Foto: Latvijas Okupācijas muzejs
Padomju cietumos 1
Atrodoties Polijā, L. Sējam izdevās uzzināt, ka viņa sieva Herta laimīgā kārtā ir pārcietusi Drēzdenes bombardēšanu (jau vēlāk viņa izceļoja pie meitas Mirdzas uz Kaliforniju ASV, bet viņu dēli Juris un Andris Sējas pēc kara nonāca Austrālijā). Polijā L. Sēja stājās kontaktos ar vairākiem diplomātiem, to skaitā – amerikāņu vēstnieku Varšavā Arturu Blisu Leinu, kurš 1936. – 1937. gadā bija ASV sūtnis Latvijā, un tagad mēģināja L. Sējam palīdzēt nokļūt Rietumeiropā. Latvijas konsuls Šveicē Jānis Kļaviņš-Elanskis jau bija izgatavojis L. Sējas ārzemju pasi, tomēr atrašanās sarkanās armijas okupētajā teritorijā izrādījās nepārvarams šķērslis, lai vēl kādreiz satiktos ar savu ģimeni. Pēc kaimiņu denunciācijas L. Sēju apcietināja padomju pretizlūkošanas dienesta “SMERŠ” darbinieki. Viņu apsūdzēja par to, ka pēc atbrīvošanas no nacistu ieslodzījuma viņš nav vēlējies atgriezties Latvijā, bet uzņēmis sakarus ar kapitālistisko valstu pārstāvjiem. 1946. gada jūlijā L. Sēju nosūtīja uz PSRS un ieslodzīja Lubjankas cietumā Maskavā. L. Sējas medicīniskajā izziņā 16. jūlijā bija konstatēts miokardīts, vēdera bruka, un tas, ka viņš derīgs tikai vieglam fiziskam darbam. Pēc trim mēnešiem L. Sēju pārveda uz Lefortovas cietumu, kas izcēlās ar īpaši bargu un cilvēku fiziski un garīgi nogurdinošu režīmu. Apsūdzībā L. Sējam nepamatoti inkriminēja dzimtenes nodevību, kalpošanu vāciešiem un spiegošanu pret Padomju Savienību ārzemju izlūkdienestu uzdevumā. Svarīgi uzsvērt, ka sākotnējais soda mērs – 25 gadi ieslodzījumā – L. Sējam tika samazināts uz ievērojami mazāku termiņu – pieciem gadiem, tomēr ņemot vērā viņa pretnacistisko darbību. Vārgās veselības dēļ 1954. gadā L. Sēju atbrīvoja, bet dzimtenē viņam ļāva atgriezties tikai 20. gadsimta 50. gadu beigās. Mūža nogalē viņš strādāja par valodu skolotāju un tulkotāju un mira 1962. gada 15. februārī Rīgā. L. Sēja ir apglabāts I Meža kapos netālu no Baltajiem krustiem – piemiņas vietas komunistiskā režīma upuriem.
Reklāma
Reklāma
