– Tad pret spiedienu jums nebija jāturas, kā tagad, piemēram, Streļčenoka kungam, ja ticam viņa sacītajam? 9
– Nē, tā tas nebija. Jāteic, ka arī tas ir viens no maniem klupšanas akmeņiem, ka es savā laikā strikti iestājos pret KNAB veidošanu. Es uzskatīju, ka šāds birojs ir vienkārši tāda politiska sistēma, politisks pasūtījums, kā saka, acu aizmālēšanai – redz, kā mēs cīnāmies ar korupciju. Šī mana noraidošā pozīcija kādam varēja nepatikt.
– Uzskatījāt, ka korupcija jāliek mierā?
– Nē, protams. Mums ir policija, un korupcija ir viens no noziegumu veidiem, pret ko tai jācīnās.
– Valsts kontroliera amatā acīmredzot jārēķinās, ka iemantosi nelabvēļus?
– Attiecībā par to man bija tāds teiciens – katru nostrādāto dienu es zaudēju vienu draugu un iegūstu desmit ienaidniekus. Ir patiešām bijuši labi draugi, kuri nesaprot, ka ne jau es tur esmu vainīgs – tā ir viņa paša rīcība, ja viņi nonākuši Valsts kontroles uzmanības lokā.
– Manuprāt, valsts kontroliera amats uz mūžu uzliek tādu īpašu godīguma standartu. Jūs tam piekrītat?
– Faktiski jebkuram cilvēkam jābūt godīgam. Bet, jā, tas ir tāds slogs, ko es arī sajūtu.
– Vai ievērot šo godīguma kodeksu jums nākas viegli vai jāpiespiežas?
– Tas man nekādas grūtības nesagādā. Tas ir arī manas mammas vienīgais novēlējums: dēls, dzīvo, kā gribi, bet godīgi gan. Un tas attiecas uz visām dzīves jomām.
– Jūs savulaik tikāt kaunināts, ka, būdams valsts kontrolieris, iegādājāties dārgu dienesta auto.
– Runājot par tām mašīnām, jāteic, ka vienas valdības laikā pēkšņi uzradās tāds miglas burbulis, ar ko aizmālēt cilvēkiem acis. Dienesta auto jau ir tāpēc, lai amatpersona to izmantotu paredzētajiem mērķiem. Es iegādājos tādu automašīnu, kāda manam statusam bija paredzēta Ministru kabineta apstiprinātā listē. Bet tajā laikā bija izvērsta, manuprāt, kaut kāda politiska kampaņa pret “Volvo” markas automašīnām un pret Rīgas domi. Tā nu bija sakritis, ka šādu auto bija nopirkusi Rīgas dome un pēc kāda pusgada arī Valsts kontrole. Tad nu man arī tika kritika.
– Runa jau nebija par auto zīmolu, bet par to, ka jādzīvo taupīgāk arī valsts pārvaldē.
– Tur jau tā lieta, ka sabiedrībā jautājums par dienesta auto allaž tiek uztverts ļoti vienkāršoti un jau pēc definīcijas ar negatīvu pieskaņu. Tas ir ļoti labs instruments, lai manipulētu ar sabiedrisko domu – redz, tas brauc ar limuzīnu, un ar to pietiek, lai viņu noliktu pie vietas. Bet tajā pašā laikā, kad Černajam un Rīgas domei bija “nepieļaujamas” mašīnas, citas amatpersonas brauca ar klasi augstākiem auto un tām nekas netika pārmests. Arī mūsdienās var izsviest pusmiljonu valsts naudas par vienu izrādi Berlīnē it kā cēlu mērķu vārdā un rezonanse ir minimāla.
– Domāju, ka tas būtu tikai pareizi, ja valsts kontrolieris, demonstrējot savu attieksmi pret valsts līdzekļu taupīšanu, izvēlētos pieticīgāku auto nekā tam atvēlēts valdības noteikumos.
– Nu, var jau iztikt arī pilnīgi bez auto. Redziet, kā to interpretē. Arī pie tā iespējami lētākā varianta atkal varētu rādīt ar pirkstu – re, kā viņš mēģina pielīst. Man nepatīk tādas populistiskas lietas. Savu attieksmi pret valsts līdzekļu taupīšanu es izteicu, iniciējot Nacionālo taupības programmu. Es apšaubu, vai Valsts prezidentam vajag atteikties no savas pensijas, ja viņam tā ir nopelnīta. Jo tas nozīmē jaunu uzstādījumu arī nākamajam prezidentam – viņam jautās: ko viņš darīs ar savu pensiju? Bet ne jau visi mūsu prezidenti būs miljonāri. Manuprāt, Valsts prezidents nevar atteikties arī no rezidences, kas tam speciāli iekārtota. Tas pat būtu jānostiprina likumā, jo galu galā tas ir valsts drošības jautājums, un tam nevajadzētu būt brīvai izvēlei.
