Ceru, ka Krimas okupācija neilgs 50 gadus. Saruna ar Ukrainas vēstnieku Jevhenu Perebijni 8
24. augustā, Ukraina svinēja Neatkarības dienu. Tās priekšvakarā “LA” intervēja Ukrainas vēstnieku Latvijā Jevhenu Perebijni, kurš stāsta par to, kādā noskaņā valsts sagaida jubileju.
– Kāda situācija pašlaik valda Donbasa reģionā?
J. Perebijni: – Situācija Donbasā attīstās viļņveidīgi – reizēm apšaudes no teroristu puses skan vairāk, reizēm mazāk. Pašlaik Austrumukrainā ir ap 7000 Krievijas karaspēka karavīru. Krievija neplāno ievērot Minskas vienošanās, tai ir cits mērķis – Ukrainas destabilizācija. Lai neļautu mums normāli attīstīties un nākotnē iestāties Eiropas Savienībā. Tā es redzu Krievijas darbību iemeslus. Neviens nevar skaidri pateikt, ko domā Krievijas prezidents Vladimirs Putins. Mums jābūt gataviem, ka turpināsies pašreizējie notikumi, vai arī tam, ka var atjaunoties pilna mēroga karadarbība. Taču Ukrainas spēki nesāk šaušanu, ieročus lietojam tikai atbildot.
– Palasot respektablus starptautiskos medijus, šķiet, ka no to darbakārtības Ukraina pamazām pazūd… Vai tāds arī nav Krievijas mērķis?
– Krievijas mērķis, nenoliedzami, ir atraut starptautiskās sabiedrības uzmanību no Ukrainas – tam tiek izmantota situācija ar bēgļiem, Britānijas balsojums par izstāšanos no ES un visas citas iespējas. Tas, ka Ukraina aiziet no Krievijas ietekmes sfēras, ir lielākais izaicinājums Krievijai, kura tādēļ ir gatava veikt jebkuras darbības – nogalināt desmitiem tūkstošiem cilvēku, iznīcināt infrastruktūru plašās teritorijās, saasināt situāciju Sīrijā, provocēt notikumus ar bēgļu krīzi, kā arī izmantot savu ietekmi Eiropas galēji labējās un kreisajās partijās. Šo darbību galvenais mērķis ir, lai rietumvalstis pamudinātu spert piekāpīgus soļus Ukrainas un Krimas jautājumos. Kaut arī Krievija pieliek šādas pūles, lai panāktu sankciju atcelšanu, gan ASV, gan ES saglabā vienotu pozīciju, kaut arī redzam, ka ar katru dienu ES to uzturēt izdodas aizvien grūtāk.
– Ja runājam par Krievijas taktiku, reizēm rodas sajūta, ka Eiropā ir zināma daļa cilvēku, kas jau pieņēmusi Krimu kā faktisku Krievijas teritoriju. Kā jūs vērtējat šādu tendenci?
– Krievijas mērķis ir, lai Krima vairs nav uzmanības centrā. Loģiski, ka par Krimu runā mazāk, ja notiek skarbas kaujas Donbasā, iet bojā cilvēki un saasinās situācija Sīrijā. Šāda situācija ir ļoti bīstama, tā rada lielus draudus. Krievija, okupējot un anektējot Krimu, pārkāpa starptautiskos principus un samīdīja dažādas starptautiskās vienošanās. Ja starptautiskā sabiedrība situāciju ar Krimu atstās tādu, kāda tā ir pašlaik, tas nozīmēs, ka jebkuram agresoram – kaut vai tai pašai Krievijai – tiktu dots signāls, ka šādi var rīkoties. Bet pasaulē ir arī citas valstis, kas vēlētos rīkoties līdzīgi. Tas būs bīstams precedents pasaules kārtībai. Visai civilizētajai pasaulei ir goda lieta neatdot Krievijai Krimu. Lai Krievija cieš zaudējumus – pārdzīvo sankcijas, izolāciju. Galu galā tā būtu spiesta Krimu atdot Ukrainas administratīvajā pārvaldē. PSRS īstenotā Latvijas okupācija ilga 50 gadus, taču taisnība beigās uzvarēja, turklāt rietumvalstis nekad neatzina Latvijas okupāciju. Ceru, ka Krimas okupācija neilgs 50 gadus, un Ukrainai tiks atdota agrāk. Ar Ukrainas pūliņiem vien ir par maz – mums nepieciešama mūsu partneru solidaritāte.
