“Uz vietām, kur nevarēja izmantot tehniskos robotus, apzināti sūtīja cilvēkus – “bioloģiskos robotus”!” Zatlera atmiņas no Černobiļas 41
Juris Lorencs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
1986. gada 26. aprīlī Ukrainas ziemeļu pilsētā Černobiļā nolaidība un nekompetence izraisīja pasaulē lielāko atomelektrostacijas katastrofu cilvēces vēsturē. Tās seku likvidēšanā tika iesaistīti arī daudzi latvieši. Viņu vidū bija padomju armijas rezerves virsnieks, ārsts un nākamais Latvijas prezidents Valdis Zatlers.
Kā lielākā daļa padomju cilvēku, arī Zatlers par Černobiļas katastrofu uzzināja no baumām. “Baumas tolaik bija efektīvs saziņas līdzeklis. Tā nebija tikai aprunāšana, arī svarīgu ziņu nodošana. Savdabīga pašorganizācija, instinkts, kas palīdzēja izdzīvot. Es labi atceros to saulaino maija dienu, kad kara komisariāta darbinieki mani meklēja gan dzīvoklī, gan toreizējā darbavietā Rīgas pilsētas 2. slimnīcā.
Tīras sagadīšanās dēļ viņi mani nesastapa. Toties mājās gaidīja pavēste – nekavējoties ierasties kara komisariātā! Bija izvēle, ko darīt, pieteikties vai nepieteikties. Es izvēlējos pieteikties – neraugoties uz to, ka apzinājos – mani sūtīs uz Černobiļu.
Nebija tā, ka mani paņēma pret paša gribu, “savāca” no darba vai apmānīja. Atklāti sakot, man arī nebija ilūziju par to, kas tur sagaida. Kaut vai tāpēc, ka biju studējis medicīnu un mācījies Kara katedrā.
Kāds bija jūsu ceļš līdz Černobiļai?
Komisariātā man un citiem iesauktajiem paziņoja, ka armijas daļā Sužos mūs gaidot trīsdesmit dienu ilgas mācības. Tomēr aizdomas par iespējamo došanos uz Černobiļu arvien pieauga.
Tā arī notika. 9. maijā Lilastes stacijā sakrāvām vagonos ieročus, no kuriem vēlāk nebija nekādas jēgas, citas mantas un devāmies ceļā nezināmā virzienā.
Černobiļā ieradāmies 10. maijā, tieši divas nedēļas pēc katastrofas. Izkāpjam no vilciena, mūs sasēdina automašīnās un kaut kur ved. Tad kolonna apstājas, tiekam izsēdināti un sākam iekārtot nometni – līdz uznāk tumsa.
Pirmo nakti pārlaidām zem klajas debess, uz dēļiem, teltis atveda tikai nākamajā dienā. Dzīvojām ārpus drošības zonas 30 kilometru rādiusā, tomēr visai tuvu šai robežai. Es skaitījos medicīnas dienesta virsnieks, bet faktiski dezaktivācijas darbu vadītājs.
Manis komandētajam vadam bija mazs sakars ar medicīnu. Tas, ko mēs darījām, – noņēmām piesārņoto zemes virskārtu.
Bet jums taču neviens neliedza ārstēt cilvēkus?
Vienīgais, ko es, būdams mediķis, šajos apstākļos varēju darīt – dalīt puišiem zāles un ziest dezinficējošu šķīdumu uz izsitumiem. Tie radās kā alerģiskas ādas reakcijas no pavisam jaunajiem ķīmiskās aizsardzības tērpiem, kurus nedrīkstēja noģērbt vai atpogāt pat trīsdesmit grādu karstumā. No stresa parādījās gastrīti, atvērās kuņģa čūlas.
Ar staru slimību man neiznāca saskarties, tik tuvu izpostītajam reaktoram mūs tomēr nelaida. Tur darbu jau bija padarījušas speciālās vienības un ugunsdzēsēji. Šie puiši, no kuriem daudzi gāja bojā, bija īsti varoņi. Bet arī vēlāk uz vietām, kur nebija iespējams izmantot tehniskos robotus, apzināti tika sūtīti cilvēki, savdabīgi “bioloģiskie roboti”.
Labi, ka es to vairs nepieredzēju, man būtu bijis grūti to pieņemt. Bija arī tādi, kuri gribēja ātrāk tikt mājās un apzināti gāja uz lielu risku. Stress bija milzīgs.
