnieks, stāsta, ka viņa alga bijusi 25 000 rubļu mēnesī. Pārrēķinot tas līdzinājās 550 eiro, bet tagad tikai 330. Savā dzimtenē viņš apmetīsies pie radiem, bet cerības dabūt darbu – nekādas.
No programmētāja līdz sētniekam – rubļa kritiens sāpīgs.
