Analīzes koķetēšanas pēc 0
„Jau uzreiz pēc atgriešanās mājās no Černobiļas mums visiem obligāti bija jāstājas uzskaitē un jāiet pie ārstiem,” savu stāstījumu turpina Mārtiņš. „Sākumā es to visu izpildīju. Kaut arī tolaik man jau bija problēmas ar leikocītiem, es īpaši neko nejutu un speciāli nemēģināju iegūt sev kādas privilēģijas saistībā ar to, ka esmu bijis Černobiļā, –vienkārši neesmu tāds cilvēks.
Barikāžu laikā strādāju „Stradiņa slimnīcā” – veicu remontu uzņemšanas nodaļā. Reiz, koķetējot ar māsiņām, joka pēc palūdzu paņemt man asinsanalīzes. Kad tika saņemtas atbildes, slimnīcas medicīnas personāls saķēra galvu, cik sliktas tās bija. Nosūtīja mani uz imunoloģiskām analīzēm – es tās nodevu, bet pēc atbildēm neaizgāju, tā sakot, atmetu visam ar roku. Taču laika gaitā veselības problēmu kļuva arvien vairāk.”
Pēc Mārtiņa vārdiem, viņam esot vesela slimību buķete – diagnožu tik daudz, ka, pat pie labas gribas nemediķim to visu apjēgt nav iespējams.
Traucē ne tikai nogurums
Šobrīd Mārtiņu visvairāk traucē nogurums, un tieši tā dēļ viņš nevar strādāt. „Pēc profesijas esmu galdnieks, bet astoņas stundas ilgs fizisks darbs nav man vairs pa spēkam. Pēdējā darbavietā, kur strādāju, divu mēnešu laikā man tika izrakstītas trīs slimības lapas – nu tas nav nopietni. Kā smejos – esmu pilnīgi vesels, ja man nekas nav jādara. Smiekli caur asarām, bet diemžēl tas ir tā. Tāpat ļoti ātri uztraucos – kaut kas man ir arī ar nerviem. Tāpēc es labāk mēģinu dzīvot mierīgi pa mājām.”
Pie radiācijas radītām sekām Mārtiņš min arī faktu, ka vienā brīdī viņam burtiski izbira visi zobi. Mārtiņš domā, ka Černobiļu var vainot arī pie viņa redzes problēmām, atmiņas traucējumiem.
„Pie dakteriem es principā cenšos iet pēc iespējas mazāk, tā teikt, vien tad, kad visi striķi trūkst,” apgalvo Mārtiņš. „Pēdējā laikā man stipri sāp locītavas – kad par to pasūdzējos savam ārstējošam ārstam, viņš nozīmēja dažādus izmeklējumus. Daļu es izgāju, bet tad saskāros ar situāciju, ka uz plānveida izmeklējumiem, kas man kā Černobiļas atomelektrostacijas avārijas seku likvidētājam pienākas par brīvu, ir gaužām garas rindas. Uz tiem jāgaida tik ilgi, ka, godīgi sakot, aizmirstas, kurā brīdī uz ko tev jāiet. Tad arī tiem faktiski atmetu ar roku, jo veikt izmeklējumus par savu naudu man nav pa kabatai – tā atkal būtu viena nervu bendēšana, bet man savi nervi jāsaudzē.”
Šobrīd Mārtiņš lielākoties saistīts ar mājām, kur saimniekošanā gana ikdienas rūpju. Viņu dzīvoklis Āgenskalnā joprojām ir ar malkas apkuri. Pirms kāda laika viņš dažādām firmām taisīja rasējumus, dažbrīd tulkoja tekstus, jo visai labi zinot vācu valodu.
Brīvajā laikā Mārtiņš apmeklē amatieru teātra studiju, spēlē ģitāru.
Uz jautājumu, vai ar tagadējo dzīves pieredzi Mārtiņš būtu rīkojies tāpat kā pirms 31 gada, viņš atbild: „Jā, es neizvairītos – būtu braucis uz Černobiļu, jo kādam tas taču bija jādara! Ja ūdens smeļas mutē, tas jāspļauj ārā. Bet vispār par padomju laikiem jau nevienam no mums nav īpaši labu atmiņu.”
Lasiet arī citus stāstus par cilvēkiem, kas piedalījušies Černobiļas glābšanas operācijā.
