– Kā pats vērtējat, vai jūsu centieni privatizēt šo Jūrmalas māju ir uzskatāmi par godīgu rīcību? 9
– Tad jāatgriežas 1996. gadā. Šeit bija tāds valdības vasarnīcu ciematiņš, un valsts nezināja, ko ar to iesākt. Šeit atradās uz pusi mazāka ēka, kas pēc trīs gadu pamestības bija pārvērtusies graustā. Es tolaik vērsos aģentūrā “Rosme” ar lūgumu ļaut man šo objektu izīrēt un savest kārtībā ar mērķi nākotnē privatizēt. Ar to tas arī sākās – noslēdzu īres līgumu, sieva paņēma “Parex bankā” kredītu, un uzbūvējām šeit divreiz lielāku māju. Pēcāk lūdzu likumā noteiktā kārtībā ļaut to privatizēt. Bet tad jau visi redzēja, kas tā ir par māju, ko Černajs grib “savākt” par sertifikātiem, un atļauju privatizēt tā arī nesaņēmu. Tagad es katru mēnesi par māju, ko esmu uzcēlis par saviem līdzekļiem, Valsts nekustamo īpašumu aģentūrai maksāju īri. Bet šīs mājas izbūve man maksāja dārgi. Mums bija paņemts kredīts, uznāca krīze, un kredītu nevarējām apmaksāt. Mans īpašums – tēva māja, ko mans vectēvs bija saņēmis kompensācijā kā strēlnieks – aizgāja zem āmura. Bet ar to nepietika. Faktiski tas kredīts jau sen būtu nomaksāts, bet visu laiku griežas procenti. Tā nu maksāju gan īri, gan tiesu izpildītāja piespriesto naudu. Lai gan tiesa par nama privatizāciju pieņēmusi man labvēlīgu spriedumu, Valsts nekustamo īpašumu aģentūra nepiekrita privatizācijai.
– Uzskatāt, ka tā ir apzināta vēršanās pret jums?
– Citādi es to nevaru skaidrot, jo šeit apkārt visas citas vasarnīcas ir privatizētas, bet šis ir izņēmums. Praktiski visu laiku esmu spiests dzīvot kā uz bumbas un gaidīt, kad nāks un mani izmetīs.
– Valsts kontroliera amats ir labs veids, kā krāt politisko kapitālu. Jūs tomēr neizmantojāt iespēju iesaistīties politikā.
– Redzot visas šīs politiskās manipulācijas un veidojumus, mani šī politikas vide absolūti nevilina. Es saprotu, ka politika tīra nekad nebūs, bet tādā veidā, kādā tā pastāvēja un pastāv, es neredzēju sevī spēkus un resursus, lai kaut ko mainītu.
– Partijas jūs nav uzrunājušas, teiksim, Valsts prezidenta amatam?
– Senāk, kad vēl atrados valsts kontroliera amatā, ideja par manis virzīšanu Valsts prezidenta amatam pavīdēja masu medijos. Pēc tās ziņas pie manis atnāca Andrejs Panteļējevs izrunāties, bet es uzreiz atteicos no šāda piedāvājuma, jo gribēju turpināt savu darbu Valsts kontrolē. Arī vēlāk ir bijušas sarunas par iespējamu iesaistīšanos politikā, bet runa nav bijusi par tik augstiem amatiem, drīzāk par kādu lokomotīvīti kādam sarakstam.
– Jūs tos piedāvājumus noraidāt principā vai arī gaidāt to savu īsto?
– Ja es gribētu iet politikā, es drīzāk taisītu savu partiju. Bet šobrīd tas man nav padomā.
– Kā šodien paiet jūsu ikdiena, ar ko esat aizņemts?
– Pirmajā vietā man ir ģimene un lietas, kas saistās ar man tuviem cilvēkiem, tāpēc priecājos par iespēju lielu daļu sava laika veltīt mazbērniem. Tagad ir laiks arī sevis pilnveidošanai. Pirms desmit gadiem pie daktera Kudrjavceva sāku praktizēt cigun. Tagad ar to nodarbojos ne tikai pats, bet mācu arī citiem. Kopā ar meitu esmu absolvējis arī Rača astroloģijas skolu.
