Jānis Kols: Ne jau visu var mērīt naudā 0
Latvijas bobslejs pēc Soču olimpiskā sudraba iegūšanas nonācis slavas zenītā. Galvenie varoņi, protams, ir sportisti un treneri, bet konkurētspējas vairošanai ļoti daudz paveicis arī Latvijas Bobsleja un skeletona federācijas prezidents Jānis Kols.
Dārgs hobijs
– Sportisti pēc lieliem panākumiem mēdz teikt, ka uz šo medaļu gājuši, piemēram, desmit gadus. Cik gadus gājāt jūs, lai šī medaļa Latvijai būtu?
– Jāskatās pasē (smejas). Federāciju vadu kopš 2006. gada, bet sarunas par šo tēmu ar tās viceprezidentu Zinti Ekmani sākās jau divus gadus agrāk. Tajā laikā man vēl bija ļoti nopietns bizness, lai gan jau zināju, ka drīz tam metīšu mieru un jāsāk skatīties, ko darīšu tālāk. Lēmuma pieņemšanu vieglāku darīja tas, ka lielākā daļa bobslejistu bija man zināmi – 1980. gadā arī es kā desmitcīņnieks piedalījos pirmajos testos. Vienojāmies, ka īstais brīdis būs pēc olimpiskajām spēlēm Turīnā. Tātad pagājuši astoņi gadi.
– Daumants Dreiškens teic, ka olimpiskās medaļas izcīnīšanai izlējis desmit līdz piecpadsmit spaiņus sviedru. Ko jums prasījis Soču sudrabs?
– Ja runājam salīdzinājumos, tad jāteic, ka spaiņiem izlieta sava un domubiedru nauda. Pirmos četrus gadus federācijas finansējumu galvenokārt balstīja sponsori. Bet ne jau visu var mērīt naudā – esmu guvis lielāku izpratni par sporta mehānisma funkcionēšanu Latvijā. Likās, ka daudz ko varētu mainīt un darīt labāk, tādēļ aizpērn kandidēju Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) prezidenta vēlēšanās, bet sporta sabiedrības vairākums pateica, ka ir labi, kā ir. Šobrīd domāju, ka LOK darbība uzlabojusies, ciešāka kļuvusi tās saikne gan ar federācijām, gan atbalstītājiem. Bet joprojām ir ko pilnveidot un attīstīt.
– Kā varat noformulēt, kas jums ir bobslejs – hobijs?
– Bobslejs dod to pašu sajūtu, kas bija biznesā, – darīt to, kas man patīk un no kā prieku gūst arī citi.
– Federācijas nosaukumā ir bobslejs un skeletons, bet vai abi sporta veidi Latvijā ir nodalīti un dzīvo savu patstāvīgu dzīvi?
– Tā varētu teikt, jo skeletonu Latvijā radīja un arī pilnībā organizē Dainis Dukurs – veic inventāra sagatavošanu, pētniecību, seko līdzi treniņu procesam un piesaista sponsorus. Viņš ir pilnīgi suverēns federācijas ietvaros, un, ja reiz ir rezultāts, nedomāju, ka kaut ko vajadzētu mainīt. Mums ir sponsori, kuri vispirms atnāca uz bobsleju un vēlāk sāka atbalstīt arī skeletonu.
Pilnvērtīgs darbs
– Kā sastrādājaties ar divām tādām personībām kā Zintis Ekmanis un izlases galvenais treneris Sandis Prūsis?
– Parasti attiecībās berze rodas, ja uzskati otru par konkurentu, bet mēs tādi neesam, līdz ar to – viegli. Katrs no mums dara savu darbu. Es nevarētu būt treneris, un nez vai Sandis gribētu būt federācijas vadītājs. Tas nebija arī Zinta mērķis.
– Kas ir prezidenta galvenā rūpe – piepildīt federācijas maku?
