“Domāju, kādā brīdī būs jānosaka, ka Rīgā pietiek iepirkšanās centru.” Saruna ar pilsētas galveno dizaineri Evelīnu Ozolu 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kopš marta Rīgas pilsētas galvenās dizaineres amatā stājusies Evelīna Ozola, kura ieguvusi arhitekta un urbānista izglītību, uzkrājusi darba pieredzi arhitektu birojos Rīgā un Roterdamā, veidojusi pētījumus un publikācijas par pilsētvidi un dizainu.
Sarunā ar “Latvijas Avīzi” gan šķiet, ka jaunā pilsētas ierēdne ir ideāliste, bet, ņemot vērā viņas darba spējas, iespējams, ka pilsēta tiešām spēs pārvērsties, turklāt dizaineres redzeslokā nav tikai centrs, bet arī nomales. Protams, izaicinājumu netrūkst un netrūks, jo, lai arī publiskajā telpā izskanējis, ka Evelīna Ozola visvairāk plāno jaunu soliņu un grafisku norāžu izveidošanu, viņa liekas ieinteresēta gan Purvciema pagalmu labirintu sakārtošanā, gan Rīgas centra mašīnu plūsmas mazināšanā.
Interesanti, ka Rīgas domes jaunā darbiniece ir nolēmusi dizainēt, proti, sakārtot arī “labu principu, pareiza darba procesa iedibināšanu pašvaldības dizaina un arhitektūras iepirkumos”.
Kādi ir Rīgas galvenā dizainera darba pienākumi?
E. Ozola: Visam Pilsētas arhitektu dienestam, kurā strādāju gan es, gan ainavu arhitekte Indra Purvs, jāiesaistās visos pilsētai nozīmīgajos projektos, īpaši mūsu pārziņā ir publiskā ārtelpa. Turklāt ar savām zināšanām koordinējam dažādus projektus, kas notiek vai nu vienā vietā, vai tajā pašā laikā.
Tas nozīmē: iesaistīties dažādās darba grupās, kur strādā dažādi projektētāji un departamenti; uzmanīt un pieskatīt, lai telpiski svarīgas dizaina un ainavu arhitektūras kvalitātes būtu pietiekami labi uzprojektētas.
Dažkārt gadās, ka vienkārši aizmirsies pieaicināt vai nu vides dizaineru, vai ainavu arhitektu, tad mēģinām daudzas lietas glābt.
Otra daļa ir pakāpeniska pilsētvides dizaina sakārtošana – lai veidotos skaidras izvēles, kas kurai vietai piestāv un ir piemērots, lai nav jāizvēlas no bezgalīgā tirgus piedāvājuma. Jābūt iepriekš noteiktām vadlīnijām, kas piestāv Rīgai – krāsas, mēbeles, apgaismojums, apstādījumi. Tādējādi būvējam kvalitātes standartu, pamatu, kas nākotnē tiktu ievērots visos projektos. Šobrīd gan vēl esam pašā sistēmu būvēšanas sākumpunktā.
Trešā prioritāte, kas stāv visam pāri: pašvaldība ir ļoti liels pasūtītājs dažādiem publiskās ārtelpas projektiem – parkiem, ielām, laukumiem… Un pasūtījumu veikšanas procesam būtu jātiek ievērojami uzlabotam – jāsaprot, cik ilgu laiku aizņem dažādi darbi, cik liels finansējums vajadzīgs, kādi speciālisti pieejami, kādi iesaistāmi, kā labāk nodefinēt darba uzdevumu, kā pārliecināties, ka tas tiešām tiek labi izpildīts.
Pašvaldības dizaina un arhitektūras iepirkumos ceru iedibināt laba un pareiza darba procesu principu. Bieži ir gadījušās situācijas, kad uzņēmēji saka – pašvaldība mūs nesaprot, viņi nemāk nopirkt mūsu pakalpojumus… Vēlos izveidot lietderīgu un jēdzīgu darba procesu visām iesaistītajām pusēm.
Vai tagad nesanāk, ka birokrātija kļūst vēl komplicētāka? Jūsu darbavieta ir jauna, vai tas nozīmē, ka būvniecības saskaņojumam vajadzēs arī jūsu parakstu?