– Jūs pieminējāt sankcijas. Nesen Rīgas mērs Nils Ušakovs un arī trīs Latvijas valdības ministri no Zaļo un zemnieku savienības tikās ar Krievijas vicepremjeru Arkādiju Dvorkoviču. Arī citās Eiropas valstīs ir politiķi, kuri meklē ceļus, lai apietu oficiālo nostāju un ciešāk sadarbotos ar Krieviju. Ko jūs domājat par šo tendenci?
– Šajā situācijā jāatdala jautājumi, kas tiešām saistīti ar ES pozīcijas par sankcijām pārkāpumiem un kad runa ir par neformālu nozaru dialogu. Es sekoju situācijai, un, cik man zināms, bija runa par neoficiālām tikšanās reizēm. Tomēr būtiski atcerēties, ka šīs tikšanās, kā paziņoja Latvijas ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, nemaina Latvijas sankciju politiku pret Krieviju. Latvijas valdības locekļiem ir tiesības rīkot tikšanās, kuras viņi uzskata par svarīgām. Mēs vienmēr, tiekoties ar Latvijas pārstāvjiem, izsakām cerību, ka Latvijas pozīcija sankciju un Ukrainas atbalsta jautājumos paliks stingra. Tas notiek, par ko esam pateicīgi mūsu Latvijas draugiem.
– Un tomēr, piemēram, Ungārija sūkstās, ka tā nevar tagad eksportēt savus lauksaimniecības produktus uz Krieviju. Kāds ir jūsu skatījums – vai sankciju politikā ES ir vienota vai tomēr vērojama šķelšanās?
– Mēs nevaram nepamanīt, ka dažas ES valstis, ne bez Krievijas ietekmes, nāk klajā ar paziņojumiem, ka varētu atcelt sankcijas vēl pirms Minskas vienošanās izpildes. Par šo situāciju esam norūpējušies un skaidrojam mūsu pozīciju. ES ir demokrātiska struktūra, kurā dalībvalstis diskusijās var izteikt jebkādus skatījumus, tomēr galu galā tā pieņem kopīgu pozīciju. Ja atsevišķas valstis negribēs to ievērot, tas graus pašu galveno ES balstu – tās vērtības. Vērtību iemainīšana pret īslaicīgiem ekonomiskiem labumiem nekad nav bijusi raksturīga Eiropas demokrātijai. Te gribu uzteikt Baltijas valstis. Lai gan Baltijas valstīm ir nopietnas ekonomiskās problēmas sankciju dēļ, tās aizstāv Eiropas vērtības.
– Nesen Latvijas žurnālists Atis Klimovičs bija Ukrainā, kur satika vairākus no brīvprātīgo bataljonu kaujiniekiem. Daži no viņiem sacīja, ka Ukrainā vajadzētu izsludināt karastāvokli, jo valda neapmierinātība ar esošo kārtību. Sabiedrībā aug neapmierinātība. Ko gatavojas darīt vara?