Divu Černobiļā pavadīto mēnešu laikā man blakus gāja bojā divi cilvēki. Viens netālu no nometnes pakārās, bet otrs peldot noslīka. Kas zina, varbūt pats noslīcinājās. Notiekošo mums nebija iespējas mainīt, varējām vienīgi saņemties un nepadoties.
Kā šie avārijas likvidācijas pasākumi bija organizēti?
Es teiktu – valdīja organizēts haoss. Padomju Savienība bija gatavojusies kodolkaram, bet ne atomspēkstacijas avārijai miera apstākļos. Neziņas līmenis – augsts, darbības – haotiskas, dažkārt pat muļķīgas.
Viens piemērs – respiratori. Bija dots rīkojums no tiem nešķirties pat nakts laikā. Mēs, atklāti sakot, neklausījām un guļot ņēmām tos nost. Problēma ir tā, ka respirators, kas paredzēts ilgākai lietošanai, radioaktīvā piesārņojuma apstākļos ar laiku var kļūt bīstams veselībai un nodarīt vairāk slikta nekā laba. Jo tajā aizķeras un uzkrājas radioaktīvie putekļi.
Radioaktīvās daļiņas bīstamas ne tikai ar to, ka tās izstaro radiāciju, tā vēl būtu pusbēda. Problēma rodas, ja šāda daļiņa iekļūst organismā un iestrēgst audos. Černobiļas avārijā izdalījās radioaktīvie elementi, kuru pussabrukšanas periods ir krietni lielāks par cilvēka mūžu. Tas nozīmē, ka visa atlikusī dzīve jāpavada ar šo nevēlamo un bīstamo “pavadoni”.
Vēlāk problēma tika apzināta un respiratorus aizstāja vienreizējās lietošanas maskas. Pavisam Černobiļas zonā pabija ap 6500 Latvijas iedzīvotāju. Avārijas likvidatori biežāk slimo, daudzi jau aizgājuši mūžībā. Protams, 100% nav iespējams pateikt, ka konkrētā cilvēka veselības problēmas saistītas ar uzturēšanos Černobiļas avārijas zonā. Diemžēl statistika ir nepatīkama.
2011. gada martā pasaule piedzīvoja vēl vienu kodolavāriju, šoreiz Japānas piekrastes pilsētā Fukušimā.
Abas katastrofas nav iespējams salīdzināt. Černobiļā pie vainas bija, kā vēlāk mēdza teikt, “cilvēciskais faktors”. Savukārt Fukušimas avāriju izraisīja zemestrīces izsaukts cunami vilnis. Japāņiem gan izdevās saglabāt kontroli pār situāciju, viņi bija labi sagatavojušies. Pretējā gadījumā katastrofas sekas varēja būt daudz lielākas.
Tomēr tieši pēc Fukušimas katastrofas Vācija atteicās no atomenerģijas.
Te vietā teiciens – bailēm lielas acis. Turpat blakus ir Francija, kas ar saviem 56 reaktoriem saražo 70% nepieciešamās elektroenerģijas un pat nedomā tos slēgt. Otrā pusē Baltijas jūrai atrodas Zviedrija.
Vēl viena kodolenerģijas lielvalsts, kuras seši reaktori ģenerē 40% no šajā valstī patērētās enerģijas. Pareizi ekspluatētas, kodolspēkstacijas ir drošas, nekaitīgas cilvēkam un videi.
Vislielākā problēma ir kodolatkritumu apglabāšana, kas ir sarežģīts un dārgs process. Manuprāt, Vācijas politiskais lēmums slēgt savus reaktorus bija nepārdomāts, pieņemts emociju iespaidā. Jo enerģija ir vajadzīga, un tagad Vācija būvē “Nordstream 2”, tā nonākot dubultā atkarībā.
Pirmkārt, no fosilā kurināmā, no kura attīstītā pasaule cenšas atteikties. Otrkārt, no Krievijas politiskās ietekmes. Stratēģiska kļūda ar ilgtermiņa sekām.
Tad kāpēc mēs kritizējam Baltkrieviju, šaubāmies par tās atomspēkstacijas lietderību?
