Cēsu mākslas festivāls piepilda pilsētu ar mākslu 0
Pēcpusdienas saule no Cēsu pilsētas laukuma bruģa aizslaucījusi pēdējos zvirbuļus. Tikai kāds franču tūristu pāris, glābjoties no karstuma, vijas apkārt no zemes spurdzošajai strūklakai. Pēkšņi atskan skaļš, gari stiepts aicinājums uz lūgšanu.
Mirkli šķiet, ka blakus Sv. Jāņa baznīcas viduslaiku mūriem ieraudzīšu minaretu. Tikmēr rupors turpina atskaņot citus, mazpazīstamus paziņojumus no kāda kempinga, metro, Tokijas ķīmiski piesārņotās zonas. Dzirdes uztvēruma dēļ smadzenes rada pseidoīstenību. Māksliniece Zāra Pūnavala tikai spēlējas ar vienu no cilvēka maņām – dzirdi, raisot visdažādākās asociācijas.
Tā, ar darbiem vidē un alus brūzī, Cēsu mākslas festivāls jau septīto reizi piepilda pilsētu ar mākslu. Laikmetīgās mākslas izstādi “Vasaras lasījumi”, kuru vēl var pagūt apmeklēt līdz jūlija beigām, šogad pirmo reizi veidojis pieaicināts kurators – Ķestutis Kuizins, Viļņas laikmetīgās mākslas centra “CAC” vadītājs. Festivāla mājaslapā rakstīts, ka viņa interesi saistījuši mākslinieki no visas pasaules, kuru darbos dominē “oriģināli un spēcīgi naratīvi, kā arī mākslinieka vai mākslas darba stāstnieciskā kapacitāte”. Naratīvs kā jēdziens ietver lielu daudznozīmību, bet tā pamatnozīme ir vēstījums, stāsts. Ja nu stāstnieks ir spēcīgs, sabiedrībā labi pazīstams un viņa naratīvā iekļautas universālas vērtības un pieredze, tas var kā mācīt, tā maldināt pat veselu nāciju, kā tas zināms no vēstures harismātisko personību piemēriem.
Tāpēc der atcerēties, ka starp jebkuru stāstītāju un realitāti vienmēr ir pasaule, kas sastāv no cilvēka apziņas, pieredzes, simboliem un citiem garīgo aktivitāšu produktiem, tāpēc jebkura stāstītāja vēstījums būs realitātes konstrukcija, nevis tās patiess atspoguļojums. Katram taču zināms, cik dažādi vienu notikumu var interpretēt divi cilvēki.
Izstādes stāstītāji, izmantojot vispārzināmas lietas (vecu kurpi – Ž. Penalva) vai vietas (Buenosairesas pilsētvidi – S. D. Moraless), operē ar analoģijām, piefiksējot kādu mūsdienu domāšanas un attiecību šķautni vai radot jaunu telpu, citu realitāti (M. Lukošaitis, P. Braila). Īsti postmoderniskā garā (vēl aizvien?) mākslinieki reflektē par citu autoru atstāto mantojumu (īstu vai fiktīvu), lai no sava skatpunkta, izraisot smaidu, vieglas šausmas vai mulsinošu neticību, runātu par procesiem sabiedrībā un cilvēkos. Ē. Janss darbu izveido, filmējot cita mākslinieka vadītu indukcijas seansu, V. Kolvela izmanto tēva, FIB aģenta, atstātos slepenos pierakstus un fotogrāfijas, lai izveidotu savus komentārus zīmējumu un video formātā. I. Drulle darbā “Tomēr viņi visi ir savienoti…” reflektē par mazpazīstama padomju laika mākslinieka teoriju, ka pasaules īpašos cilvēkus vada kādi parazīti vai sēnītes, kas iemājojušas to galvās un ķermeņos. Šis mākslinieks pats centies inficēties ar tādu sēnīti, lai iekļūtu “ģēniju līgā”. Mūsdienu sabiedrībai ir savi slepenie parazīti, kas neizpaužamām saitēm saista pie attiecīgās “līgas” piederīgos. Ja kāds no malas parazītu atklāj, tam jāmirst, gluži kā Gorgonu ieraudzījušam.
Māksliniece M. Kurševa pievēršas sirreālista un absurda prozas rakstnieka Daniilas Harmsa (1905 – 1942) darbiem, kuru iespaidā rada instalāciju – telpā izkaisītus, ilustratīvā manierē radītus objektus – kurpes, kājas, maizi, bezgalvainus (nedomājošus) rumpjus, kas kā nejaušas zemapziņas plūsmas fragmenti mētājas telpā. Tomēr nejaušība ir apzināta, kompozīcija ir lieliska.
Kāpēc māksliniecei tieši tagad svarīgi ir bijuši komentāri par Daniila Harmsa darbiem, īpaši nesaprasto ideju kontekstā? Aktuāli tas bija Harmsam, kura darbi Padomju Savienībā bija aizliegti, krievu valodā vienā izdevumā tos apkopoja tikai 46 gadus pēc viņa nāves. M. Kurševa ir māksliniece, kura spēcīgi un pārliecinoši realizē savu radošo potenciālu, nereti saistot mākslu un savu dzīvi. Neviennozīmīgā atbilde meklējama mūžīgajās diskusijās par mākslinieka/ideālu/auditorijas/naudas dalīšanas attiecībām.
Kā vienmēr nozīmēm bagāta un formā eleganta ir E. Kļaviņa mākslas valoda. Pilsētvidē izteiksmīgi eksponējas tēlnieka D. Jankauska milzīgo izmēru skulptūras, kas solītās agresijas un brutalitātes vietā, šķiet, gan vēsta par cilvēku kompleksiem, iekšējo nedrošību un prātu plosošiem dēmoniem.
Tēmu par tribīni kā vietu, no kuras kāds sludina savu patiesību, turpina L. Laganovskis. Šoreiz zīmējumi pārtapuši dažādu materiālu un izmēru tribīnēs. Piemēram, bērnam domātā tribīnīte, noklāta rotaļīgiem zīmējumiem, kuri, tuvāk ielūkojoties, vēsta par agresiju un vardarbību.
Savukārt daudzkrūšu dievietes Artemīdas tribīne neapšaubāmi pauž sievietes emocionālo viedokli, balansējot loģisko vīriešu pasauli. Ja tas dominē (kā matriarhātā), tad līdzsvars zūd. Jo Artemīdas sludinātais vienmēr ir vienīgā patiesība, bet tas, kurš uzdrošinās to apšaubīt (ieraudzīt dievieti kailu, bez maskas), tiek pārvērsts briedī – medījumā, kuru vēlāk nogalināt. Meklējot analoģijas, senajos mītos varam rast skaidrojumus arī daudzām šodienas izpausmēm cilvēku uzvedībā, sabiedrībā un, protams, kultūrā.
Stāstu daudzveidība, jēdzieniskā neviendabība vai jēgas trūkums un fragmentārisms izstādei tikpat raksturīgi kā mūsdienu sabiedrībai kopumā. Bet par nosaukto un citu izstādes stāstnieku “kapacitāti”, vieglai pastaigai ierēķinot pāris stundas, Cēsīs jāpārliecinās pašiem.
