Čerkovska Teātris: Vieta, kur pasmieties pašam par sevi 0
Man gribētos iziet uz ielas, nolikt ķeblīti kaut kur pie Brīvības pieminekļa un skaļi kliegt: PAMOSTIETIES, PAMOSTIETIES, JŪS TAČU VISI ESIET AIZMIGUŠI!
Bet kāda no tā jēga, ja cilvēks negribēs, viņš nepamodīsies. Cilvēka dzīves ritms bieži vien ir ļoti monotons – darbs, mājas, mājas darbs. Ja savs darbs patīk un mājās mums ir cilvēks, kuru dievinām – ideāli, bet ja nu tā nav? Ja darbs mums nepatīk, sagādā stresu un ir ļoti tālu no sfēras, kas mūs saista, bet mājās ir vientuļi, vai gluži pretēji ir cilvēks, ar kuru kaut kādu apsvērumu dēļ (bieži tās ir bailes no vientulības) esam kopā, lai gan tā līdz galam viņš mums nepatīk, tāpēc mēģinām viņu pārveidot, tādā veidā spīdzinot viņu un arī sevi pašu.
Cilvēks savā būtībā ir ļoti spēcīgs, un reti kurš spēj pateikt – STOP! Mani mana dzīve neapmierina, tāpēc es to mainīšu. Pārsvarā cilvēks negribīgi samierinās un krīt dziļā, dziļā bedrē, ar visām tam piemītošajām sekām. Cilvēks iegrimst bailēs, aizmirst par sapņiem un sāk dzīvot bēdīgu, ļoti bēdīgu, manās acīs, dzīvi. Savu neapmierinātību mēģina izgrūst uz citiem. Mēs sakām – man nepatīk prezidents, viņš mūs apkauno, Saeimā sēž zagļi, Rīgas mērs ir galīgi garām, ielas ir sliktas, nodokļi ir augsti, laiks ir par karstu, vai par aukstu. Bet patiesība, tas ko es sapratu pirms 3 gadiem, un kas ir rakstīts arī Svētajos rakstos: “Ārējā pasaule nav nekas cits kā iekšējās pasaules spogulis”.
Cilvēks var būt neapmierināts, viņš var bubināt, viņš var darīt riebeklības, bet patiesība ir tāda, ka ar visām šīm darbībām vienīgais, kam viņš nodara pāri, ir viņš pats.
“Dots devējam atdodas”, “Zvejnieks zvejnieku redz no tālumu”, “Līdzīgs pievelk līdzīgu”‘. Tas ir visuma likums, un to apiet nevar nekādi.
Līdz 18 gadu vecumam man bija paraugdzīve, es biju skolotāju mīlulis, biju skolas populārākais džeks, jau tad es vadīju pasākumus, viss gāja kā pa sviestu. Sāku strādāt 15 gadu vecumā, līdz ar to no visiem klasesbiedriem un, iespējams, arī skolas biedriem man vienīgajam bija pieeja pie “lielās naudas”.
Kad es pasludināju 18 gadu vecumā, ka kļūšu par uzņēmēju un pasākumu vadītāju, ka attīstīšu komēdijas virzienu un rakstīšu grāmatas, visi sāka skaļi par mani smieties, apvainot, kritizēt, apmelot. Ko tik es par sevi nebiju dzirdējis, ka es esmu tāds un šitāds, ka man īstenībā ir ļoti liels deguns un ka es izskatos pēc pīles.
Bēdīgākais ir tas, ka es noticēju tiem lielajiem runātājiem un atteicos no sava sapņa, pārstāju darboties sfērās, kas mani tik ļoti saista un iedvesmo. Pievērsos darbam, kas ne tuvu nav mana sirds lieta, bet iztiku pelnīt vajadzēja, lai nomaksātu rēķinus. Nemācēju to atzīt, bet es biju ļoti nelaimīgs. Sāku pīpēt, lietot alkoholu, spēlēt azartspēles, kļuvu tik pat riebīgs, smējos un mēģināju nicināt katru, kurš tiecas pēc sava sapņa, biju skaudīgs, jo man to sasniegt nekādi nesanāca.
Laiks gāja, un es kritu aizvien dziļākā bedrē. Domāju, ļoti daudz saprot, par ko es tagad runāju. Man paveicās, jo manā dzīvē parādījās attiecīgie dzīves skolotāji, vajadzīgā pieredze, grāmatas. Mani sadakterēja, izņēma bultas no muguras, noskaitīja buramvārdus, lai manas rētas sadzīst, mani svētīja un atbalstīja, man iemācīja, ka mēs īstenībā esam kā Dievi, kas paši konstruē savu dzīvi.
Ilgu laiku es cēlos 4:00, meditēju, lasīju dažnedažādas grāmatas, biju veģetārietis, skaitīju mantras, praktizēju pašsuģestiju, vizualizēju, trenēju savu garu un miesu, mācījos dzīvot neatkarīgi no ārējās pasaules ietekmes, un, ziniet, sāka notikt brīnumi, visādi brīnumi sāka notikt manā dzīvē. Es atklāju, ka dzīves jēga ir darīt to, kas patīk, darīt no sirds un mīlēt. Jā, mīlestība ir ļoti svarīga. Patiesībā, vai nu mēs ejam pa mīlestības ceļu un dzīvojam pilnvērtīgu dzīvi, vai arī mēs izvēlamies (bieži, gan neapzināti) iet pa baiļu ceļu, un šis nav labākais ceļš, es zinu, jo kādu dzīves posmu es pa to gāju.
Es atvēru teātri, neskatoties uz to, ka es neesmu aktieris, man nav augstākās izglītības, es daudz ko nesaprotu no teātru “padarīšanas”, bet pats svarīgākais manā skatījumā ir tas, ka es īstenoju savu sapni. Es daru to, kas man patīk. Veselīgu kritiku es uztveru kā dārgakmeni, kas palīdz sevi noslīpēt, bet par negatīvu viedokli es pasmaidu un no sirds svētīju komentāra īpašnieku, jo es zinu, ka ar savu indi viņš nodara pāri sev nevis man, un man viņu žēl.
Es visiem novēlu tiekties pēc saviem sapņiem, dzīvot pilnvērtīgu mīlestības pilnu dzīvi! Izvirziet mērķus, īstenojiet tos un mīliet, mīliet sevi, savu darbu un cilvēkus sev apkārt!
Ar cieņu,
Rihards Čerkovskis
Par teātri:
“Čerkovska teātris” ir vieta, kurā attīstīt mīlestību un vairot smieklus. Te tiek organizēti pasākumi bērniem un pieaugušajiem. Galvenais mērķis ir teātra apmeklētājiem ļaut uz mirkli aizmirst par sāpīgo pagātni, aizmirst par baiļu pilno nākotni un baudīt pašreizējo momentu, baudīt izrādi un mēģināt tajā saskatīt asociācijas ar savu dzīvi, un pasmieties par dažādajām situācijām, kādas mums piespēlē dzīve.
Aicinām visus uz Riharda Čerkovska stāvizrādi “Kļūsi par manu sievu?!”
Tas ir stāsts par kāzām, attiecībām un vīriešu un sieviešu dažādo pasaules uztveri.
Biļetes vēl ir pieejamas šeit:
https://www.bezrindas.lv/lv/klusi-par-manu-sievu/5020/
Vairāk par Rihardu Čerkovski:
