Ignalinas ēnā 5
Latviju apdraudēja ne tik daudz radioaktīvie mākoņi, iebraucēju piesārņotais apģērbs vai no saindētajiem rajoniem ievestās preces, cik Lietuvā uzceltā Ignalinas atomelektrostacija. Tajā bija uzstādīts reaktors “RBMK-1500”, tāds, kāds uzsprāga Černobiļā. Par Černobiļā notikušo visu vainu novēla uz stacijas apkalpojošo personālu, taču patiesībā reaktora RBMK sprādziena iespējamību un avārijas smagās sekas noteica tā konstrukcijas trūkumi. Reaktors neatbilda starptautiskajām prasībām: tam nebija ne aizsardzības dozimetrijas sistēmas, ne ārējā, nosedzošā kupola. Nekur pasaulē drošības apsvērumu dēļ tāda tipa reaktorus nelietoja. Reaktora sprādziens tikpat labi būtu varējis notikt arī desmit gadu vēlāk, ja Černobiļas AES vadība 1986. gada aprīlī būtu nolēmusi nelaimīgo eksperimentu veikt kādu citu reizi.
Latvijas PSR valdība apzinājās draudus, kādus Ignalinas AES tuvums radīja Latvijai un tās iedzīvotājiem. 1986. gada 13. maijā tika izdots Ministru padomes rīkojums, kurš noteica vairākus uzdevumus. LPSR Civilās aizsardzības štābam bija jāpārbauda visu iespējamo stihisko nelaimju, lielu avāriju un katastrofu seku likvidācijas plānu esamība un pilnveidojamība attiecībā uz to iedzīvotāju drošību, kuri dzīvo Ignalinas AES rajonā, Daugavpilī, Daugavpils un Krāslavas rajonā. Latvijas PSR sakaru ministram bija ne vēlāk par 1986. gada 20. maiju jānodrošina Ignalinas AES dispečeru dienesta telefonsakari ar Latvijas PSR Daugavpils civilās aizsardzības štābu operatīvajiem dežurantiem, kā arī ar Daugavpils un Krāslavas radiotranslācijas mezglu; jāpārbauda iedzīvotāju apziņošanas sistēma. Tikmēr Veselības aizsardzības ministrijai kopīgi ar Daugavpils pilsētas izpildu komiteju, Daugavpils un Krāslavas rajona izpildu komiteju līdz norādītajam datumam bija jāsaplāno medicīniskās palīdzības sniegšana iedzīvotājiem, kuri dzīvo 50 kilometru zonā ap Ignalinas AES, jāizveido radioprotektoru (joda kālija un joda kalcija) krājumi un jāizstrādā kārtība, kādā tos nepieciešamības gadījumā piegādāt iedzīvotājiem.
Republikāniskās evakuācijas komisijas priekšsēdētājam kopīgi ar attiecīgo rajonu evakuācijas komisijām un Latvijas PSR Agrorūpniecības komiteju bija jānosaka iedzīvotāju un lauksaimniecības dzīvnieku evakuācijas vieta un kārtība no Ignalinas AES 30 kilometru zonas, kamēr Latvijas PSR automobiļu transporta un šoseju ceļu ministram jāgādā par nepieciešamā automobiļu transportu sagādāšanu no visām Latvijas malām, lai iedzīvotājus un mājlopus varētu evakuēt ar vienu reisu.
1986. gada 13. maija Ministru padomes rīkojums Daugavpils pilsētas izpildkomitejai, Daugavpils un Krāslavas rajona izpildkomitejai lika savest gatavībā visas aizsargbūves, pagrabus un citas iedziļinātās telpas 50 kilometru zonā ap Ignalinas AES. Ārkārtas situācijas gadījumā iedzīvotāju pasargāšanai bija jāizmanto ne tikai pagrabi, bet arī mūra ēku pirmie stāvi.
Izpildkomitejām vajadzēja pārbaudīt iedzīvotāju individuālo aizsardzības līdzekļu un dozimetru esamību un to tehnisko gatavību tautas saimniecības objektos; pārbaudīt amatpersonu apziņošanas sistēmu. Situācijas kontrolei paredzēja izmantot vietējās hidrometeoroloģiskās stacijas, kā arī iesaistīt informācijas sniegšanā LPSR Mežrūpniecības saimniecības ministrijas pārvietojamo raidstaciju. Latvijas PSR Iekšlietu ministrijai, Sakaru ministrijai un Mežrūpniecības saimniecības ministrijai bija jānodrošina to teritoriālās iestādes un objekti ar nepieciešamo automašīnu daudzumu un skaņu pastiprināšanas stacijām.
Rīkojuma pēdējie punkti pavēstīja, ka visas pasākumu gatavošanas izmaksas iestādēm un uzņēmumiem jāuzņemas pašiem un – “minētos pasākumus veikt slepeni, kā plānveida pasākumus, iesaistot tajos ierobežotu personu loku”.
Pēc 1983. gadā apstiprinātā personāla un iedzīvotāju aizsardzības plāna, Ignalinas AES avārijas gadījumā paredzēja iedzīvotāju evakuācija no tās Daugavpils rajona daļas, kura ietilpa 25 – 30 kilometru zonā. 1986. gadā noteica 30 kilometru zonas un 50% Daugavpils iedzīvotāju evakuāciju. Latvijas civilās aizsardzības štāba priekšnieks I. Bruņinieks iesniedza valdībai priekšlikumu par visu Daugavpils iedzīvotāju evakuāciju Ignalinas AES avārijas gadījumā. 1986. gada 9. oktobra ziņojumā par plānu izpildi atbildīgais Ministru padomes lietu pārvaldes otrās daļas priekšnieks M. Drozds valdībai apstiprināja, ka avārijas gadījumā ieplānota visu daugavpiliešu evakuācija.
1987. gadā ar patvertnēm bija nodrošināti 95,6 tūkstoši Latvijas strādājošo iedzīvotāju, bet ar pretradiācijas patvertnēm – 88,8 tūkstoši. Ar gāzmaskām bija apgādāti 98% iedzīvotāju. Tika pilnveidota iedzīvotāju apziņošanas sistēma “Signāls”. Īpašu uzmanību pievērsa to iedzīvotāju aizsardzībai, kuri dzīvoja Ignalinas AES 30 kilometru zonā un LZA Fizikas institūta Salaspils atomreaktora sanitārajā – aizsardzības – zonā. Visiem minētās zonas iedzīvotājiem, 161 200 cilvēkiem, bija sagatavoti joda kālija krājumi. Medicīniskais dienests sagatavoja 350 dozimetristus un veidoja 20 radioloģiskās brigādes darbam Ignalinas AES rajonā tās avārijas gadījumā.
Černobiļas atomavārijas seku laikā uzkrātā pieredze tika izmantota arī Ignalinas AES drošības pastiprināšanai, taču tās pilnīgu drošību nevarēja garantēt neviens. Tamdēļ Ignalinas 1. reaktors tika slēgts 2004. gadā, bet 2. – 2009. gadā. Līdz ar to vislielākie atomdraudi Latvijai bija novērsti.
