Latvijā, pieņemot lēmumus kovida sakarā, ir bijušas daudzas kļūdas. Saruna ar infektologu Ugu Dumpi 50
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cik veiksmīga ir Latvijas izvēle Covid-19 vakcīnu pasūtījumā, kā pasargāsimies no jaunā daudz lipīgākā koronavīrusa mutanta un cik droši Latvijā ir rīkot pasaules hokeja čempionātu, par to un citiem tematiem saruna ar Ugu Dumpi, P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Infekciju uzraudzības dienesta vadītāju, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes profesoru un Veselības ministrijas galveno speciālistu infektoloģijā.
Lielbritānijas zinātnieki paziņojuši, ka kovida jaunais celms E484K esot 70% lipīgāks nekā mums jau vairāk nekā gadu zināmais koronavīruss. Nupat Lielbritānijā publiskots fakts, ka “Pfizer”/”BioNTech” vakcīnas efektivitāte pret šo lipīgo paveidu esot desmit reizes vājāka. Kā tiek mērīti šie procenti?
U. Dumpis: Vīrusam ir transmisijas koeficients – kovidam tas ir aptuveni 2,3–3,5. Tas nozīmē, ka viens cilvēks var inficēt nedaudz vairāk kā divus trīs cilvēkus. Jaunais vīrusa celms transmisijas koeficientu palielina aptuveni par 0,3 vai 0,4. Precīzi tas vēl nav zināms.
Tātad viens cilvēks ar jauno vīrusa paveidu vidēji spēj inficēt vairāk citu cilvēku, nekā tas bija iepriekš ar mums jau zināmo koronavīrusu. Tādējādi šis jaunais vīrusa variants pakāpeniski gūst virsroku.
Piemēram, Dānijā pašreizējo ierobežojumu rezultātā transmisijas koeficients parastajam koronavīrusam patlaban ir samazinājies līdz 0,8. Tas liecina, ka tā aktivitāte samazinās, savukārt jaunā vīrusa celma attiecīgais koeficients ir 1,1, un tas apliecina, ka vīruss attīstās.
Parasti vidēji viens cilvēks spēj inficēt trīs citus cilvēkus, bet, ja ir ieviesti stingri ierobežojumi, tad transmisija ir mazāka.
Diemžēl jaunais vīrusa paveids uz ierobežojumiem reaģē mazāk. Tomēr Lielbritānijas un Īrijas pieredze rāda, ka ir iespējams ierobežot arī jaunos lipīgos vīrusa celmus.
Vai transmisijas koeficients katrā valstī ir atšķirīgs?
Latvijā pēdējā laikā tas svārstās starp 90 un 100, kas nozīmē, ka 100 cilvēku spēj inficēt ap 90 vai 100 citus cilvēkus. Anglijā, Īrijā un Dānijā ierobežojumi ļāvuši sasniegt mazāku transmisijas koeficientu – tas ir 0,7 vai 0,8. Tātad 100 inficēti cilvēki ar koronavīrusu aplipina 70 vai 80 citus cilvēkus.
Jāatzīst, ka, ņemot vērā Latvijas koeficientu, mēs vēl ilgi cīnīsimies ar koronavīrusu, jo ierobežojumi netiek ievēroti.
Ja arvien aktīvāk izplatīsies jaunais vīrusa celms, tad būs vēl grūtāk sasniegt tādu transmisijas koeficientu, kas ir zemāks par skaitli viens.
Kā izpaužas lipīgums – atliek parunāt ar inficēto pusminūti un vīruss jau ir noķerts?
Neviens pagaidām to nespēj pateikt precīzi. Proteīnā, kas ļauj iekļūt vīrusam šūnā, ir mutācijas, kas vīrusu padara lipīgāku. Bet, tieši kā tas notiek, tas vēl nav izpētīts. Zināms tas, ka vīrusa mutantu veidošanai labvēlīga vide ir imūnsupresētie pacienti, kuru organisma aizsargspējas ir novājinātas un ilgstoši netiek galā ar koronavīrusu, tāpēc tas var ilgstoši mainīties.
Ja cilvēkam labi funkcionē imūnsistēma, tad koronavīruss no organisma pazūd desmit dienu laikā neatkarīgi no tā, vai slimībai ir smaga vai viegla gaita. Bet, ja imūnsistēma ir novājināta, tad vīruss mēneša laikā var izmainīties un inficēt citus cilvēkus.
Ar ko atšķiras lipīgie vīrusa mutanti Latvijā no Lielbritānijas, Dienvidāfrikas un Dienvidamerikas mutantiem?