Nē. Neesmu saskaņotāja, nevēlos vairot birokrātiju. Piedalīsimies projektēšanas procesā, lai saskaņošana būtu vieglāka gan pasūtītājam, gan pilsētas struktūrvienībām, un tādējādi mūsu kolēģu darbs tiks atvieglots. Protams, viss balstās uz savstarpēju uzticēšanos, cerot, ka visi dodas uz vienu mērķi, jo varu ieteikt, bet nevaru panākt ieteikuma ievērošanu.
Šajā ziņā – neesmu policists, tas ir kolēģu ziņā – saskaņot vai nesaskaņot.
Pamanīju, ka Rīgas domes mājaslapā ir vakance – Kultūras pārvaldes Pilsētvides mākslas un noformējumu nodaļas vadītājs. Cik liela ir jūsu komanda?
Mūsu komanda ir ļoti maza. Šobrīd pilsētas arhitektu dienestā esam seši cilvēki. Es, pilsētas galvenā dizainere, esmu viena, tāpat viena ir arī pilsētas galvenā ainavu arhitekte, mums nav padoto. Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments nodarbojas ar svētku noformējumu, kas pilsētvidē paliek īsu laiku. Mēs nodarbojamies ar paliekošām lietām.
Liekas, šai darba vietai vajadzētu būt jūsu pakļautībā… Kurš atbildēs, ja Rīgā plānos kādu murāli?
Ja tas būs gleznojums uz sienas, tad tam vajadzētu būt saskaņotam ar Pilsētas arhitektūras pārvaldi, visticamāk, ka viņi man parādītu skici.
Mans darbs ir pilsētvides dizainere, mans lauks ir gājēju plūsmas, satiksme, riteņbraucēji, telpas funkcionālā uzbūve. Kā arī dažādi pilsētvides elementi, kas veido publisko ārtelpu – materiāli, krāsas, apgaismojums, ārtelpas mēbeles, arī apstādījumi, dažādas norādes.
Kā viena darbinieka spēkos ir noteikt loģiskāko riteņbraucēju plūsmu un, piemēram, ērtāko soliņu izkārtojumu?
Pārzinu vispārējas sakarības, un katrā atsevišķā jautājumā iespējams pieaicināt speciālistu.
Mans uzdevums ir kopējā telpa, saskatīt sakarības un neaizmirst par kādu no publisko ārtelpu veidojošajām lietām.
Tas savā ziņā ir starpnieka darbs, jāpatur prātā ļoti kompleksas lietas, ne tikai to, kas ir virs zemes, bet arī pazemes tīklus, īpašumu robežu sarkanās līnijas…
Nosauciet, lūdzu, dažus objektus, kurus domājat tuvākā gada laikā uzlabot vai radīt!
Drīzumā plānojam izsludināt konkursu par Teātra laukumu un Aspazijas piemiņas vietu, mans uzdevums ir noformulēt vispārīgus projektēšanas principus, radīt šī konkursa programmu. Cerams, gada otrajā pusē jau būs konkursa uzvarētājs un zināms, kā vieta varētu izskatīties.
Otrs lielais darbs ir labiekārtojamo elementu katalogs, kas būtu rokasgrāmata Rīgas iekārtošanai – noteikti principi, kas jāievēro, veidojot publisko ārtelpu, kādas krāsas, materiālus labāk lietot, no kādiem izvairīties, kādi ir vēlamie mēbeļu modeļi dažādās apkaimēs. Šādas vadlīnijas ir izstrādātas un darbojas daudzās pilsētās, piemēram, Kuldīgā.
Ap valsts simtgades svinībām varēja manīt zināmu apkaimju centru sakopšanu, taču tie lielākoties bija centri, kuri izveidoti pirms kara, savukārt padomju laika guļamrajonos nav ne parku, ne baznīcu, ne kinoteātru, ne pietiekamu sporta iespēju… Kas notiek ar tām apkaimēm, kurās nav aktīvu iedzīvotāju, vai tā nav pilsētas atbildība?
Jā, tas ir jautājums – kā zināt, kas ir vajadzīgs, ja nav aktīvu iedzīvotāju? Par laimi, iedzīvotāji sāk rosīties, piemēram, “Riga. Annenhof” Imantā. Asniņi jau ir, protams, bet iedzīvotājiem būtu jāprasa, jāatgādina. Ir jāmēģina organizēties, pilsētas pārvalde tam ir ļoti atvērta.
