Cēsis varētu būt “Baltijas Baireita”. Saruna ar Cēsu mākslas festivāla direktoru Juri Žagaru 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, 9. jūlijā, ar vācu dziedātāju, soprāna Gunbritas Barkminas un tenora Marko Jenča uzstāšanos Riharda Vāgnera operas “Tristans un Izolde” koncertatskaņojumā koncertzālē “Cēsis” un triju izstāžu – “Bruno Vasiļevska. P. S” Cēsu Izstāžu namā, Daiņa Pundura “Lielo dzīvnieku gaidot” koncertzāles “Cēsis” galerijā un Evitas Vasiļjevas un Kaspara Groševa sadarbībā balstītās laikmetīgās mākslas izstādes “Zilā līča māja” atvēršanu Cēsu Laikmetīgās mākslas centrā – tiks atklāts Cēsu mākslas festivāls. Tā dvēsele un veidotājs 16 gadu laikā ir Cēsu mākslas festivāla direktors un Dailes teātra direktors JURIS ŽAGARS.
Pieņemts uzskatīt, ka kultūras pasākumi neatmaksājas un to eksistēšana atkarīga no dotācijām. Pirms došanās uz sarunu ar Juri Žagaru pētīju pirms pāris gadiem tapušu dokumentu “Cēsu mākslas festivāla ekonomiskais pienesums pilsētai” – tā skaitļi apliecina, ka uz Cēsīm arī festivāla ietekmē vasarās devušies vairāk tūristu, aktivizējusies uzņēmējdarbība viesnīcās un ēdināšanā, festivāla un citu kultūras aktivitāšu netiešā ietekmē uzlabojies pilsētas tēls, tā kļuvusi pievilcīgāka kā dzīves vieta un nekustamo īpašumu cenas kāpušas straujāk nekā citur.
Sarunā ar “Kultūrzīmēm” Juris Žagars ar pārliecību saka: “Visnožēlojamākais, ko vari darīt kultūras jomā, – radīt ko tādu, ko cilvēki nelieto, neskatās, neklausās, tā indikators ir, ka tevis radīto nepietiekami pērk, tātad par svešu naudu (nodokļu vai sponsoru) esi radījis ko tādu, pēc kā kultūrtelpā nav lielas vajadzības. Galvenais, par ko jāuztraucas, – lai ne tikai izdotos producēt ko mākslinieciski augstvērtīgu, bet lai skatītājs, to noskatoties, paliktu gandarīts un būtu ieintriģēts redzēt nākamo tavu darbu un lai viņš to apliecinātu, pērkot biļetes, turklāt par adekvātu cenu.”
– Kas ir tas dzinējspēks, kas gadu no gada, nu jau 16. reizi, liek rīkot mākslas festivālu Cēsīs?
J. Žagars: – Gandarījumu parasti sagādā programmas kopums, bet kaut kas no tās vienmēr ir lielāks izaicinājums un garantē pozitīvu stresu. Tieši izaicinājums ir tas, kas nākamajā gadā ģenerē interesi atkal strādāt pie festivāla. Mākslas pasaulē tomēr izveidojas zināma atkarība no riskiem. Tas, ka nekad tā īsti nevari būt pārliecināts par izdošanos, ir viena no, iespējams, pozitīvajām atkarībām, turklāt tas ir milzīgs mākslas pasaules vilcējspēks. Nezināmais arī ir intriģējošākais Cēsu festivālā.
Cēsu festivālā neesmu viens, man nevajag likt uzplečus, esam nemainīga komanda un strādājam kopā jau no paša festivāla pirmsākuma. Esam ļoti saslīpējušies, turklāt visi esam pieredzējuši “spēlētāji” Latvijas mākslas tirgū un līdz ar to apkārtējo temperatūru jūtam diezgan labi. Produktu mākslinieciskajai kvalitātei tiek pievērsta vislielākā un skrupulozākā uzmanība, tāpēc nekad nav šaubu par māksliniecisko līmeni, ko prezentējam festivālā. Vairāk ir šaubas par to, vai publika pirks to, ko piedāvāsim, turklāt par cenām, kas proporcionālas izmaksām. Piedāvājam ne tos lētākos, reizēm pat ekskluzīvus produktus. Tie nav snobiski elitāri, bet nereti unikāli mākslas notikumi, kuri, ja mums izdodas, ideālajā versijā nostājas ārpus ikdienas kultūras aprites.