Šiem vīrusa variantiem ir raksturīgas mutācijas, kas izmaina pīķa proteīna (spike protein) struktūru. Tas varētu palielināt vīrusa spēju piesaistīties pie šūnu receptoriem. Britu vīrusa variants jau ir ieguvis mutāciju, kas ir līdzīga Dienvidāfrikas variantam.
Latvijā ir atklāts britu variants, kas šeit ieradās ar lidmašīnu. Atgādināšu, ka pēc Jaunā gada nedēļas laikā mūsu valstī no Lielbritānijas ielidoja vairāki simti cilvēku.
Izskatās, ka vakcīnu iedarbība uz Dienvidāfrikas variantu ir sliktāka, tomēr tās joprojām pasargā no smagas slimības un hospitalizācijas.
Nav nekādu šaubu par šo variantu izplatīšanos Latvijā – tas izplatīsies, jautājums ir tikai par to, cik ātri tas notiks. Pateicoties valsts pētījumu programmai, notiek sadarbība starp laboratorijām, un Latvija bija viena no pirmajām valstīm Baltijas reģionā, kas veica vīrusa sekvenēšanu un atpazina šo jauno paveidu, kas pie mums ir jau ieradies.
Janvāra beigās sekvenēšana tika veikta 96 vīrusa paraugiem, un nedēļas laikā atrasti divi pozitīvi varianti. Mūsu valstī tiks ieviesta monitoringa sistēma – vīrusa paraugus ņems no visas Latvijas un katru nedēļu sekvenēs noteiktu skaitu no tiem. Tādējādi noteiks, cik no tiem ir pozitīvi.
Pagaidām jauno lipīgo vīrusa paveidu pamatā atrod tiem, kas Latvijā atbraukuši no Lielbritānijas. Tomēr ir viens pacients, kurš nekur nav ceļojis un īsti nevar paskaidrot, kur inficējies.
Vai šos pacientus ārstē kaut kā īpaši?
Ārstē tāpat kā jau zināmo Covid-19, jo vīruss taču ir viens un tas pats, tikai jaunais paveids ir krietni lipīgāks un tādējādi vairāk apdraud slimnīcu personālu un citus pacientus. Pirms dažām dienām parādījās ziņas, ka šis variants izraisa arī nopietnāku slimību. Tomēr tas vēl ir jāapstiprina.
Vai jūs prognozējat jaunus ierobežojumus? Piemēram, Vācijā sabiedriskajā transportā ielaiž vairs tikai ar medicīniskajām maskām un respiratoriem.
Vispirms vajadzētu ievērot pašreizējos ierobežojumus, nevis izdomāt jaunus. Nesen braucu trolejbusā un pamanīju, ka katrs piektais masku bija uzlicis nepareizi vai arī tā bija acīmredzami nederīga.
Tajās valstīs, kur situācija uzlabojas, ierobežojumi nav lielāki kā Latvijā. Piemēram, Igaunijā vai Somijā ierobežojumi ir krietni mazāki, bet acīmredzot cilvēki tos labāk izprot un ievēro, ja jau vīruss neizplatās.
Es joprojām domāju, ka neesam spējuši pietiekami labi paskaidrot ierobežojumu mērķi – samazināt ilgstošu ciešu kontaktu iespēju starp cilvēkiem telpās.
Vai tas nozīmē, ka Latvijas sabiedrībā valda neuzticība politiķu pieņemtajiem lēmumiem?
Skaidrs, ka nav izdevies pārliecināt iedzīvotājus par to, ka ierobežojumi ir jāievēro, jo tiem ir jēga. Piemēram, Dānijā janvārī ļoti samazinājās saslimstība ar kovidu, bet tur cilvēki neatslābinājās, bet tieši paši palielināja distancēšanos.
Latvijā cilvēku kustīguma pētījumu dati rāda, ka janvāra otrajā pusē ierobežojumu iedarbība ir ievērojami mazinājusies.
Diez cik loģiski tas nebija, piemēram, ka alkoholu drīkst tirgot, bet grāmatas – ne.
Mērķis ir panākt to, ka pircējs ātri iepērkas. Grāmatu veikalos parasti neieskrien un nepaķer preci, tur cilvēki aizkavējas. Savukārt pārtikas veikalā ieskrien un nopērk pienu vai maizi, neskatās taču ilgi uz tiem. Ja esmu, piemēram, kreklu vai bikšu veikalā, es noteikti nepaķeršu pirmās bikses, kas tur novietotas, bet uzkavēšos veikalā ilgāk.
Kāds ir jūsu viedoklis par pasaules hokeja čempionāta rīkošanu Rīgā?
