Monika Zīle: Cerības, kam jāpaliek nepiepildītām 18
Monika Zīle, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Tautas pašapziņa ir ikviena valstiskuma simbols līdztekus karogam, ģerbonim un himnai.” Rolāns Barts, franču filozofs
Laikam vēl tikai visnaivākie ideālisti turpina domāt, ka pārredzamā nākotnē Krievija atmetīs impēriskās tieksmes. Kur nu, ne uz to pusi! Nesen publiskotajās ārpolitikas nostādnēs Kremlis bez aplinkiem deklarē tiesības iebrukt ikvienā valstī, kur saskatījis pret sevi vērstu apdraudējumu. Turklāt nav svarīgi, vai tāds patiešām ir. Jo, kā sacīja Putinam uzticīgais kinorežisors Karens Šahnazarovs, “kur kādreiz pacelts Krievijas karogs, tur to nolaist nedrīkst nekad”, dzēšot šaubas par Baltijas paturēšanu impērisko mērķu sarakstā.
Tikmēr latviešu valodas eksāmenam pakļautie kaimiņvalsts piederīgie sociālajos tīklos vaimanā, ka šeit pamesti likteņa varā un starptautiskās organizācijas (?!) neiestājas pret acīmredzamo “krievu pasaules” iznīdēšanu. Šiem cilvēkiem, kuri patlaban meklē iespēju palikt Latvijā bez latviešu valodas pamatzināšanām, prātā neienāk uzdot sev jautājumu: kāpēc suverēnā valstī būtu nepieciešams saglabāt inkubatoru, kur izšķiļas naidīgs perējums? Bez šaubām, mums gribētos redzēt to strauji iznīkstam, taču Kremļa ideoloģijai joprojām gana jaudas, uzpildot tās atbalstītājus ar sajūtu par “krievu pasaules” diženumu, kura priekšā ceļos jāmetas ikvienai tautai un Eiropas Savienībai kopumā.
Nekrītiet panikā pirms laika, gan jau tā eksāmena nepieciešamību ar vairākkārtējām atlikšanām izplūdinās un viss būs pa vecam, – no 1. septembra un uzturēšanās atļaujas zaudēšanas sabijušos Krievijas pilsoņus mierina viņu konsultanti. Piebilstot, ka pēc neatkarības atgūšanas valsts valodas jomā Latvija vairākkārt definējusi radikālus mērķus, kas izplēnējuši ūdeņainos integrācijas projektos un palikuši tikai uz papīra. Jācer, tāds liktenis būs gan skarbi izsludinātajam eksāmenam, gan pārejai uz latviešu mācību valodu skolās, – savus domubiedrus tviterī drošina “krievu pasaules” ideju karognesēji.
Kaut gribētos iebilst, šis paudums satur rūgtas patiesības graudu. Ir bijuši lēti reveransi un bezmugurkaula piekāpšanās Maskavai draudzīgu Eiropas deleģēto augsto komisāru prasībām. Un kur tad vēl valdības koalīciju minstināšanās, iztopot integrācijas gaisa pilis būvējošiem politiskajiem partneriem!… Piedevām kontroles trūkums: pārbaudot pedagogu latviešu valodas zināšanu līmeni mazākumtautību skolās, atklājās ļoti, maigi sakot, nepievilciga aina, mudinot secinājumam – ļoti daudzi skolotāji auklējuši pārliecību, ka iztiks ar sadzīvē nepieciešamajām latviskajām frāzēm.
Kad dzirdu brīnāmies, kā tik lielam skaitam sveštautiešu, četrdesmit un vairāk gadus starp latviešiem dzīvojot, nav “pielipis” uzturēšanās atļaujas iegūšanas visnotaļ maigajām prasībām nepieciešamais valsts valodas zināšanu mazumiņš, prātā nāk Jūrmalā septiņdesmitajos gados dzimušās paziņas stāsts: “No Krievijas šurp darbā norīkotie vecāki gribēja, lai mēs ar brāli mācētu latviski, un meklēja privātskolotāju, bet tēva kolēģi apsauca: nav vajadzības!” Tā bija okupācijas varas nostādne, kuras gaisotnē joprojām dzīvo daļa sabiedrības, skatoties Kremļa virzienā un cerot sagaidīt atjaunojamies “krievu pasaules” postošo kundzību.
Šīs cerības svītrošana ir mūsu tautas pašcieņas ēkas pamatakmens. Valodas eksāmenu neizturējušajiem jādod otrā iespēja. Un tikai. Trešā un citas, līdz bezgalībai, būs jau pakalpojums Kremlim.