Šajā gadā tas, protams, ir Vāgnera “Tristana un Izoldes” koncertiestudējums. Jau atrast tam līdzfinansējumu bija liels izaicinājums, bet galvenais risks palika, vai izpārdosim zāli. Biļešu pārdošanas rezultāti ir ļoti labi un pārsniedz prognozes. Man, ja drīkst tā teikt, ir gandrīz tāda “sektantiska” pārliecība – visnožēlojamākais, ko vari darīt kultūras jomā, ir radīt ko tādu, ko cilvēki nelieto. Sevišķi tas attiecināms uz tā saucamo performatīvo mākslu – mūziku, kino, teātri, operu, baletu… Ja komponists var komponēt skaņdarbu, kas, iespējams, tagad negūst ievērību, bet pēc daudziem gadiem tiek saukts par ģēnija radītu, ja gleznotājs var radīt darbu, kas nemainās, bet ko varbūt novērtēs tikai pēc gadiem; tad opera, teātris, kino, koncertdarbība notiek tikai te un tagad. Un, ja to neklausās un neskatās pietiekami liels skatītāju skaits, tas nozīmē, ka tu dari kaut ko ļoti, ļoti nepareizi. Tā ir mana stingra pārliecība, un šajā jomā startēt ar attieksmi: mēs esam radījuši ģeniālu mākslas darbu, bet diemžēl mūs neviens nesaprot un neskatās, ir, maigi sakot, naivi, bet, brutāli sakot, pašmērķīgi.
Vāgners nekad nav lēti. Vāgners vienmēr ir daudz, nekad nav vienkārši un vienmēr riskanti, bet, ja izdodas, tad – bezgala skaisti. Vāgnera operuzvedumi ilgst vismaz četras stundas. Protams, mēs būtu varējuši izvēlēties komfortabla apjoma Galā koncertu, piemēram, divas stundas ar starpbrīdi, programmā saliekot populārākos skaņdarbus no Vāgnera operām. Izvēlējāmies pilna apjoma “Tristanu un Izoldi”, jo, ja mākslas pasākumu var apzīmēt ar epitetiem “unikāli un ekskluzīvi”, tas ir iemesls, kāpēc cilvēks šodien pērk biļetes un pērk laikus, ne pēdējā brīdī. Jo otrreiz kaut ko tādu tik drīz un pie mums vairs neredzēs.
– Vai Vāgners skanēs arī nākamgad?
– Tas ir lielas ambīcijas sākums: mūsu mērķis un uzstādījums ir, lai katru gadu Cēsīs vasarās skan Vāgners. Mēs visi to ļoti gribētu, protams, ja atbalstītāji saglabās ticību un turpinās atbalstīt, ja Kultūrkapitāla fonds turpinās līdzfinansēt un ja cilvēki būs spējīgi nopirkt biļetes, jo, kā vēlreiz saku, Vāgners nekad nav lēti. Mūsu mērķis ir pilna apjoma darbi, nevēlamies, lai skanētu tāds “erzac-vāgners” – kaut kas no Vāgnera. Viens no galvenajiem apsvērumiem, kāpēc to darīsim, – tāpēc, ka to varam tehniski labi paveikt tieši Cēsu koncertzālē. Protams, brīnišķīgi, ja kaut ko var darīt brīvā dabā, piemēram, tā, kā pagājušajā vasarā iestudējām “Valkīras” trešo cēlienu. Tas bija labi, bet tā mūsu Vāgnera darbu “rezervistu soliņš” beigsies ātri, proti, beigsies tas, ko no Vāgnera darbiem varam atskaņot brīvdabā. Tur tomēr jāizvēlas īsāks formāts. Vāgnera mūzika turklāt prasa ārkārtīgi smalku skaņas kvalitāti un, ieteicams, nepastiprinātu skaņu. Tieši Cēsu koncertzālē ir brīnišķīga iespēja, jo tur iespējams mainīt orķestra bedres novietojuma dziļumu tā, lai orķestris nepārskanētu solistus un būtu ideāls balanss. Kad pirms trim gadiem koncertzāles jubilejā uzvedām “Valkīras” pirmo cēlienu, šo ideālo balansu pamanīja diriģents Andris Poga un atzina, ka Cēsīs ir Baltijā teju vienīgā ideālā Vāgnera koncertzāle ar iegremdējamo orķestra bedri un ideālām skatuves un zāles proporcijām. Mēs toreiz izdomājām, ka Cēsis varētu būt tāda kā “Baltijas Baireita” un pie šīs idejas palikām, tā mani ļoti iedvesmo.
Visinteresantākais un pārsteidzošākais ir tas, ka biļešu ieņēmumi pārsniedz mūsu ekspektācijas. Zālē būs ap sešsimt skatītāju un biļetes nav lētas, salīdzinoši tās ir dārgas pat šodienas vispārējā cenu kāpumā, tomēr tās tika diezgan ātri izpirktas (cenu amplitūda – no 70 līdz 90 eiro. – Red.). Tas notika bez masīva, blīva mārketinga, principā ziņojām tikai informāciju. Tas nozīmē, ka Latvijā kāds kaut kad izdarījis ļoti labu, pat unikālu darbu – ievilinājis publiku Vāgnera mūzikā; tas nemaz tik bieži nenotiek, un tas nenotiek visur.