Ja nedēļas laikā no Lielbritānijas ielidoja 600 pasažieru un nekontrolēti izklīda pa visu valsti, tad 1200 personas, kas Rīgā atradīsies čempionāta laikā, būs vienkopus un tiks kontrolētas. Es te neredzu lielas problēmas. Tie būs profesionāļi, kuri ir pieraduši dzīvot un spēlēt “burbuļos”.
Ko jūs domājat par pašvaldību vēlēšanām – vai tās var droši notikt?
Ceru, ka jūnijā situācija mūsu valstī būs uzlabojusies. Droši vien līdz tam laikam vēlēšanu iecirkņu darbinieki būs vakcinēti. Mani vairāk uztrauc nevis tas, kā notiks vēlēšanas iecirkņos, bet kādi politiķu lēmumi parādīsies pirms vēlēšanām, kādas kampaņas tiks rīkotas uz vietas pašvaldībās un vai nepieaugs cilvēku pulcēšanās.
Pagājšnedēļ medijos parādījās ziņa par kaķi, kas saslimis ar kovidu. Šī ziņa nākusi no jums, jo esat to pieminējis, tiekoties ar deputātiem Saeimas komisijā. Pastāstiet, lūdzu, sīkāk, kā kaķis tika pie koronavīrusa!
Es ar kaķu slimību diagnostiku nenodarbojos. Slimais kaķis tika atklāts, sadarbojoties pētniekiem Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē un valsts zinātniskā institūta “BIOR” laboratorijā. Tiesa, es vadīju šo valsts pētījumu programmas projektu.
Latvija ir viena no pirmajām valstīm Baltijas reģionā, kura ir spējusi pierādīt koronavīrusa infekciju kaķim, kurš dzīvoja kopā vienā mājsaimniecībā ar inficētiem cilvēkiem.
Kaķi ar koronavīrusu inficējas no cilvēkiem un slimo īsāku laiku nekā cilvēki.
Pētnieki strādā dažādās jomās, un tas rezultāts rodas, saliekot kopā savas zināšanas.
Kaķis esot aizceļojis uz Igauniju…
Jā, esmu dzirdējis šo neoficiālo informāciju. Bet noteikti Latvijā ir palikuši tādi kaķi, kuri ir inficēti ar šo vīrusu, bet viņi nav noķerti un pārbaudīti tajā īsajā brīdī, kad viņiem ir iespējams noteikt vīrusu. Par laimi, kaķi cilvēkus laikam neinficē. Ūdeles gan.
Kurš no jūsu pētījumu projektiem ir būtiskākais, kur jau parādījušās kādas vērtīgas atziņas?
Visi projekti ir būtiski. Pētījumu projektā bija siekalu testi, ko Gulbja laboratorija tagad plaši izmanto. Tika īstenots arī projekts par inficēšanos ar koronavīrusu telpās.
Šajā sakarā izveidojās laba sadarbība ar Latvijas Nacionālo operas un baleta teātri, kur pētījām, kādā veidā ar modernām tehnoloģijām varētu ierobežot vīrusa izplatību, kurās vietās tas visvairāk izplatās.
Līdzīgu pētījumu veicām arī rūpnīcā un slimnīcā, kā arī skolā, kur pētījumu nepabeidzām, jo to diemžēl slēdza. Paspējām tikai aptaujāt skolēnus un skolotājus.
Pētām arī to, cik cilvēku kopumā ir inficējušies ar koronavīrusu Latvijā, cik to ir pārslimojuši.
To ir svarīgi noskaidrot, pirms sākt plašu vakcināciju. Šī analīze vēl nav pabeigta – mēs vēlamies noskaidrot, piemēram, arī to, cik daudz bērnu ir pārslimojuši šo infekciju.
Katru dienu redzot inficēto personu skaitu, rodas sajūta, ka lielākā daļa jau būs izslimojusi.
Tā nav tiesa. Pagaidām dati liecina, ka diezin vai mēs esam sasnieguši desmit procentus.
Vai tas, ka Stradiņa slimnīcā lielākā daļa mediķu ir sapotējušies, devis gaidīto rezultātu – viņi tagad slimo mazāk?
Protams, ka slimo mazāk. Regulāri slimnīcā tiek veikti siekalu testi, es katru dienu saņemu statistiku no laboratorijas. Decembra beigās slimnīcas mediķu vidū bija 10–15 saslimšanas gadījumi dienā, bet tagad tiek konstatēti tikai daži gadījumi. Tie atklāti nevakcinēto kolēģu vidū. Situācija ir ievērojami mainījusies uz labo pusi.
