Patiešām ūsains tarakāns, kurš attiecības ar civilizēto pasauli pilnībā nolaidis vaterklozetā! Egila Līcīša feļetons 43
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Diktators jāved pie prāta! – viņnedēļ par Baltkrievijas “tētiņu” Aleksandru Lukašenko izsaucās cienījamā eiroparlamentāriete Inese Vaidere, bet vai tas nebūs novēloti?
Kaimiņvalstī pastāvošais režīms tiktāl regresējis nepareizā virzienā, ka ar vieglu papliķēšanu to nevarēs atkal piejaucēt un nostādīt uz taisnāka attīstības ceļa.
Te drīzāk jālieto Lietuvas prezidenta Gintara Nausēdas atzinums, ka “aiz mūsu robežām izveidojusies nestabila telpa, kur tiek mīdītas kājām cilvēka tiesības un brīvās pasaules noteikumi”.
Jāatzīstas, vienubrīd Batjka likās iepeldējis pareizajā kursā.
Arī šo rindu autoram patika tālaika Baltkrievijas līdera spirināšanās pretī Kremļa spiedienam, klusais atbalsts Ukrainai, zināma ieinteresētība atgriezties brīvās pasaules tautu saimē, centieni atsvabināties no apkaunojošās “Eiropas pēdējā diktatora” iesaukas.
Mūsu valstī izskanēja aicinājumi sniegt kaimiņzemes prezidentam palīdzīgu roku, meklēt nestandarta pieeju, lai viņš tiktu prom no Krievijas ietekmes zonas.
Pirms gada jau tika sagatavota vizīte, lai Aleksandrs Lukašenko viesotos oficiālā vizītē Rīgā, tikai pandēmijas ierobežojumi izjauca plānoto pasākumu.
Ak vai, kā nācās vēlāk vilties! Šis vīrs izrādījās viltīgs kā lapsa. Viņa cienījamos gados par spīti sarmai matos – blefotājs un patoloģisks melis.
Patiešām ūsains tarakāns, pilnvērtīgs loceklis vispasaules despotu un savas tautas benžu sugasbrāļu rindā, kurš progresējušās attiecības ar civilizēto pasauli pilnībā nolaidis vaterklozetā.
Var jau teikt, cilvēks cīnās par tālāko eksistenci. Kopš pajaunais kolhoza priekšsēdētājs Aleksandrs Lukašenko ar pārbūvnieciskiem un pretkorupcijas lozungiem iesēdās Baltkrievijas prezidenta krēslā 1994. gadā, aiztecējuši daudzi ūdeņi.
Tas bija stipri izolacionistisks un savrups ceļš – pat koronavīrusam bij slēgta ieeja Baltkrievijas teritorijā, kad tas plosījās apkārtējā pasaulē un skāra visus zemeslodes iedzīvotājus.
Tādā veidā valsts galva saglabāja varu 26 gadus, uzcēla sev pilis daudzviet valstī, iekārtoja atpūtas vietas un “dāčas” – dabīgi, no dzīves ērtībām un privilēģijām, ko rada amats, ir grūti, teju neiespējami šķirties, tāpat kā no smadzenēs ieperinājušās apziņas, ka visa Baltkrievija ir tavs īpašums, tavs pārvaldāmais “kolhozs”.
Tā ir, ka pārmērīgi ilgstoša atrašanās pie varas rada neaizvietojamības sajūtu. Neviens “vadonis” nevēlas, lai sabruktu un tiktu izpostīta viņa pašrocīgi veidotā saimniecība, lai cik nepievilcīgs režīms tas cilvēkiem no ārpuses liktos.
Taču katram diktatoram dzīvē pienāk stunda, kad tautas pacietība nest uz kamiešiem despotu zūd.
Pretdarbība nāk atpakaļ kā bumerangs, un mieru mīlošie baltkrievi, nevēlēdamies vairs būt tirāna kājslauķi un lupatas, pēc farsa ar safabricētajiem prezidenta vēlēšanu rezultātiem pērn sacēlās pret režīmu.
Batjka parādījās visā krāšņumā kā sadists un varmāka. Kā ēzeliski spītīgs un ietiepīgs vīrs. Ieņēmis krama cietajā galvā, ka “tētiņu” plāno nomušīt – vai nu nosist ar elektrību, vai uzlaist gaisā ar elles mašīnu.
Diktators pamatīgi cirta pār šņori. Atļāvās forsmažoru. Cietumos smok simtiem politieslodzīto, režīma pretinieki spiesti bēgt no tēvijas, Lukašenko atļaujas nelikumīgu lidmašīnas aizdzīšanu, lai dabūtu savos nagos oponentu.
Kad diktatūrās izvirzās galvenais jautājums – dzīvot vai mirt –, kāds demokrātiskās iekārtās nepastāv un šķiet nedabisks, netiek taupīti nekādi līdzekļi un meklē pēdējās rezerves, lai zobiem un nagiem noturētos pie varas.
Lukašenko vairs nepārmācīs un pie prāta nevedīs. Baltkrievijas vadonim atlikusi viena izeja – Krievijas virzienā, kur bēgtin bēgšus meklēt patvērumu.
Latvijai jādarbojas, lai kaut par milimetru, bet tuvinātu Minskā valdošā režīma bojāeju, palīdzētu skaldīt atlikušos Lukašenko atbalstītājus spēka struktūrās un administrācijā – lai tik simpātiskai baltkrievu tautai, kura turpina cīņu, pienāktu brīves laiki, kad bijušā dzīve tvana atmosfērā šķiet māņi un maldi.
