“Cerību ezers aizsalis” – ieniršana atmiņās 0
Jaunajā Rīgas teātrī 26. janvārī pirmizrāde – režisora Vladislava Nastavševa “Cerību ezers aizsalis”. Režisora stāsts par mēģinājumu izrauties no radošā strupceļa caur personisko pieredzi – atmiņām par vecmāmiņu, atmiņām par pirmo mīlestību un draudzību. Iestudējuma vizuālo un muzikālo noformējumu veido režisors pats. Ome – Vilis Daudziņš, bet režisoru atveido Kaspars Znotiņš, draugi – Marija Linarte un Āris Matesovičs.
“Veidojot “Cerību ezers aizsalis”, man bija skaidrs, ka tā būs izrāde par vecmāmiņu. Par Omi kā mūsu visu padomju pagātni. Viņa bija neapšaubāma vērtība manā dzīvē. Un mēģināt Omi “preparēt” ir ļoti grūti. Mēs bijām draugi, lai arī mums bija kaislīgas attiecības. Bet es nekad nedusmojos uz viņu un visu viņai piedevu. Viņa mani ļoti mīlēja un mēģināja pasargāt no dzīves reālijām,” stāsta V. Nastavševs.
Režisors centrālo darba tēlu Omi ir uzticējis V. Daudziņam, kad sarunas sākumā ieminos, ka man ir sajūta, ka izrādes centrs ir viņa atveidotā Ome, Vilis nenoliedz: “Jā, es domāju, ka Ome ir centrs. Viņa ir kā ass, ap kuru aizvien lielākā ātrumā griežas notikumi uz skatuves.”
Šis darbs ir par nospiedumiem, ko līdzās dzīvojošie cilvēki atstāj mūsos. “Omēm ir fantastiska īpašība, tās vizuāli nemainās. Ome ir tāda, kāda ir, kad mēs ienākam šajā pasaulē. Viņa paliek vienā veidolā. Mēs redzam, kā noveco mamma, tētis, bet omei ir viens veidols. Jo vairāk gadi iet, jo nemainīgāks mūsu atmiņās kļūst viņas tēls. Vlads atklāti parāda, cik liela vieta viņa dzīvē ir bijusi omei, kā viņa ietekmējusi, veidojusi viņu, cik daudz viņam ir no omes. Arī par to, cik daudz mēs ietekmējamies no cilvēkiem, cik ilgi tas “mantojums” mums velkas līdzi, vai tā ir nasta vai kaut kas gaišs,” stāsta Vilis. Kad ieminos, ka režisoram tā ir atgriešanās pagātnē, un jautāju, vai arī Vilim tā ir atgriešanās pagātnē, viņš saka: “Nez vai. Es līdz zināmam vecumam piedzīvoju savu omammīti. Šis ir cits cilvēks. Man tas ir atklājums, ka arī tāda valdonīga ome var būt. Viņa ir kaut kas liels kā karaliene – māte.”
“Cerību ezers aizsalis” nav vienkārši personisks stāsts. “Tā ir ieniršana savās atmiņās bez akvalanga, bez skābekļa maskas, aizspied degunu un nirsti, un domā, vai izpeldēsi. Diezgan bīstama ir tāda niršana. Režisors, kuru spēlē Kaspars Znotiņš, veido izrādi par savu omi. Viņš ir ieskicējis, kādai izrādei būtu jāizskatās. Ome no atmiņām. Un tad – tā sāk dzīvot savu dzīvi. Diktē savus noteikumus. Varbūt izrāde iegūs tādu veidolu, par kādu režisors sākumā nemaz nedomāja.
Vlads ir no tiem retajiem režisoriem, kas stāsta atklāti par savu dzīvi uz skatuves. Pašanalīze. Mēs jau visi nodarbojamies ar pašanalīzi, mēģinām saprast, ko esam vai neesam izdarījuši pareizi. Mūsu izteiksmes līdzeklis vai veids, kā kaut ko saprast par sevi, ir teātris. Kaut kādā ziņā drāmas terapija. No otras puses, jebkurš režisors runā par sevi vai tas ir tiešā veidā kā Vlads, vai ar kāda cita darbu palīdzību, bet mērķis ir viens – runāt par būtisko, sev svarīgo,” teic Vilis un sarunas noslēgumā smaidot nosaka: “Esmu priecīgs, ka man beidzot starp dažādajiem mūdžiem un vecūkšņiem, es pat esmu bijis vectētiņš Ļeņins, ir parādījies viens sievišķīgs vaibsts – ome.”
