Cērps: LB prezidentam jāsamazina alga 1
Bijušais Rīgas Fondu biržas vadītājs Uldis Cērps pēc astoņiem gadiem, kas pavadīti Stokholmā, atbildot par banku uzraudzību Zviedrijā un vēl diviem, strādājot Apvienoto Arābu Emirātu Centrālajā bankā par prezidenta padomnieku, pieteicies kandidēt uz Latvijas Bankas prezidenta amatu. Sarunā ar viņu – par izaicinājumiem, kas gaidāmi šī amata nākamajam ieņēmējam.
Kā izskatās Latvijas monetārā politika, vērojot to no Stokholmas un Abū Dabī?
U. Cērps: Mūsu monetārā politika ir kopīga ar vēl 18 citām valstīm. Lēmumi, kas tiek pieņemti Eiropas Centrālajā bankā, mēģina ievērot visu valstu intereses, tomēr tie var nebūt piemēroti tieši mūsu valsts ekonomikai konkrētajā brīdī. Kamēr mūsu ekonomikas cikls ir saskaņots ar lielāko Eiropas ekonomiku cikliem, tas mums ir izdevīgi.
Taču ir iespējamas divas problēmsituācijas – pirmā, ja izaugsmes tempi Latvijā ir nesamērīgi augsti un tos vajag piebremzēt.
Te īpašu problēmu vairs nav – pēc pēdējās krīzes dažādu iestāžu rīcībā tagad ir visi līdzekļi, kas nepieciešami izaugsmes tempa bremzēšanai, proti, banku vēlmes aizdot un iedzīvotāju spējas aizņemties samazināšanai.
Otra iespējamā situācija ir tieši pretēja – ja inflācija ir zema un Latvijas ekonomikai vajadzīga izaugsmes stimulēšana, bet ECB procentu likme ir augsta un to neveicina. Šajā situācijā mums ieroču šobrīd nav daudz un būtu nepieciešams domāt par fiskāliem pasākumiem, proti, fiskālās telpas, tas ir, budžeta izdevumu mērķtiecīgu, labi pārdomātu palielināšanu.
Ko gribu ar to teikt – viens no Latvijas Bankas pamatuzdevumiem ir noturēt stabilu inflāciju, tas ir, cenu līmeni. Šobrīd Latvijas Banka viena pati vairs nespēj šo mērķi sasniegt. Ekonomikas pārkaršanas gadījumā ir cieši jāsadarbojas ar Finanšu un kapitāla tirgus komisiju (FKTK), bet atdzišanas gadījumā – ar Finanšu ministriju. Šī situācija nav unikāla – visas, it īpaši mazās eirozonas valstis, var saskarties ar līdzīgu problēmu.
Un kā ar banku uzraudzību un finanšu sistēmas stabilitāti?
Runājot par finanšu sistēmas stabilitāti un banku uzraudzību, mēs esam sarežģītā situācijā – mūsu galvenais risks ir iekļaušana FATF “pelēkajā sarakstā”. Izlasot “Moneyval” ziņojumu, rodas priekšstats, ka galvenokārt tā ir komercbanku atbildība, viņu nepadarītie darbi.
Bankām ir jāpārliecina savi uzraugi un “Moneyval” pārbaudītāji, ka pēdējā gada laikā izveidotā sistēma “zini savu klientu” reāli darbojas. Ja bankām nesekmēsies, sekas visai biznesa videi būs smagas.
Tādas valsts reputācija, kurā atmazgā naudu, neveicina ne ārvalstu investīcijas, ne iekšējo uzņēmējdarbību.
Paralēli tam notiek arī biznesa modeļu maiņa bankās, kas bija saistītas ar augsta riska nerezidentu biznesu, cik sekmīgi tas notiek – informācijas trūkst. Latvijas riski bija saistīti ar lielu pārskaitījumu apjomu, tas ir ļoti samazinājies, pārskaitījumi ASV dolāros izzuduši gandrīz pilnībā, to grūti noliegt, tomēr informācijas par to, cik sekmīgi notiek pārmaiņas bankās, ir maz.
Banku biznesa modeļu maiņai vajadzētu būt ne tikai FKTK, bet arī Latvijas Bankas prioritātei, jo tā atbild par maksājumu sistēmas drošu darbību, tātad faktiski atbild arī par finanšu sistēmas stabilitāti. Tādēļ, manuprāt, LB atbildība par finanšu stabilitāti būtu precīzāk jāizsaka likumdošanā.
Ņemot vērā šos izteikumus – vai atbalstāt LB un FKTK atkalapvienošanu?