– Vai šīs jaunās nodarbes paver citu skatu uz dzīvi?
– Tas tiešām ir cits skats uz pasauli. Tagad redzu, ka ir daudzas tādas lietas, ko esmu darījis, cerēdams panākt labu iznākumu, bet pats esmu darījis visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Bet, kā jau teicu, cilvēks konkrētajā laikā un konkrētajos apstākļos pieņem pareizos lēmumus. Kā es pārdzīvoju, kad bankas noraidīja manu projektu par veco ļaužu pansionātu turīgiem cilvēkiem. Pēc pāris gadiem, kad plīsa nekustamā īpašuma burbulis, varēju tikai pateikties Dievam, ka nebiju šo biznesa projektu sācis, jo būtu iedzīvojies vēl pāris miljonu parādos. Varu būt tikai pateicīgs, ka augstākie spēki no tā mani pasargājuši. Pētot savas zvaigžņu kartes, konstatēju, ka tur nav šīs te Zemes stihijas, kas nozīmē, ka man nepiemīt tā materiālā labuma gūšanas aspekta, kas nepieciešams veiksmīgam uzņēmējam. Man piemērotākas citas lomas– skolotājs, politiķis un pārvaldes darbinieks. Un tā tas arī ir.
Šīs zināšanas palīdz uz ikdienas problēmām lūkoties distancēti. Kādreiz varbūt būtu lecis no jumta uz ecēšām un plosījies vismaz iekšēji, tagad es katrā lietā skaidri redzu, ko varu izdarīt un ko nav vērts darīt, jo es to nevaru ietekmēt.
– Politiķi mēdz teikt, ka zvaigžņu stāvoklim uzmanību nepievērš.
– Tomēr viņu vidū ir ļoti daudzi, kas ar to nodarbojas, turklāt ļoti pamatīgi. Jāsaka, kad es vēl strādāju par valsts kontrolieri, es nebūvēju savu stratēģiju, balstoties astroloģijā. Bet es tomēr tikos ar cilvēkiem, kuriem bija par to padziļinātas zināšanas. Man vienkārši tās lietas patīk. Interese pa ezoteriskiem jautājumiem man ir jau kopš bērnības. Mani aizrāva indiešu, ķīniešu pasakas, cīņu mākslas. Mani vienmēr ir saistījis tas kustību skaistums. Tā es nonācu arī līdz cigun.
– Pastāstiet, kā izpaužas cigun praktizēšana?
– Tas ir dzīvesveids. Tas nozīmē iekšēju mieru, sava organisma un prāta pārvaldīšanu, enerģijas uzņemšanu no ārpuses. Caur šo enerģiju es savu organismu kopumā padaru veselāku, cīnos ar slimībām vai stiprinu profilaktiski. Tas ir tā kā uzlādēt automašīnas akumulatoru. Pastāv pasaules vispārējā enerģija, kuru ar attiecīgām praksēm var uzņemt. Un cilvēks jūtas stiprāks, attīrītāks, veselīgāks. Un tā nav reliģija, tā nav cilvēku pārtaisīšana par ķīniešiem. Tā vienkārši ir gadsimtiem ilga prakse un pieredze. Tās ir meditācijas, elpošana, vingrošana, kas praktiski nemaksā neko.
– Kā tas atspoguļojas jūsu pašsajūtā?
– Protams, nav jau vairs tās veiklības, kas bija jaunībā, bet es arī neizskatos pēc 70 gadīga sačākstējuša večuka. Jūtos vēl tā tīri nekas. Cigun māca to, ka nav tādas slimības, nav tādas nelaimes, ko cilvēks pats ar savu darbību nebūtu izraisījis. Nevajag kultivēt vainas apziņu, tomēr jāatzīst, ka tās negatīvās lietas ir mūsu pašu rīcības sekas. Bet otra – priecīgā – ziņa ir tā, ka tikai un vienīgi no mums ir atkarīgs, vai atbrīvosimies no tā, kas mums traucē, rada nepatikšanas vai sāpes. Ir bezgalīgi resursi pasaulē, kurus mēs varam izmantot, lai tiktu ar to galā. No tā tad arī dzīvē ir jāvadās, viss pārējais ir pakārtots.