Jautājums ir, lūk, par ko – vai valsts, kurā valda politiska nestabilitāte, spēs atbildīgi uzraudzīt savas atomspēkstacijas? Nevis tehnoloģija ir bīstama, bet gan neprognozējamā politiskā vide un līdz ar to arī cilvēki, kuri strādā šajā spēkstacijā. Interesanti, ka ideja par Kaļiņingradas apgabalā izvietoto atomspēkstaciju nomira pati no sevis, jo nebija elektrības pircēju.
Atomreaktoru nevar darbināt mazliet, tas vai nu strādā, vai nestrādā nemaz. To nevar “pagriezt” stiprāk vai vājāk, uz brītiņu pilnībā apturēt. Enerģija tiek ražota, un tā kaut kur ir jāliek. Modernās tehnoloģijas ir sarežģīta lieta.
Jezgu ap tām parasti rada cilvēki, kuriem nav ne mazākās izpratnes par problēmas būtību. Īpaši tad, ja par tehnoloģijām sāk runāt politiķi. Tad sāk valdīt populisms un emocijas, kuras pastiprina nezināšana un nespēja iedziļināties tehniskās problēmās.
Vai kaut ko līdzīgu nevar teikt arī par pašreizējo Covid-19 pandēmiju?
Paralēles ir uzkrītošas! Varētu domāt, ka politiķi labprāt ieklausās ekspertos, seko ieteikumiem, tā noņemot atbildību no sevis. Bet tā vietā viņi aizrautīgi kopē viens otru, pat neiedziļinoties, vai citiem ir taisnība. Spilgts piemērs – “AstraZeneca” vakcīnu sāga. Nīderlande apturēja potēšanos ar “AstraZeneca” vakcīnu gaidāmo parlamenta vēlēšanu priekšā.
To pašu izdarīja Angelas Merkeles valdība Vācijā. Kristīgo demokrātu partijas reitings iet uz leju, nupat kā piedzīvoti divi sāpīgi zaudējumi federālo zemju vēlēšanās, rudenī gaidāmas Bundestāga vēlēšanas. Tāda haotiska izpatikšana medijiem un vēlētājiem. Visilgāk noturējās lietuvieši, kuriem vēlēšanas jau bija aiz muguras, bet arī viņi salūza.
Savukārt briti izturēja, jo mērķis – atvērtā ekonomika un ātrāka saimniecības atveseļošanās – bija stiprāks par mirkļa izbailēm. Vienlaikus politiķi gluži izmisīgi pieprasa zinātniskus pētījumus par Covid-19.
Un tad tiek cepti maza apjoma, nereti savstarpēji pretrunīgi pētījumi, kas momentāni tiek pārtverti, apspriesti, citēti, iztulkoti vienā vai otrā veidā. Kaut arī ir skaidrs, ka to vēl ir pārāk maz un tos nav iespējams vispārināt. Mēs esam bioloģiskas būtnes, un arī vīruss ir daļa no dabas. Neko darīt, kādu laiku nāksies ar to sadzīvot.
Cilvēcei bija vajadzīgi 200 gadi, lai ar potēšanās palīdzību pilnībā iznīcinātu bakas. Mēs abi piederam pēdējai paaudzei, kas vēl ir potēta pret bakām, jaunieši un bērni vairs nav aizsargāti.
Varbūt tā bija kļūda – pārtraukt potēšanos pret bakām? Vīruss taču nekur nav pazudis, tas glabājas vismaz divās laboratorijās Krievijā un ASV.
Es domāju, ja, nedod Dievs, kaut kas sāksies, pasaule būs gatava jaunai baku pandēmijai. Kļūda, ko valdības neizdarīja pēc pirmā SARS koronavīrusa parādīšanās 2003. gadā, – jau toreiz netika radīta pote.
Jo abi vīrusi ir ļoti līdzīgi. Labi, tagad mums beidzot ir vakcīnas pret Covid-19. Jārēķinās ar to, ka visas pasaules vakcinācija būs ilga. Iespējams, būs nepieciešamas revakcinācijas, vismaz līdz brīdim, kad vīruss pārstās veidot mutācijas un tiks izdzīts no cilvēku populācijas. Pandēmija reiz beigsies. Bet pētnieki vēl ilgi analizēs, kā tautas un valstis rīkojās šajā ekstrēmajā situācijā.
