Fragmenti no Ludviga Sējas atmiņām 1
“Vispārējie apstākļi nometnē bija šausmīgi. Vispirms jau bads un droša fiziska panīkšana, ja kāds nesaņēma palīdzību no brīvās pasaules. Tad mežonīgais režīms un absolūts beztiesības stāvoklis. Katrs vācietis varēja kuru katru ieslodzīto dauzīt pēc patikas, un nebija kam sūdzēties. Arī oficiāli nometnes priekšniecība nereti piesprieda miesas sodu par kaut kādiem pārkāpumiem. [..] Mirstība barakās bija liela. No rītiem pa nakti nomirušos salasīja un aizveda uz krematoriju. Bet 1944. gada decembra otrā pusē un nākamā gada janvārī šausmīgos apmēros izplatījās izsitumu tīfs. Ar utīm cīnīties bija ļoti grūti, pat mūsu privileģētajā sekcijā tās sāka parādīties. Visutainākā bija sieviešu nometne, un tur tad arī ar tīfu slimoja milzums cilvēku. Vienā barakā nesa tādas slimnieces, kuru stāvoklis bija bez cerības, un tur viņas nobeidzās bez kopšanas un ārstēšanas, kā apsētas ar utīm. [..] Sākās briesmīga mirstība. Dažu dienu mirušo skaits sasniedza 500! Un krematorijā varēja sadedzināt diennaktī tikai 240 līķus! Pārējie palika neaprakti un pie krematorijas kaudzē samesti. Kaudze auga ar katru dienu, un līķu skaits sasniedza pusotru tūkstoti. Tas bija tiešām atbaidošs, elles cienīgs skats. Līķi bija kaili, sasaluši, jo lielākā mirstība notika 1945. gada janvārī, un mēreni sala. Bet kuru katru dienu varēja uznākt atkusnis un bija kaut kas jādara, lai stāvokli glābtu. Tad nometnes priekšniecība ierīkoja improvizētu krematoriju kādu 300 metru attālumā no nometnes, taisni pretim stūrim, kur atradās mūsu baraka. Šī krematorija pastāvēja no kādu metru dziļas, metrus 30 – 40 garas un apmēram 3 metrus platas bedres, kuru piekrāva ar malku, aplejot to ar kādu degošu šķidrumu; pāri šai bedrei uzlika vecu dzelzceļa relsu gabalus, uz tiem līķus, un krematorija bija gatava. Pašiem nometniekiem vajadzēja vilkt ar līķiem piekrautus lielus ratus. To visu mēs skaidri redzējām no savas barakas. No improvizētās krematorijas puses sāka nākt šausmīga gruzdošas miesas smaka; drīz sāka krist balti pelni, jo vējš nāca no tās puses. Naktī šis lielais ugunskurs izskatījās sevišķi drausmīgs. Viņa gaismā varēja saskatīt ar dažus metrus garām kārtīm apbruņojušos kurinātājus, kuri visu laiku pūlējās aktivizēt uguni. Šī krematorija darbojās kādas 3 diennaktis, tad uz dažām dienām nodzisa. Bet līķi atkal sakrājās, atkal īstajā krematorijā nevarēja visus sadedzināt un atkal kūra sārtu meža malā. [..]
23. janvāra vakarā, kad viss bija gatavs aizbraukšanai, es vēl diezgan vēlu izgāju pastaigāties nometnes ielās. Barakā bija nemierīgi, vēl daudzi kravāja un šķiroja mantas, nāca apmeklētāji. Laukā turpretim bija jauki, jo pievakarē bija nokritis sniegs, kurš apklāja visu zemes un ēku neglītumu ar tīru, baltu segu. Sals nebija stiprs, tikai 5 – 6°. Pie debesīm mirdzēja daudzas spožas zvaigznes, aiz kādas ēkas slēpās mēness. Man prātā vijās šai atbaidošajā vietā pavadīto mēnešu atmiņas, un nu priekšā stāvēja jauni notikumi, kuri neizbēgami varēja būt labākā gadījumā smagi pārdzīvojumi, bet ļaunākā – fiziska bojāeja. Kaut ko labu cerēt nebija ne mazākā pamata. Bet vakars bija tik jauks, zvaigznes tik spožas, ka mans prāts pamazām nomierinājās, atmiņā uzpeldēja pievilcīgas pagātnes gleznas, es sāku staigāt kā sapnī. [..] Cik daudzus jaukus vakarus es tā biju staigājis, bet visbiežāk nevis viens, bet draugu, ģimenes locekļu, savu bērnu sabiedrībā. Man prātā nāca brīnišķīgi vasaras vakari, kad staigāju par smaržīgu, puķēm bagātu pļavu ar līgavu, savu vēlāko sievu, un viņa pēc smaržas uzminēja, kur tuvumā auga nakts vijolītes un mani sūtīja tās meklēt rasainajā zālē. Man nāsīs iesitās reibinoša smarža, mutē ieplūda salds, bet svaigs šķidrums, es apstājos un atmodos no šī sapņa… Dievs! Vai tiešām iespējami tādi gaiša prieka un tumša posta bezdibeņi vienā īsā dzīvē! Kur nu bija toreiz jaunā un laimīgā meitene? Viena svešā malā, no tuvākajiem un dārgākajiem cilvēkiem atrauta, padota visām kara briesmām, jau sirmojošiem, toreiz spoži melniem matiem, tagad izraudātām gaiši zilajām acīm! Mani pārņēma karsts, straujš izmisums, dvēselē uzliesmoja skaļš protests, bet tam nedrīkstēja padoties. Priekšā stāvēja varbūt vēl lielākas grūtības, briesmas un cīņas nekā aiz muguras.”