– Viss būs atkarīgs no situācijas attīstības Donbasā. Jūsu pieminētās diskusijas Ukrainā ir ne pirmo gadu. Karš, kuru Krievija ved Ukrainā, nav konvencionāls, bet jau no paša sākuma tas bija hibrīdkarš. Krievija nav atzinusi, ka tās militārās vienības ir Donbasā, kaut arī mums ir pierādījumi. Šobrīd nav principiāli nosaukt, vai notiekošais ir karastāvoklis, – par jēdzieniem ir jālemj juristiem un politiķiem. Mūsu galvenais uzdevums ir, lai Krievija pārtrauc atbalstīt bandītiskos grupējumus Donbasā. Mums jāiegūst kontrole pār Ukrainas–Krievijas robežu, ar to mēs novērstu Krievijas kara tehnikas un dzīvā spēka pieplūdumu Donbasā. Tad varam sākt politiskos procesus.
– Cik kilometru robežas ar Krieviju nav Ukrainas robežsardzes kontrolē?
– Šobrīd mēs nekontrolējam ap 400 kilometru robežas ar Krieviju. Esam lūguši, lai EDSO šajā posmā nodrošina savus novērotājus. Tikai divos kontroles punktos ir iespējama kontrole, pārējā robeža kalpo kā caurstaigājams pagalms Krievijas militārajai tehnikai un karavīriem. Ukrainas pārstāvji netiek pielaisti atlikušajos robežas posmos, un nav iespējams noteikt to, kas notiek uz robežas. Par nožēlu EDSO visi lēmumi tiek pieņemti pēc vienprātības principa, un tas Krievijai dod iespēju bloķēt jebkuru lēmumu. Tā jau divarpus gadus bloķē EDSO darbu, lai organizācija nevarētu savākt pierādījumus par Krievijas militāro iejaukšanos Ukrainā.
– Augustā Krimā Putina draugi no motokluba “Nakts vilki” rīkoja pasākumu “Glābšanas šķirsts”, kurā bija bruņutransportieri ar Luhanskas un Doņeckas “tautas republiku” karogiem un citas provokācijas. Vai Ukraina uz to kaut kā reaģēja?
– Pēc Krimas okupācijas Krievija tur veica pilnīgu “skrūvīšu piegriešanu” – Ukrainai ir grūti ietekmēt notiekošo mūsu pussalā. Krievija Krimā izmanto sliktākās PSRS totalitārā režīma prakses. Tiek vajātas nacionālās minoritātes, visi neatkarīgie mediji pussalā ir slēgti – lieks vārds, un jūs var arestēt. Kādreiz Krima bija tūrisma pērle, bet tagad tā ir pārvērtusies par karabāzi, kas piestūķēta ar Krievijas modernākajiem ieročiem, ir arī liecības, ka tur izvietoti kodolieroči. Krievijas solījumi, ka cilvēkiem tiks paaugstinātas algas, netiek pildīti – ir pat mazākas salīdzinājumā ar to laiku, kad pussala nebija okupēta. Tagad tur valda absolūta diktatūra, un cilvēki vairs nezina, ko darīt un kā dzīvot šādos apstākļos, viņi nevar protestēt, un atliek vien nožēlojama eksistēšana. Lai varētu īstenot Krimas deokupāciju, Ukrainai ir jāparāda savs veiksmes stāsts, jāceļ dzīves līmenis. Mums jāparāda, ka dzīvot Ukrainā ir labāk nekā zem Krievijas diktatūras. Mūsu ceļš nav Krimas atgriešana militārā veidā. Neviens negatavojas karot ar Krieviju. Austrumu kaimiņvalsts gan visu mēģina parādīt citādi – izdomā stāstu par plānotajiem terora aktiem Krimā, īsteno dezinformāciju un provokācijas, lai attaisnotu savu agresiju. Iespējams, tā ir augsnes gatavošana lielākam uzbrukumam Ukrainai.
– Kā pašlaik Ukrainā norisinās dekomunizācijas process?