– Esat teicis, ka cilvēkam jābūt gatavam tērēt, lai iegūtu kaut ko sev nepieciešamu, bet, iespējams, cilvēks nemaz nezina, kas viņam nepieciešams.
– To saku joprojām – māksla ir viena no smalkajām baudām, varbūt ir cilvēki, kuri visu mūžu to tā arī nepiedzīvo. Viņiem tas nav nepieciešams, bez tā var iztikt. Neviens no mākslas “nelietotājiem” nav jākritizē, tāpat kā mums nav žēl cilvēku, kuri ēd makdonaldā. Es, piemēram, neizjūtu īpašu baudu, dzerot labu šampanieti, būtībā man vienalga, burbuļi kā burbuļi. Esmu apdalīts, man ir viena bauda mazāk. Man vairāk liekas, ka cilvēka dzīve tomēr pelnījusi pēc iespējas plašu baudu diapazonu, sākot no fiziskām baudām – veselīgi ēst, kāpt kalnos, slēpot, peldēties tīrā ezerā –, beidzot ar smalkām garīgām baudām – klausīties labu akadēmisko mūziku. Ir arī intelektuālas baudas, piemēram, saprast sarežģītu teātra izrādi, izlasīt lielu, smagu romānu (ko, starp citu, gadiem neesmu paspējis izdarīt), vai arī izdzirdēt kaut ko vairāk par skaņu – tā, kā to var saklausīt Vāgnera mūzikā, vai ieraudzīt vairāk nekā bildi kā Rotko darbos. Nedomāju, ka visiem jāpamēģina visas baudas, bet mums kā mākslas radītājiem un pārdevējiem ir svarīgi, lai šīs smalkās garīgās baudas lietotu pēc iespējas vairāk, tad mums ir vairāk skatītāju, vairāk jēgas mūsu darbam.
– Pēdējos gados runājam par izglītības kvalitātes kritumu, vai Cēsu festivālā var just, ka uz akadēmiskajiem koncertiem nāk mazāk jauniešu?
– Citreiz cilvēks var būt gados, bet viņam piemīt jaunās paaudzes domāšana, citreiz garīgi novecojis un kultūras patēriņā kūtrs ir pavisam jauns cilvēks. Es neteiktu, ka mums ir dramatiska situācija, teātra skatītājos un akadēmiskās mūzikas klausītājos nav jūtama izteikta paaudžu noslāņošanās.
– Tomēr, kāpēc Cēsīs skan tieši Vāgners, vai tā bija jūsu izvēle?
– Tas nenotiek tāpēc, ka tas ir smalki vai stilīgi, un tā nav tikai mana apsēstība. Šī mūzika ievelk, Vāgners ir hipnotisks, es pat teiktu, fizioloģiski sajūtams, nezinu, ar kādiem orgāniem viņš rakstījis, bet tas, kas uzrakstīts, nav cilvēka dabā. Paradoksālā kārtā viņa mūzika ievelk pat tos, kuri ikdienā, ja tā var teikt, “nelieto” akadēmisko mūziku. Ir gan ārkārtīgi svarīgi, lai šī mūzika skanētu pareizajā kvalitātē.
Bet, protams, viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc Cēsīs vispār var notikt Vāgners, – Latvijā ir pietiekami daudz cilvēku, kas grib Vāgneru klausīties.
– Liekas, ka jūsu teātra vadīšanas koncepcija labi sasaucas ar pārbaudīto Cēsīs. Vai nākamajā sezonā publiku gaida kādi pārsteigumi?
– Nevajag pārspīlēt mūsu (jaunās vadības) “varoņdarbus”, pēc normālas lietu loģikas nedarām tik daudz unikāla. Vienkārši vadām teātri tā, kā to dara modernajā Rietumu pasaulē, un Latvija tai pieder, tā ir norma. Proti, teātris tomēr ir uzņēmums, kam jāģenerē arī sava nauda, ražojot augstvērtīgu mākslas produktu, turklāt tā, lai nepazemotu skatītāju, novērtējot viņa gaumi pārāk zemu, bet tajā pašā laikā viņu kulturāli izklaidējot un ieinteresējot. Lai tas viss skaisti notiktu, nevar raudzīties tikai šauri uz šeit pieejamiem resursiem, jāpiesaista arī starptautiskie spēki un vienīgais kritērijs, lai mēs izvēlētos režisoru, ir nevis nacionālā piederība, bet tas, vai šajā brīdī viņš ir talantīgāks un varošāks par citiem. Mums ar Viesturu Kairišu maksā algu nevis par to, lai mēs nodrošinātu procesu, bet lai sasniegtu rezultātu.”
