Uldis Šmits: Eiropas varas gaiteņos ienāca Baltijas valstīm labvēlīgi domu strāvojumi un cilvēki 0
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Satversmes sapulces deputāts Kārlis Skalbe 1921. gada janvāra nogalē rakstīja: “Vācu okupācijas un lielinieku varas laikā mums bij viena vienīga vadoša zvaigzne: ticība uz vecām Vakareiropas demokrātijām, kuras glabāja īstas brīvības tradīcijas. Mūsu neuzņemšana tautu līgā varēja radīt par to šaubas.”
Tomēr beidzot sagaidītā “Latvijas atzīšana de jure ir zīme, ka cilvēce iet uz priekšu, ka bez rupjiem varas centieniem viņai ir arī politiska sirdsapziņa un ka vārdi par brīvību un tautu tiesībām Eiropā nav tukša skaņa. Slava sabiedrotiem!”
Tādējādi Zigfrīda Annas Meierovica un viņa līdzgaitnieku pūles vainagojās panākumiem – valstiskuma stabilākais stūrakmens bija ievelts vietā. Savukārt ASV atzina Latviju, Igauniju un arī Lietuvu 1922. gada vasarā. Tas gan neizpelnījās ovācijas, jo tobrīd nešķita tik svarīgi, kā izrādījās vēlāk, kad valsts ēka tika nopostīta, taču pamatakmeņi palika.
Bet pagājušā gadsimta 20. gadu pirmajā pusē notikumu gaita bija ievirzījusies baltiešiem kopumā izdevīgā gultnē. Eiropas varas gaiteņos ienāca Baltijas valstīm labvēlīgi domu strāvojumi un cilvēki. Skalbes tēlaini piesaukto politisko sirdsapziņu iemiesoja konkrētas personas, kuru klātbūtne Antantes Augstākajā padomē izrādījās izšķiroša.
Noteicošais bija Francijas un Apvienotās Karalistes viedoklis.
Lai gan britu valdībā pastāvēja domstarpības un konservatīvais ārlietu ministrs Džordžs Kērzons arvien vēl pauda, ka Baltijas valstu atzīšana izprovocēs karu ar Krieviju. Lordam Kērzonam, cik noprotams, piemita zināmām impēriskām aprindām raksturīga augstprātība un izredzētības izjūta, par ko liecināja arī viņam piedēvētā frāze, ka “piedzimt par angli nozīmē izvilkt lielo laimestu dzīves loterijā”.
Šāda dzīves filozofija diez ko neveicināja baltiešu neatkarības centienu izpratni. Taču viņa iekšpolitiskais sāncensis, iepriekš svārstīgais Deivids Loids Džordžs – līdz šim pēdējais liberālās partijas pārstāvis un vienīgais velsietis britu premjera amatā – 26. janvārī nostājās Latvijas un Igaunijas starptautiskās atzīšanas atbalstītāju pusē.
Francijas ministru kabineta vadībā pavisam neilgi iepriekš bija atgriezies Aristids Briāns, kurš tāpēc prezidēja Parīzē 22. janvārī sanākušās Antantes Augstākās padomes sesiju, kurā ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs Filips Bertelo 26. janvāra sēdē nāca klajā ar stāvokļa raksturojumu un pamatoja nepieciešamību Baltijas valstis atzīt. Abi personificēja noteiktas jaunas vēsmas Parīzes ārpolitiskajā kursā, kas pieskaņojās 20. gados izplatītajām Paneiropas idejām.
Viņi arī, līdzīgi kā Loids Džordžs, uzskatīja, ka Vācijai pēc Pirmā pasaules kara uzspiestās milzu reparācijas nebija tālredzīgs lēmums un ka Berlīne jāiesaista pēckara kolektīvās drošības sistēmā. Tāda nostādne it sevišķi Francijā nebaudīja pārlieku popularitāti, tomēr, lielā mērā pateicoties Bertolo un Briāna pūliņiem, 1925. gadā tika noslēgti Lokarno līgumi (Vācijas vienošanās ar Franciju, Beļģiju, Itāliju un Poliju, kā arī ar Apvienoto Karalisti), kuri toreiz ar visiem saviem trūkumiem likās plats solis drošības stiprināšanas virzienā.
Taču politiskās paļāvības laiks nebija ilgs. Bez reāla piepildījuma palika arī 1928. gadā noslēgtais Briāna–Keloga pakts, kas sākotnēji tika paredzēts kā divpusējs Francijas un ASV līgums, bet izvērtās par sešdesmit trīs valstis, to skaitā Latviju, vienojošu tiesību aktu ar mērķi “atteikties no kara kā nacionālās politikas līdzekļa”.
Kaut gan Tautu Savienības statūtos šis princips bija iestrādāts, tā atkārtota uzsvēršana atsedza rūgto patiesību, ka draudi Versaļas mieram nav izzuduši.
Tikmēr demokrātijas telpa Eiropā sašaurinājās. To jau bija paguvis pieredzēt viens no Baltijas valstu atzīšanas redzamākajiem aizstāvjiem vai pat, var sacīt, pats konsekventākais aizstāvis Karlo Sforca, kurš tikpat konsekventi nostājās opozīcijā Musolīni režīmam, bet, kad represijas pastiprinājās, pameta Itāliju un daudzus gadus uzturējās emigrācijā.
Taču viņa dzīves gājums bija visnotaļ simbolisks, jo Sforca galu galā atgriezās politiskajās cīņās, lai Itālija kļūtu par Ziemeļatlantijas alianses un Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibinātājvalsti.
Arī Latvijas de iure jūsmīgais sveicējs Skalbe mūža nogalē 1944. gadā devās svešumā. Paņemdams līdzi ideālista ticību “dievišķās taisnības uzvarai”. Un varbūt kaut ko no tālā janvāra cerībām. Tagad jāsecina – ne gluži veltām.