Vai jums nešķiet dīvaini, ka deviņas Eiropas valstis atsakās vakcinēt savus gados vecos cilvēkus ar “AstraZeneca” vakcīnu, jo nav pietiekamu pierādījumu par tās efektivitāti senioriem, bet Latvija šo vakcīnu sagaida ar atplestām rokām, lai potētu pansionātos?
Tajās valstīs, kur ir lielāka vakcīnu izvēle, vecos cilvēkus turpina vakcinēt ar “Pfizer”/”BioNTech” un “Moderna” vakcīnām un gaida, kad “AstraZeneca” ražotājs pabeigs trešās fāzes pētījumu. Tajā pašā laikā daudzas valstis jau vakcinē vecāka gadagājuma cilvēkus ar “AstraZeneca”.
Piemēram, Lielbritānijā vakcinē masveidā, un šķiet, ka rezultāti ir ļoti labi. Vakcīna novērš smagu slimību un hospitalizāciju.
“AstraZeneca” trešās fāzes pētījumā nebija iekļauts pietiekami liels vecāka gadagājuma pacientu skaits. Valstīs, kur ir pieejamas citas vakcīnas, nolemts pagaidīt tās dažas nedēļas, kad beigsies trešās fāzes pētījums, kurā tagad piedalās nepieciešamais daudzums veco cilvēku.
Latvijā nerimst kritika par to, kā ticis pieņemts lēmums, uz kurām vakcīnām pieteikties. Cik daudz šajā lemšanā par vakcīnu iepirkumu tika ņemts vērā jūsu kā galvenā valsts infektologa viedoklis?
Mans viedoklis bija, ka “Pfizer”/”BioNTech” vakcīnas ir jāņem. Bet jāsaprot arī citi apsvērumi, kaut vai tā pati vakcīnu loģistika un uzglabāšana.
Tagad tā izskatās pēc kļūdas, ka neesam pieprasījuši attiecīgo vakcīnu daudzumu, bet to, vai tā patiešām bijusi liela kļūda, varēsim pateikt ne agrāk kā pēc kāda pusgada.
Latvijā, pieņemot lēmumus kovida sakarā, ir bijušas daudzas kļūdas. Vēsture pateiks, kura no šīm kļūdām bijusi liela un nepiedodama. Pagaidām vakcīnu iegādi neuzskatu par noziedzīgu kļūdu vai par nolaidību.
Jāsaprot, ka vēsturiski ir tā izveidojies, ka Latvijā atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas vakcinācija kā tāda nav valsts rokās, mūsu valstī nav valsts vakcinācijas dienesta, kurā strādātu speciālistu komandas, kur būtu vakcīnu uzglabāšanai nepieciešamie ledusskapji. Šī joma ir atdota privātā sektora rokās, un pirms daudziem gadiem iedibinātā valsts sistēma ir likvidēta.
Es aicinu objektīvi skatīties uz notikumiem, nevis meklēt un sodīt vainīgos. Ka nesanāk tā, ka tiek sodīti tie cilvēki, kuri ir spējīgi pieņemt lēmumus sarežģītos apstākļos.
Neesam vienīgā valsts, kura kļūdās. Līdzīgas kļūdas pieļāvusi arī Nīderlande un Bulgārija.
Kāpēc mūsu valstī ir tik liela mirstība no kovida? Patlaban Latvijā nāves gadījumu skaits 14 dienās uz vienu miljonu iedzīvotāju ir par 32% augstāks nekā vidēji Eiropā.
Es negribu taisnoties, bet jāņem vērā divi parametri. Latvijā vidēji tiek testēts daudz vairāk cilvēku nekā citās valstīs un sevišķi daudz tiek pārbaudīti pansionātu iemītnieki. Daudzu valstu pansionātos testi tiek veikti krietni mazāk. Ja testē daudz, tad arī saslimstības rādītāji uz iedzīvotāju skaitu ir augstāki.
Cits rādītājs ir tas, cik cilvēku nomirst no tiem, kuriem patiešām ir diagnosticēts kovids. Tur Latvija nebūt neatrodas sliktākajā vietā. Mēs izskatāmies labāk pat par Vāciju un vēl citām valstīm.
Jāsaprot, ka šobrīd Latvijā ir viena no sliktākajām epidemioloģiskajām situācijām Eiropā, bet, ja mēs skatāmies kopumā, cik daudz cilvēku Latvijā visas epidēmijas laikā ir miruši no kovida, tad tie skaitļi galīgi nav sliktākie Eiropā.
Es nebūt neapgalvoju, ka kopumā situācija Latvijā ir laba. Nē, mūsu valstī ar kovidu slimo par daudz un mirst par daudz, bet pret salīdzinājumiem ir jāizturas objektīvi.