Latvijas apstākļos modelis, kurā centrālā banka atbild arī par banku uzraudzību, var sekmīgi strādāt. Viens no iemesliem ir tas, ka FKTK atbildības joma pēdējos gados ir krasi samazinājusies. Pateicoties dalībai eirozonā, FKTK vairs neatbild par triju lielāko komercbanku uzraudzību. Un, ja Eiropas Centrālā banka (ECB) var uzraudzīt bankas, to, protams var darīt arī Latvijas Banka, ja tāda ir Latvijas likumdevēju politiskā griba.
Apvienošanās ieguvumi varētu būt racionālāka resursu izmantošana. Turklāt šādas apvienošanās rezultātā kļūtu nepārprotami skaidrs, ka Latvijas Bankai ir galvenā atbildība par finanšu stabilitāti valstī.
Pie idejas trūkumiem varētu minēt to, ka tas ir organizatoriski sarežģītāk, jo paralēli būs nepieciešams reformēt kā LB, tā arī FKTK. Otrs trūkums – centrālās bankas tradicionāli labi tiek galā ar likviditātes, kapitāla un analīzes jautājumiem, taču diemžēl parasti ne tik labi tiek galā ar patērētāju un investoru aizsardzības jautājumiem.
Tādēļ, ja tiek pieņemts lēmums par LB un FKTK apvienošanu, tad, iespējams, jālemj arī par patērētāju aizsardzības un investoru aizsardzības funkciju nodošanu kādai citai iestādei.
Vai, jūsuprāt, ECB ir tikusi galā ar savu banku uzraudzības funkciju, ņemot vērā, ka divas no tās uzraudzītajām bankām – “ABLV Bank” un “PNB Bank” – pusotra gada laikā tiek likvidētas?
Par “PNB Bank” man trūkst informācijas, nevaru komentēt. “ABLV Bank” uzraudzības gadījumā pozitīvais ir tas, ka pēc šī gadījuma ECB ir definējusi, ka tā kļūs par ekselences centru visos jautājumos, kas saistīti ar naudas atmazgāšanas apkarošanu.
Tomēr līdz šim tas tā nebija. ECB pozīcija ir, ka nauda atmazgāšanas apkarošana bija nacionālā atbildības joma. Formāli tā arī ir, taču ECB kā uzraudzības iestādei, kas atbildēja par šīs bankas uzraudzību kopumā, bija jāatbild arī par tās biznesa modeļa izvērtēšanu.
Un, ja šī biznesa modeļa būtība ir apkalpot augsta riska klientus, tad šīs bankas darbības un iekšējās kontroles sistēmas atbilstības izvērtēšana naudas atmazgāšanas novēršanas likumdošanas prasībām bija viena no ECB funkcijām.
Tāpat ECB bija jāatbild par uzraugāmo banku stresa testiem un, tikai saprotot bankas biznesa modeli, ir iespējams radīt reālistisku stresa testu. Jautājums ir – vai tas tika paveikts. Tādēļ es nevaru piekrist ECB viedoklim, ka viņi nebija atbildīgi par uzraudzību attiecībā uz nevienu no faktiem, kas tika minēti “FinCEN” ziņojumā.
Ekonomikas palēnināšanās situācijā arvien vairāk runā par valsts lomu tās stimulēšanā. Kāda varētu būt LB loma tajā?
Šobrīd Latvijas finanšu tirgū eksistē vairākas nepilnības, piemēram, atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem joprojām ir problemātiska finansējuma pieejamība un LB ar savu analītisko kapacitāti varētu sniegt ieskatu tajā, kā tās novērst.
Minēšu konkrētu piemēru Zviedrijā – pirms kāda laika Zviedrijas valdība uzskatīja, ka banku peļņas bruto maržas hipotekārajā kreditēšanā ir pārmērīgas, kaut arī visu laiku augstākais rādītājs 2017. gadā bija 1,7%, ko daudzas valstis uzskatītu par mērenu.
Konkurences palielināšanai noteiktu lomu spēlēja valstij piederošs 1985. gadā dibinātais aizdevējs “SBAB” banka, kas izsniedza hipotekāros kredītus. Bankas efektivitāte tiek panākta ar to, ka tai nav fizisko filiāļu, visa darbība notiek internetā, un ar to, ka valsts kā akcionārs pieļauj zemāku kapitāla atdevi. Latvija varētu lietot līdzīgu modeli, ja rastos situācija, ka kādos tirgus segmentos veidotos izkropļojumi.
Pasaule, Eiropa un Latvija strauji tuvojas situācijai, ka tirgū ienāks nauda, kuru nekontrolēs neviena valdība – runa ir par “Facebook” vadītās uzņēmumu grupas radīto digitālo valūtu “Libra”. Kā, jūsuprāt, būtu jāreaģē uz to valstīm?