Līdzīgi radiācijai, arī vīruss ir neredzams, tas it kā iemidzina mūsu modrību. Interesants jautājums – kāpēc pandēmija vissmagāk skāra tieši attīstīto, bagāto kontinentālo Eiropu? Varbūt modernais cilvēks zaudējis dabisko prasmi saskatīt draudošās briesmas?
Postošais cunami, kas 2004. gadā postīja Šrilanku, Indonēziju un Taizemi, neskāra Andamanu salās dzīvojošās primitīvās ciltis. Šie cilvēki juta, ka tuvojas briesmas, un jau laikus pakāpās pakalnos. Bez radio, interneta un satelītu brīdināšanas sistēmām!
Kā jūs kā ārsts skaidrotu šādu faktu – puse ģimenes slimo ar Covid-19, otrai pusei – nekas, veseli kā rutki. Manu paziņu lokā ir vairāki šādi gadījumi.
Vispirms būtu rūpīgi jāpārbauda, vai Covid-19 nav pārslimots bez redzamiem simptomiem. Šis vīruss ir mīkla, tas ir neprognozējams un viltīgs. No zinātnes viedokļa mēs vēl pilnībā neizprotam tā uzvedību.
Kāds Latvijas ārsts izteicās, ka Covid-19 “sit” pa organisma vājākajām vietām, precīzi norādot uz kaitēm, ar kādām slimosim nākotnē. Labi vismaz, ka pasaule pamazām pārstāj ticēt sazvērestības teorijām par vīrusa mākslīgo izcelsmi Ķīnas laboratorijā. Daba ir daudz sarežģītāka, nekā domājam, mēs vienkārši esam attālinājušies no tās.
Radiācijai, par kuru šodien runājam, ir fizikāla izcelsme, savukārt vīruss ir daļa no dabas. Paradoksāli, bet šis ir tas laiks, kad cilvēks aizvien biežāk cenšas uzturēties dabā, vismaz Latvijā noteikti.
Černobiļas avārijas laikā klīda runas, ka pret radiāciju palīdzot joda tabletes, alkohols un pirts. Šodien cilvēki dzer tējas ar citronu un ingvera sakni, cenšas uzņemt D vitamīnu.
Tās ir patiesības, kuras nav vērts apstrīdēt! Arī es Černobiļā lietoju kālija jodīda tabletes, jo šī viela netieši aizsargā organismu, neļauj radioaktīvajiem joda izotopiem uzkrāties vairogdziedzerī.
Lai gan trūkst zinātnisku pierādījumu, iespējams, arī alkohols nelielās devās mazina radiācijas negatīvo iedarbību. Nu bet pirts – tā ir svēta lieta! No ķermeņa jānovāc viss, kam varētu būt kaut mazākā saistība ar radiāciju. Jāizsviedrē radioaktīvie putekļi, jāapgriež mati un nagi. Citrons, ingvers un D vitamīns arī ir labas lietas.
Bet tās nav zāles! Starp citu, cilvēki bieži aizmirst, ka arī vakcīna nav zāles. Kad cilvēks iet uz aptieku pēc zālēm? Kad viņš sajūtas slims. Sāp galva, nomoka klepus, krata drudzis. Savukārt poti saņem vesels cilvēks. Profilaktiski, lai novērstu iespējamo saslimšanu, lai saglabātu veselību. Tāpēc vakcinācija nav ārstēšana, tas nav medicīnisks process.
Lēmumu par vakcināciju pieņem valstu valdības, tātad politiķi. Par to maksā valdības jeb nodokļu maksātāji. Par to, kā tas notiek, kuras grupas tiks vakcinētas pirmās, arī lemj politiķi. Tāpēc vakcinācija ir sociāli medicīnisks process, kura mērķis ir pasargāt individuālo cilvēku un sabiedrību kopumā. Sabiedrības ažiotāža ap valstu līderu potēšanos ir saprotama.
Jautājums ir, lūk, par ko – vai tā ir privilēģija tikt īpaši pasargātam? Vai tomēr iedrošinājums pārējiem nebaidīties no potēm? Savulaik Krievijas imperatore Katrīna Lielā potējās pret bakām, lai parādītu saviem pavalstniekiem, ka potēties ir droši.
Izaicinājumi ir milzīgi, tāpēc es neapskaužu nevienu valdību pasaulē. Pagājušajā vasarā vīruss atkāpās, un man bija milzīgs prieks, pat lepnums par Latviju. Bet tad kaut kas nojuka.
