Ģirts Kasparāns: Cerību laiks 1
Lieldienu gaidīšanas laiks šogad ir ļoti savāds, jo parasti Lieldienas mums saistās ar pavasari, jaunu sākumu, kad cilvēki un daba mostas no ziemas snauda. Bet šobrīd mēs kā sabiedrība esam iegrimuši tādā kā ziemas miegā, gluži kā lācis, kurš enerģijas taupīšanas nolūkā samazina vielmaiņu un citas organisma funkcijas līdz minimumam. Arī mūsu sabiedriskā dzīve ir iesaldēta, bet tas tiek darīts ar cēlu mērķi, lai pasargātu to mūsu sabiedrības daļu, ko visvairāk apdraud koronavīrusa epidēmija.
Lieldienu vēstījums kristīgajā pasaulē ir stāsts par upurēšanos, jo Dievs bija gatavs ziedot savu vienpiedzimušo dēlu Jēzu Kristu, lai izpirktu cilvēces grēkus un dāvātu cerību par mūžīgo dzīvošanu. Arī vairumam no mums šobrīd ir jānes kāds upuris, jāsamierinās ar to, ka samazinājušies ienākumi vai zudušas ierastās ērtības. Tas jādara, lai palīdzētu mediķiem un neļautu Covid-19 epidēmijai laupīt visdārgāko – cilvēka dzīvību.
Lai izcīnītu un aizstāvētu Latvijas valsti, mūsu senči mitrumā un salā gulēja ierakumos, piedalījās kaujās, no kurām daudzi nekad neatgriezās. Uz šī fona mūsu tagadējās grūtības šķiet smieklīgas, jo tagad vari justies kā sabiedrības glābējs, sēžot siltās čībās pie televizora. Elektrība nav atslēgta, internets darbojas, veikali pilni ar pārtiku, pat tualetes papīru un griķus atkal iespējams nopirkt neierobežotā daudzumā. Taču patērētāju sabiedrībā mēs esam radināti galvenokārt saņemt, nevis ziedoties, tādēļ arī īslaicīgas neērtības šķiet kā neizturams slogs.
Ziņās katru dienu varam lasīt par simtiem mirušo Itālijā, Spānijā, ASV, kur Covid-19 epidēmija izplatījusies visstraujāk. No saslimšanas nav pasargāti pat varenie un slavenie: šonedēļ slimnīcā nonāca britu premjers Boriss Džonsons, bet Krievijā pēc saslimšanas ar Covid-19 reanimācijā bija nokļuvis dziedātājs Ļevs Ļeščenko. Latvijā situācija nav tik smaga, mums ir samērā maz inficēto un mirušo, bet tas nenozīmē, ka varam atslābt un zaudēt modrību. Valdība ir nolēmusi pagarināt ārkārtas situācijas termiņu, bet tikpat svarīgi būtu informēt sabiedrību par scenāriju, kā iziet no šīs krīzes un pakāpeniski atgriezties pie ierastā dzīves ritma.
Šobrīd gandrīz katram no mums ir nācies daudz ko pārskatīt savā ikdienā, darbā, attiecībās ar ģimenes locekļiem. Cerams, ka šis pārbaudījums palīdzēs atsijāt graudus no pelavām un saprast, kas patiešām ir būtisks, bet kas tiek darīts tikai ieraduma pēc, jo “tā bijis vienmēr”. Piemēram, arī pēc epidēmijas beigām attālinātais darbs un mācības daudziem droši vien kļūs par ikdienu, jo tagad redzam, ka nav obligāti katru dienu mērot ceļu uz biroju vai augstskolu. Sirds ķirurģijas centra vadītājs Pēteris Stradiņš intervijā “Mājas Viesim” gan stāsta, ka pašlaik viņa darba diena kļuvusi pat garāka, jo darbs no mājām ir izplūdis jēdziens un tu kļūsti sasniedzams ilgāk nekā parasti.
Lieldienas ir arī cerību laiks, jo pēc sišanas krustā Jēzus piedzīvoja augšāmcelšanos; arī ziemu vienmēr nomaina pavasaris, tādēļ saglabāsim ticību un cerību, ka arī mēs jau drīzumā varēsim kā lācis pamosties no koronavīrusa izraisītā ziemas miega.
Priecīgas Lieldienas!
