– Jūsu laikā VK uzvedās klusi, ja salīdzinām ar Sudrabas un tagad Krūmiņas laiku. 9
– Es tam nepiekristu. Valsts kontroles loma sabiedrībā manā laikā bija pietiekami liela. Sabiedriskās domas aptaujās VK reitings bija augstāks nekā Saeimai, valdībai un citām institūcijām, uzticības ziņā piekāpjoties vienīgi reliģiskajām organizācijām. Un bija arī rezultāti, par ko sabiedrība tika informēta vairāk nekā tagad. Bija iknedēļas Valsts kontroles radioraidījums, tika regulāri izdotas “VK Vēstis”. Šķiet, šodien tas troksnis nereti tiek celts kādas politiskās partijas interesēs. Atgādināšu, ka manā laikā VK ierosināja vairākas ļoti nozīmīgas lietas: kaut vai «Latvenergo» lieta, kam sekoja uzņēmuma vadītāja atbrīvošana; «Latvijas kuģniecības» dārgo kuģu iepirkuma apturēšana; «Lata international» lieta. Cita lieta, ka dažkārt pietrūka atgriezeniskās saites – jā, atsevišķos gadījumos pēc VK revīzijas atbildīgās amatpersonas tika atbrīvotas, kļūdas tika labotas, bet citkārt – tas nenotika. Šeit jāteic, ka vaina ir mūsu valsts pārvaldes sistēmā, kas evolucionējusi ne uz to labāko pusi.
– Jūs nepiekrītat apgalvojumam, ka pēc jums Valsts kontrole kļuva kaujinieciskāka?
– Nu, nezinu. Tos skaļos paziņojumus es reizēm uztveru kā tādu populismu.
– Kā vērtējat savu amata pēcteču darbu?
– Es nevaru sniegt objektīvu vērtējumu. Kopumā VK strādā tāpat kā visas citas valsts pārvaldes sistēmas – nav nekādu nopietnu skandālu, nav arī nopietnu rezultātu. VK savu vietu ir ieņēmusi. Protams, ir lietas, kas man nepatīk. Piemēram, savas institūcijas vēstures aizmiršana. Tas man tiešām bija ļoti sāpīgi, kad es paskatījos Valsts kontroles mājaslapā četrus gadus pēc manas darbības beigām – tur par manu 11 gadus ilgo periodu bija tikai pāris rindiņu. Ne vēsts par Valsts kontroles likuma pieņemšanu, par iesaisti starptautiskajā apritē un tamlīdzīgi.
– Ko jūs atbildētu tiem cilvēkiem, kas vērtē, ka jūs bijāt tikai tāds tālaika politiski ekonomiskās elites kabatas kontrolieris?
– Jāprasa, ko tas nozīmē? Lai man izskaidro, ko ar to saprot.
– Acīmredzot to, ka esat bijis ērts, tāds, ar kuru visu var sarunāt.
– Savā laikā man līdzīgus jautājumus uzdeva. Tad es atbildēju apmēram tā – jā, Valsts kontrolē revīziju var pasūtīt, bet revīzijas rezultātu pasūtīt nevar neviens. Rezultāts būs tāds, kāds tas ir. Redziet, tur jau ir tā Valsts kontroles neatkarības būtība, kas tagad ir nonivelēta, līdz ar ko tagad šādas manipulācijas veikt tīri teorētiski ir vieglāk. Kad es strādāju par Valsts kontrolieri, darbojās Revīzijas departaments, kurā bija Revīzijas kolēģija. Šīs kolēģijas septiņus locekļus apstiprināja Saeima, tāpat kā tiesnešus. Kā gan es varētu piespiest šiem parlamenta apstiprinātajiem septiņiem pārstāvjiem domāt un darīt tā, kā gribu es. Šo septiņu kolēģijas pārstāvju pakļautībā darbojās desmit cilvēku revidentu sektors. Turklāt revīzijas rezultātus varēja pārsūdzēt VK padomē, kurā atkal darbojās seši Saeimas vēlēti pārstāvji. Tātad šajā procesā bija iesaistīti ļoti daudzi cilvēki, ar kuriem visiem kaut kas būtu jāsarunā, ja būtu tāda vēlēšanās. Tas ir nereāli. Jā, iespējams, tolaik šī sistēma bija smagnējāka, varbūt arī dārgāka, bet no lēmumu pieņemšanas brīvības viedokļa noteikti drošāka.