Ludvigs Sēja par ieslodzījumu Štuthofas koncentrācijas nometnē 1944. gada decembrī –1945. gada janvārī.
“Lefortovas cietums ir varbūt bargākais un riebīgākais Eiropā, ja ne pasaulē. Režīma bardzības ziņā grūti kaut ko vēl nejaukāku izdomāt. Kameras bija šausmīgi mitras un neveselīgas. Ilgi tur nevarēja izturēt pat ļoti stiprs cilvēks. Ēdināšana bija vēl trūcīgāka nekā Lubjankā, turklāt ēdiens bija slikti pagatavots. [..] Es biju pratināts kā reti kāds, īsti nezinu, cik reizes; ne mazāk par 80, varbūt 100 reizes, bieži 5 – 6 stundas ilgi; gandrīz vienmēr naktī. Pie manis roku bija izmēģinājuši daudzi čekisti – padomju juristi. Gluži bez sekām to neviens cilvēks nevarēja izturēt, es biju ārkārtīgi nogurdināts, zināmā mērā notrulināts, man tiešām bija nepieciešama atpūta. Bet par to nevarēja pat domāt, man bija jābūt gatavam uz jauniem pārdzīvojumiem, jaunām, droši vien, ilgstošām ciešanām. Bet pagāja viena nedēļa, pagāja otra, un nekas nenotika man par lielu izbrīnu. Pienāca skumji Ziemassvētki, skumjākie, kādus es esmu savā jau garajā mūžā piedzīvojis priekš vai pēc 1946. gada. Es Ziemassvētkus vēl tagad smagi pārdzīvoju, pat visas dienas pirms un pēc svētkiem: tad man kā sapnis par labākiem, laimīgākiem laikiem, ar pašu bērnību sākot, uzpeld apziņā tik daudzas, gaišas atmiņas, kuru kontrasts ar skumjo tagadni ir nepanesams, iznīcinošs. Bet ziemas svētki vienā no riebīgākajiem cietumiem pasaulē… Es jutu nāvi sirdī… O Death in life, the days that are no more. Es zināju arī bez mazākajām šaubām, ka tālā svešumā manu vientulību un postu smagi pārdzīvoja tie, kurus es visvairāk mīlēju, ka arī viņiem bija saindēts katrs svētlaimīgā laika brīdis, lai cik gaiši kaut kur spīdētu greznas eglītes sveces. [..] Bet es negribēju atstāt vienus tos, ko es mīlēju, I would not leave my love alone! Dvēseles dziļumos es spēcīgi ticēju, ka kādreiz būs vēl arī citādi Ziemassvētki. Vistumšākajos brīžos šī ticība mani nav atstājuse.
28. decembrī mani beidzot atkal izsauca; tomēr mani vairs neveda uz izmeklēšanas daļu, bet pa kāpnēm lejā un pa garu koridoru uz kādu svešu kabinetu. Tur kāds jauns kapteinis man nolasīja tā sauktās “sevišķās apspriedes” (osoboje soveščaņije) lēmumu manā lietā. Tātad mani netiesāja tribunāls! Par to es arī nebiju pārsteigts: viss materiāls pret mani bija pārāk šķidrs priekš kuras katras tiesas –… izņemot varbūt tiesas karikatūru. Saskaņā ar šīs “apspriedes” lēmumu man bija piespriesti 5 gadi nometnē. Faktiski tas bija administratīvā kārtā uzlikts sods, jo nevar taču uzskatīt par tiesu kaut kādu “apspriedi”, kura mani pat neredzēja, kuru es neredzēju, kuras priekšā man nebija dota iespēja aizstāvēties. Tā laika apstākļos 5 gadi bija mazākais sods politiskā lietā, norma bija 10 gadi. Daži apstākļi tātad bija ņemti vērā, visdrīzāk mocības, kādas es jau biju izcietis pie vāciešiem; katru reizi, kad maniem pratinātājiem nācās klausīties par vāciešu izturēšanos pret mani, viņi jutās manāmi neērti, kļuva rāmāki, mēģināja pārcelt sarunu uz citu lietu. Viņi izrādīja lielu ziņkārību par daudziem manas dzīves sīkumiem, bet par periodu vācu gūstā, t. i., cietumā un nometnēs neko negribēja zināt. [..] Es nu varēju atskatīties atpakaļ uz prāvu cietumu un nometņu skaitu. Savas neviesmīlīgās durvis man bija atvēruši cietumi Rīgā, Lauenburgā, Neištetinā, Legņicā (2 reizes), Lubjankā, Lefortovā; no nometnēm: Salaspilī, Štuthofā, Navicā, Hammeršteinā, Volovā. Un gals manai vazāšanai no cietuma uz nometni, no nometnes atkal uz cietumu, no viena cietuma uz otru vēl nebija ne mazākā mērā paredzams, man priekšā stāvēja vēl 5 gadi nometnēs, varbūt arī cietumos. Vai es varēju cerēt, ka izturēšu tik ilgas un dažādas mocības? Par to man bija iemesls šaubīties. Mani vairāk stiprināja cerība uz neparedzamiem notikumiem, uz iespējamām pārmaiņām, kuru raksturu es nevarēju pat apmēram noteikt. Spero, dum spiro – es ceru, kamēr vēl elpoju.”
Ludvigs Sēja par ieslodzījumu Lefortovas cietumā 1946. gada novembrī – decembrī.