– Ir pabeigta visu apdzīvoto vietu nosaukumu maiņa, kurām bija ar komunismu saistīti vārdi, pašvaldību līmenī process turpinās. Notiek padomju simbolikas un pieminekļu demontāža. No tautas nāk atsauksmes, un tā šo procesu atbalsta. Jaunatnei ir jāzina taisnība un mūsu valsts patiesā vēsture, nevis tā, kas ir rakstīta Kremlī. Daudzus gadu desmitus mums mācīja citu vēsturi, piedāvāja citus varoņus, kuri īstenībā darīja visu pret Ukrainas neatkarību un tautu, bet tos, kas iestājās par Ukrainu, sauca par ienaidniekiem un fašistiem. Dekomunizācijas process ir attīrīšanās un patiesības svinības, kuras ir pelnījusi Ukrainas tauta.
– Kas tiek darīts Ukrainas vēstures jomā?
– Jau pašlaik notiek vēsturnieku darbs. Diemžēl Ukrainas vēsture daudzās valstīs tiek pasniegta izkropļoti – no Krievija skatījuma. Krievija mēģina parādīt Ukrainu kā teritoriju, kas bijusi Krievijas impērijas daļa un kuras tautai nav savas attīstības iespējas. Krievijas prezidents pat savulaik paziņojis, ka ukraiņi nav tauta. Mūsdienās Krievija zog ne tikai svešas teritorijas, bet arī vēsturi. Kijevas Krievzemes kņazus Krievija mēģina piedēvēt sev. Kad Krievija nelikumīgi anektēja Krimu, Krievijas vadība notiekošajam mēģināja piešķirt sakrālu nozīmi, jo, redz, Krimā esot notikusi Krievijas kristīšana, kaut arī Maskavas tajos laikos vēl nebija. Mūsu vēsturnieku uzdevums ir parādīt patiesu Ukrainas tautas vēsturi, kurā daudzas paaudzes secīgi cīnījušās par savu neatkarību. Tas, ka pirms 25 gadiem ieguvām neatkarību, ir lieli svētki visai Ukrainas tautai.
– Kāda situācija pašlaik ir ar garīdzniecību Ukrainā – vai ģeopolitiskā situācija cilvēkiem liek labāk izvēlēties Kijevas patriarhāta draudzes, nevis Maskavas?
– Diemžēl Krievija agresijas laikā pret Ukrainu izmanto savu ietekmi uz baznīcu. Krievijas Pareizticīgā baznīca ir viens no ieročiem pret Ukrainu. Daudzi ticīgie Ukrainā pāriet no Maskavas patriarhāta baznīcas uz Kijevas. Daudzi ticīgie ir par vienotu Ukrainas Pareizticīgo baznīcu, un esmu pārliecināts, ka tā tiks radīta, un tam galvenajam stūrakmenim jābūt Ukrainas neatkarības atzīšanai. Pašlaik puse ticīgo ir Kijevas patriarhāta baznīcās, bet Krimas un Austrumukrainas draudzes pakļaujas Maskavas patriarhātam.
– Kādas izjūtas cilvēkos valda pirms Ukrainas neatkarības dienas svinībām?
– Tie ir vieni no Ukrainas lielākajiem svētkiem, un tas nav nejauši. Kad Ukraina 1991. gada 24. augustā pasludināja neatkarību, vēlāk tā tika nostiprināta referendumā, kurā 90 procenti valsts iedzīvotāju nobalsoja par neatkarīgu Ukrainu. Šajā gadā pār svētkiem valda nolemtība saistībā ar notikumiem Krimā un valsts austrumos. Pirms diviem gadiem Neatkarības dienas laikā Ukrainā bija daudz provokāciju, Donbasā bija asiņainas kaujas. Arī tagad ir trauksmaina sajūta. Mums jābūt gataviem jebkuram scenārijam. Tomēr 25 gadu jubileja pierāda, ka Ukraina kā neatkarīga valsts ir izdevusies un tā ir ģeopolitiski svarīga Eiropai, un mums ir liela iespēja turpināt attīstīt Ukrainu par tiesisku valsti.