Mēs gan no iedzīvotājiem saņemam ļoti daudz vērtīgu informāciju – kur viņiem patīk iet, kur ir bīstami, kur kaut kas lūst…
Tas ir brīnišķīgi un atbilst mūsdienu pilsētplānošanas principiem, ja jaunas publiskās ārtelpas īsteno kopā ar iedzīvotājiem. Pat ja nav izveidojušās biedrības, ir apkaimju iedzīvotāju centri, kur var iet un stāstīt aktuālās vajadzības. Iekārtot šādas vietas ir pilsētas pienākums, tas ir kvalitatīvas pilsētas dzīves pamats, netālu no mājām ir jābūt iespējai apsēsties uz soliņa, kurš nav saplīsis.
Mikrorajoni ir mūsu telpiskais mantojums, plānojumi nav ideāli, ir daudz sarežģījumu. Īpaši jūtamas “trakās” privatizācijas sekas, zemes gabalu robežas ir haotiskas, turklāt arī ēkas ir sadalītas daudzos privātīpašumos…
Tur līdztekus pilsētplānošanai ir jānāk klāt sociālajam darbam – jārunā ar iedzīvotājiem, jāsaprot, kas tieši viņiem varētu būt vajadzīgs, samērojot ar to, kas ir iespējams, sākot jau ar daudzdzīvokļu namu renovāciju. Tas, ka trūkst pakalpojuma sniedzēju, kinoteātru un citu būvju, ir pilsētplānošanas, investīciju plānošanas kļūda, tas nav nekādā saskaņā, kā cilvēkiem ērti un ilgtspējīgi dzīvot.
Tāpēc jau strādā Rīgas dome un tās darbinieki!
Šie uzdevumi jārisina ne tikai man, arī pilsētas telpiskajiem un stratēģiskajiem plānotājiem privātie investīciju projekti jāvērtē atbildīgi un uzmanīgi.
Domāju, kādā brīdī būs jānosaka, ka Rīgā pietiek iepirkšanās centru, ir vajadzīgi arī mazi veikali, kur vakarā ieskriet nopirkt krējumu.
Liekas, ka gan Igaunijā, gan Lietuvā ar šīm problēmām sekmīgāk tiek galā.
Viļņā ļoti skrupulozi cenšas sekot skaidri noformulētiem pilsētvides principiem. Ir izveidota tabula, kur tie uzskaitīti, visiem projektiem jāatbilst kritērijiem, ja projekts nav šādi sakārtots, tas netiek pieņemts. Tā ir skaidra sistēma.
Viļņa netaisa kompromisus ar tiem, kuri grib maksāt vairāk, svarīgāka ir vides kvalitāte un tas, kas ir būtisks iedzīvotājiem.
Kas traucē pārņemt šādu praksi Rīgā?
Pamazām to pārņemam, esam sākuši būvēt šādu sistēmu. Viļņa to varēja ātrāk, tur bija labvēlīgāka politiskā situācija. Šeit tāda izveidojās tikai nesen, es teiktu, ka ļoti daudzas durvis, kas agrāk bija slēgtas, tagad ir atvērušās. Strauji mēģinām Viļņu panākt.
Vai esat plānojusi, cik ilgā laikā Rīgai vajadzētu kļūt kājāmgājējiem draudzīgai pilsētai?
Jo ātrāk, jo labāk. To vajadzēja jau aizvakar, pirms vairākiem gadiem. Savu optimismu mēģinu salikt kopā ar realitāti – ceru, ka to izdosies panākt piecu gadu laikā, droši vien reāli tie būs gadi desmit.
Ir jāizveido efektīva sistēma, ir svarīga programma, piemēram, šogad iestādīsim tūkstoš koku, izbūvēsim simt kilometru veloceļu – skaidri izmērāmi mērķi, kurus var nodefinēt, tad tiem var pakārtot laiku, plānu un budžetu, pēc noteiktā laika var izmērīt, cik daudz uzbūvēts. Tad vēlētāji var pieprasīt: jūs mums solījāt piecu gadu laikā drošāku dzīvi, kur tad tā ir?