– Tā ir. Daudzās federācijās prezidenti ir veiksmīgi uzņēmēji vai cilvēki, kam pietiekami nodrošināta dzīve un labi sakari. Man ne tikai jāpiesaista nauda, bet arī jārāda piemērs – nevar prasīt citiem, ja pats nedosi. Personiskie ziedojumi sportam pārsniedz sešciparu skaitli.
Mūsu partneri ir balstījušies uz federācijas, sportistu un trenera darba novērtējumu. Nav tā, ka atnāca un iedeva. Vispirms izpētīja, kas izdarīts un ko varētu sasniegt. No nopietnajiem atbalstītājiem, kas atnāca pirms astoņiem gadiem, lielākā daļa ar mums ir arī šobrīd.
– Kāda ir situācija federācijas budžetā pēc Sočiem?
– Ja valsts un sponsori turpinās līdzšinējo atbalstu, tad ļoti optimistiski skatos uz nākamajām olimpiskajām spēlēm tieši finansiālajā ziņā. Varam nodrošināt federācijas pilnvērtīgu darbu.
Miņina mācība
– Kurš brīdis jums šajos astoņos gados bijis pats sarežģītākais?
– Jāņa Miņina lieta pirms trim gadiem. Bija jāizšķiras, kas ir primārais – trenera vai komandas labākā pilota viedoklis par attieksmi pret sportu, savu darbu un valsti. Prieks, ka pieņēmām lēmumu par labu trenerim. Kārtība, kas pastāvēja līdz Vankūveras spēlēm, visu labāko atdodot pirmajam pilotam, mūs būtu ievedusi nekurienē. Vankūverā pierādījās, ka nav pareizi visas olas salikt vienā groziņā. Pēc Miņina aiziešanas jaunajiem pavērās iespēja sevi parādīt, un tagad rezultāti liecina, ka darbība bijusi pareiza.
– Toreiz jau uzreiz bijāt Sanda Prūša pusē?
– Noteikti jā. Varu teikt kāda valstsvīra vārdiem: ģenerāļus pret karavīriem nemainām.
– Tagad vairs neliekat visas olas vienā grozā?
– Nē, nē. Mums ir divi jauni piloti, kuriem tehnikas nodrošinājums ir līdzvērtīgs. Sočos mazais Osis brauca ar to četrinieku, ar kuru lielais Osis pirms gada tur uzvarēja Pasaules kausa izcīņas posmā. Tehnika viņiem ir laba, bet vai pati labākā – grūti spriest, jo tehnoloģijās gada laikā daudz kas mainās. Esam nolēmuši turpmākos četrus gadus visnopietnāko uzmanību veltīt tehnikas pilnveidošanai – sliecēm, slieču materiāliem. Olimpisko spēļu rezultāti rāda, ka tur slēptas milzīgas rezerves.
– Vai sadarbība ar Sandi Prūsi turpināsies?
– Nav ne mazāko šaubu – federācija to vēlas, un domāju, ka arī Sandis ir gatavs turpināt. Kā jau teicu – mums ir tehniskais, finansiālais un arī personāla nodrošinājums, līdz ar to nav iemeslu šķirties.
– Vai jau bijusi nopietna saruna par nākotni?
– Bijušas ievadsarunas. Rokas paspiešana un līguma parakstīšana nav bijusi un nez vai arī būs – mums nepastāv vienošanās uz papīra. Ir savstarpēja uzticēšanās, džentlmeņu vienošanās, kas astoņus gadus darbojusies nevainojami.
– Sandis izteicies, ka viņam bijuši arī finansiāli krietni izdevīgāki piedāvājumi ārzemēs. Vai viņa noturēšanai Latvijā pietiks naudas?
– Tas jājautā Sandim. Ja es būtu ļoti labi paveicis darbu un sasniedzis rezultātu, tad uzskatītu, ka tā ir tēma sarunai. Vispirms jāredz vēlme, un tad izvērtēsim.