Pret privāto digitālo valūtu mana attieksme ir ļoti skeptiska. Pirmkārt, manuprāt, runājot par naudas apriti un maksājumiem, publiskais sektors šīs funkcijas spēj veikt labāk, lētāk, drošāk un sabiedrības interesēm atbilstošāk. Cīņa pret naudas atmazgāšanu ir konkrēts piemērs, kādēļ publiskā sektora risinājumiem šajā jomā būtu jādod priekšroka.
Otrkārt, vismaz Latvijā neredzu pēc privātās digitālās valūtas lielu vajadzību. Viena no labākajām lietam, ko LB pēdējos gados ir paveikusi, ir zibmaksājumu attīstība. Jāsaprot, ka digitālās valūtas funkcija ir tāda pati kā zibmaksājumiem – ātri un droši maksājumi. Latvijā tas jau ir atrisināts, lai gan tos vēl neizmanto pietiekami plašs patērētāju loks.
2018. gadā Latvijā tika veikti 2,4 miljoni zibmaksājumu, Zviedrijā tajā pašā laikā – 400 miljoni. Iedzīvotāju skaita starpība ir tikai piecas reizes, kas dod zināmu indikāciju par attīstības potenciālu. Tādēļ Latvijai jāstrādā pie zibmaksājumu tālākās attīstības, nevis jāiesaistās “Libras” apritē.
Taču valstīs, kurās banku un maksājumu infrastruktūra nav tik labi attīstīta kā Latvijā, “Librai” ir pietiekami labas perspektīvas. Pie tam ES nav iespējama situācija, kad maksājumu pakalpojumu sniedzējus neviens neuzrauga un nekontrolē.
Uzņēmēji Latvijā diezgan neslēpti kurn par banku uzraudzības pastiprinātajām prasībām, kuru dēļ starptautiskās tirdzniecības situācijās viņiem nemitīgi jāpierāda, ka viņu darbības nav saistītas ar kādiem Putina brālēniem vai Ziemeļkorejas komunistu funkcionāriem. Daudzi sūdzas, ka bankas draud slēgt viņu kontus. Vai nešķiet, ka šīs prasības ir drusku pārspīlētas?
Es dzirdu to pašu. Manuprāt, šajā situācijā valstij vajadzētu organizēt četrpusēju tikšanos starp Finanšu tirgus asociāciju, FKTK, Finanšu izlūkošanas dienestu un uzņēmēju organizācijām – Ārvalstu investoru padomi, LDDK, LTRK un izrunāt šo situāciju. Anonimizēti jāanalizē konkrēti klienti, kuriem slēgti konti, situācija, jāizveido naudas atmazgāšanas risku tipoloģija, jāizanalizē šīs situācijas un jāgūst vienots viedoklis, ko katrā no tām darīt.
Ja rezultātā rodas izpratne, ka bankas pārspīlē ar prasībām, tas nozīmē, ka uzraudzības resursi tiek tērēti nelietderīgi un kaut kas svarīgāks var tikt palaists garām.
Bieži dzirdētais viedoklis par Latvijas Banku ir tāds, ka šī institūcija valstij izmaksā pārāk dārgi, salīdzinot ar funkcijām, ko tā šobrīd veic. Jūsu viedoklis šajā jautājumā?
Nenoliedzami, Latvija Banka izmaksā dārgi un algas tur ir augstas.
LB, veicot līdzīgu funkciju apjomu kā Igaunijas Banka, izmaksā par 16 miljoniem gadā vairāk.
Lietuvas Banka kopā ar banku uzraudzības jomu, ko pie mums veic FKTK, maksā tikpat, cik Latvijas Banka viena pati.
Darbinieku skaits LB ir lielāks nekā Zviedrijas Centrālajā bankā, neskatoties uz to, ka finanšu tirgus lielums Zviedrijā ir daudz lielāks. Šīs visas ir indikācijas, ka LB izmaksas būtu jāizanalizē un jāsaprot, vai tās ir atbilstošas.
Runājot par LB algām – izanalizēt, vai algas atbilst veicamajām funkcijām un tirgus situācijai, nav ne grūti, ne sarežģīti. Neesmu informēts par detaļām, bet, spriežot pēc publiski pieejamās informācijas, algas LB tiešām ir augstas, iespējams, pārspīlēti. Domāju, ka Latvijas Bankas prezidentam vajadzētu sākt ar sevi un panākt savas algas samazināšanu.
Tāpat būtu jāizanalizē, vai prēmijas publiskajā sektorā vispār ir nepieciešamas un vai tās pozitīvi ietekmē darba efektivitāti. Skandināvijas valstis ir slavenas kā vienas no efektīvākajām valsts pārvaldes sistēmām un prēmijas publiskajā sektorā šajās valstīs nemaksā vispār.