Latvijas valdības lielākā kļūda Covid-19 pandēmijas apkarošanā ir nepietiekamā daudzumā nopirktās vakcīnas. Tās vajadzēja pasūtīt ar krietnu rezervi. Jo riski bija un joprojām ir milzīgi, pastāvēja liela varbūtība, ka kaut kas var nojukt.
Vakcīnas vēl nebija reģistrētas, valdīja neskaidrība, kuras no tām varēs saražot ātri un pietiekamos apjomos.
Taču bija skaidrs, ka pieprasījums būs milzīgs. Šādos apstākļos vajadzēja censties sadabūt visu iespējamo un neiespējamo. Par izvēlēto vakcīnu portfeli es tik daudz nepārmestu. Iespējams, tas varēja būt līdzsvarotāks. Tomēr galvenais misēklis bija pati vakcīnu nepasūtīšana.
Patlaban pasaulē un arī pie mums Latvijā vērojama ažiotāža ap “Sputņik” vakcīnu. Ko jūs par to domājat?
“Sputņik” nav ne labāka, ne sliktāka kā pārējās vakcīnas. Problēma ir tā, ka Krievijai nav ražošanas jaudu, lai ātri apmierinātu kaut vai savas vajadzības, nemaz nerunājot par plašu eksportu.
Tas, kas vajadzīgs Krievijai, – diskusija ap to, uzmanības pievēršana. Lūk, mums ir sava vakcīna! Patiesībā savas Covid-19 vakcīnas ir arī Indijai, Ķīnai, Brazīlijai, vēl vairākām valstīm. Zinātnes līmenis aug visā pasaulē. Tas, kas agrāk bija pa spēkam tikai dažām lielvarām, šodien daudzviet ir ikdiena. Bet ražošanas jaudas pietrūkst.
80% no visas pasaules vakcīnām ražo Eiropas Savienības valstīs. Tāpēc būtu tikai godīgi, ja mēs vispirms izpotētu savējos un tad domātu par eksportu. Eiropas Savienības vadība dara pareizi, uzstājot, lai farmācijas kompānijas izpilda jau parakstītos līgumus.
Dakter, kā mums šodien palikt veseliem?
Lai gan esmu jau saņēmis pirmo vakcīnas devu, tomēr cenšos ievērot piesardzību, valdības noteiktos ierobežojumus. Tas, ka saslimušo un slimnīcās ievietoto pacientu skaits ir stabilizējies (mūsu saruna notika aprīļa sākumā. – J. L.), jau ir panākums, ierobežojumu pozitīvās sekas.
Un tomēr es aicinu vakcinēties visus, kuriem jau ir tāda iespēja. No vakcīnas Latvijā vēl neviens nav nomiris, bet no Covid-19 mirst gandrīz katru dienu. Vienlaikus man nav īsti saprotams, kāpēc sporta skolotājs joprojām nevar noturēt nodarbības svaigā gaisā.
Brīvā dabā inficēšanās riski ir niecīgi. Ir pavasaris, viss mostas, saulīte silda aizvien spožāk. Pēc iespējas biežāk atstāsim četras mājokļa sienas, dosimies pie dabas! Sportosim, staigāsim, vērosim, kopsim dārzu. Šajās dienās tas ir labākais veids, kā saglabāt fizisko un garīgo veselību.
Vizītkarte
Valdis Zatlers
Ārsts, politiķis un Latvijas Valsts prezidents (2007–2011)
• Dzimis 1955. gadā Rīgā.
• Studējis medicīnu, specializējies traumatoloģijā.
• 1986. gada maijā un jūnijā kā medicīniskā dienesta virsnieks piedalījies Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas likvidācijas darbos Ukrainā.
Uzziņa
Černobiļas katastrofa
1986. gada 26. aprīlī notikusī Černobiļas atomelektrostacijas katastrofa uzskatāma par lielāko katastrofu kodolenerģijas vēsturē. Uzsprāgstot reaktoram, apkārtējā vidē tika izmests liels radioaktīvo vielu daudzums. Postījumu novēršanai tika mobilizēti ap 600 000 cilvēku. Lai gan kopš katastrofas brīža pagājuši jau 35 gadi, tās sekas jūtamas joprojām.