Šobrīd Latvijā ir viena no augstākajām saslimstībām ar kovidu, līdz ar to arī mirstība ir viena no augstākajām.
Lietuvā arī ļoti daudzi slimo ar kovidu, bet mirstība tomēr nav tik liela kā pie mums.
Nevajadzētu aizmirst, cik liela mirstība Lietuvā bija pirms mēneša. Latvija ar Lietuvu tad nebija salīdzināmas, jo kaimiņvalstī nomira krietni vairāk cilvēku nekā pie mums. Starp citu, Lietuva ir ļoti samazinājusi testēšanas apjomu – vismaz divas reizes pēdējā mēneša laikā.
Vai kopš brīža, kad uzzinājām par kovidu, ir parādījušies kādi jaunumi pacientu ārstēšanā? Kā brīnumlīdzeklis tika piesaukts medikaments remdesivirs, kas ir ļoti dārgs un mūsu slimnīcās tā trūkst.
Remdesivirs tiek lietots ne visiem pacientiem, jo tas ir efektīvs, ja to slimniekam iedod īstajā brīdī specifiskās situācijās. Ļoti svarīgi, lai pacients laikus nonāktu slimnīcā – jo ātrāk uzsāks ārstēšanu stacionārā, jo lielākas iespējas, ka remdesivirs palīdzēs.
Pētījumos ir pierādījies, ka šīs zāles samazina pacientu uzturēšanās laiku stacionāros, bet tās nekādā gadījumā nevar uzskatīt par brīnumlīdzekli.
Ārsti stāsta, ka slimnīcās tomēr samērā bieži nonāk tādi pacienti, kuriem slimības gaita jau ir ielaista un kurus vairs nav iespējams izglābt. Kas tur pie vainas – mediķi vai paši slimnieki?
Kovida slimniekiem ir tāda īpatnība, ka viņi nekritiski izvērtē savu veselības stāvokli, jo skābekļa trūkums iespaido tā, ka to nespēj objektīvi izdarīt. Slimajam cilvēkam vaicā, kā viņš jūtas, seko atbilde: tā neko, normāli. Bet skābekļa koncentrācijas rādītāji ir ļoti slikti un cilvēks ir smagi slims.
Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai mājās būtu skābekļa oksimetrs un lai ģimenes locekļi sekotu līdzi tam, kas notiek.
Daudzi pēc izārstēta kovida atkal atgriežas slimnīcās, lai ārstētu slimības izraisītās komplikācijas. Pētījumi rāda, ka liela daļa nejūtas labi arī pēc pusgada un gada, kopš pārslimots kovids. Tā būs arī hroniska problēma veselības aprūpes sistēmai, jo šādu slimnieku kļūst arvien vairāk.
Kā tur īsti ir ar tām antivielām? Daudzi taisa antivielu testu, lai pārliecinātos, cik daudz antivielu pēc pārslimošanas izveidojies, cerībā, ka tās pasargās no atkārtotas saslimšanas.
Antivielas ir tikai viens no rādītājiem, un ir diezgan bezjēdzīgi tās mērīt, jo tas neko nedod. Mēs zinām, ka tās laika gaitā samazinās visiem slimniekiem. Turklāt imunitāti nodrošina arī šūnas, kuru spēju atcerēties pārslimotu slimību mēs nevaram izmērīt. Nav lielas jēgas mērīt antivielu koncentrāciju arī pēc vakcinācijas.
Pašreizējā zinātniskā nostāja ir tāda, ka trīs mēnešu laikā pēc atveseļošanās no kovida cilvēks noteikti nesaslims, bet, kā būs pēc tam, to nevar pateikt. Tas ir fakts, ka ar šo slimību arvien biežāk saslimst otrreiz.
Kā jūs pats izvairāties no vīrusa?
Kaut gan esmu vakcinējies, tomēr ievēroju visus noteikumus. Distancēšanās ir galvenais – nelienu tur, kur nevajag.
Vai un kā pārliecināt tos cilvēkus, kuri šaubās vai nevēlas vakcinēties?
Daļu nebūs iespējams pārliecināt potēties, bet liela daļa redzēs, ka ar vakcinētajiem cilvēkiem viss ir kārtībā, un viņi saņems drosmi un sapotēsies. Pagaidām mums vakcīnu ir tik maz, ka nav jēgas nodarboties ar dramatisku pārliecināšanu. Simt vai deviņdesmit procentus no visiem iedzīvotājiem mēs nesavakcinēsim, bet septiņdesmit procenti, visticamāk, tomēr sapotēsies, kad sapratīs ieguvumus, ko dod vakcīna.
