Monika Zīle: Cerību daudzreiz traumētie 2
Grūti nepiekrist Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītājai Ilzei Cīrulei, ka šajā iestādē novērotais milzīgais apmeklētāju pieplūdums pirmajā iedzīvotāju ienākumu deklarāciju iesniegšanas datumā ir savdabīgs cilvēku zemās rocības spogulis, jo ļoti daudziem pat šķietami nelielas summas atgūšana nozīmē finansiālu glābējsalmiņu. Tomēr vēlmi pēc iespējas ātrāk nokārtot “deklarācijas problēmu” ietekmē arī kāds valstiskas nozīmes apstāklis. Proti, cilvēki pārāk bieži pieredzējuši mūsu varasļaužu niķus pēkšņi grozīt pašu apstiprinātus un sabiedrībā iepriekš pozitīvi vērtētus likumus. Tādēļ sagruvušo cerību traumētie arī steidzas uz VID, lai dabūtu maciņā to pašu sīkumu, kamēr valdība nav izziņojusi kārtējās pārmaiņas.
To pieteikums līdztekus reformu sludināšanai mūsu apziņā jau gluži instinktīvi ieslēdz sarkani mirgojošu aizdomu signālu, ka atkal saļodzīsies daudzmaz nostiprinātie dzīves ēkas pamati, jo parādījies labāks projekts. Nereti gan izrādījies sliktāks, un šī traumatiskā pieredze izskaidro arī sabiedrības tramīgo atturīgumu, vērtējot nule finanšu ministres publiskotās jaunās nodokļu sistēmas metus. Būtībā apstiprinās savulaik Nobela prēmiju ieguvušā ASV ekonomista Miltona Frīdmana sacītais, ka valdības gandrīz neko nemācās, toties cilvēki skolojas nemitīgi. Cerams, visi ministri Māra Kučinska vadītajā kabinetā saprot, kas likts uz spēles, nākotnes diskusiju gaitā saglabājot jaunajā nodokļu sistēmā kaut nelielu labklājības līmeņa pieaugumu veicinošus punktus. Tas ļautu ne vien samazināt strādājošo nabagu lielo skaitu, bet būtu arī labs pienesums gandrīz tukšajai kasei, kur glabājas uzticēšanās valdībai.
Politiķu solījumu visbiežāk viltie kļuvuši par neglābjamiem skeptiķiem un apgalvo, ka jaunās nodokļu sistēmas pievilcīgie vaibsti ir tikai viltīga laipnības maska pašvaldību vēlēšanu karnevāla priekšvakarā. Tās vienīgais mērķis esot izkliedēt spriedzi sabiedrībā un noskaņot elektorātu doties pie urnām ar uzticību tiem spēkiem, kuri tagad pauž rūpes par cilvēku iztikšanu, bet maz ticams, ka siltā gādība saglabāsies arī valsts jubilejas budžeta tapināšanā. Diemžēl reāla perspektīva, un tās zīmēšanā savu roku pielikusi katra valdība. Bet, tiesa, šogad pašvaldību vēlēšanu ieskaņas orķestrī dzirdami diezgan rupji mēģinājumi spēlēt uz vēlētāja jutekļiem. Teiksim, Rēzeknes mēra Aleksandra Bartaševiča (“Saskaņa”) apsolījums no 1. aprīļa šajā pilsētā deklarējušos vizināt sabiedriskajā transportā par brīvu. Rēzeknieši, protams, sen pelnījuši kādu skaistu likteņa dāvanu, bet no šā iesaiņojuma laukā spraucas kas līdzīgs balsu pirkšanas iezīmēm.
Tās jau saskatījuši novadu un mazpilsētu vadītāji, kam trūkst rocības plašiem atvēzieniem, un rīko steidzīgas prāta vētras: a kā mēs pielabināsim savējos?… Jāteic, sarežģīts uzdevums. Jo sevišķi lauku apvidū, kur cilvēki diezgan labi apzinās pašvaldības resursus, loģiski domājošos grūti iemīlināt vēlētāju ar skaistas nākotnes bildītēm. Taču visās apdzīvotajās vietās ir slānis, ar kuru politiskie spēki nekautrējas manipulēt jebkurās vēlēšanās, apsolīdami lielākus pabalstus un debesu mannu. Šajā slānī diemžēl jukjukām gan vecīši un invalīdi, gan bezkaunīgi slinkumu lāpījošie jau trešajā paaudzē. Tādēļ vēlēšanu iznākumi mēdz būt tik neprognozējami.
