Agra Lieģe: Cerības, gaidas un virskārtas nolobīšana 0
Atbrīvošanās no cerībām un dzīvošanas iedomās uzbūvētā pasaulē ļauj nonākt līdz… bezcerībai. Neizklausās diez ko optimistiski? Šajā gadījumā ar bezcerību jāsaprot nonākšana līdz savam patiesajam es, savai iekšējai gaismai. Mēģināju šo ceļu iet, apmeklējot meditācijas nodarbības centrā Shakti.
Pēdējās pāris nedēļas daudz domāju par to, ko īsti nozīmē tas, ka vēlamo pieņem par esošo. Jo vairāk par to prātoju, jo vairāk šķiet – nekas nevar būt bīstamāks par cerībām un gaidām. Reiz izlasīju kādu citātu, ka cerības ir kā spīdzināšana, mokas, tāpēc to iegūglēju. Vienīgais, kas atradās, bija Nīčes slavenie vārdi: “Patiesībā cerība ir lielākais no ļaunumiem, jo tā paildzina cilvēka mokas.” Intereses pēc pārskatīju, ko internets vēl piedāvā cerības sakarā, un, ziniet, tas dzied gandrīz tikai slavas dziesmas: cerība ir tā, kas tevi notur pie dzīvības, pēdējais salmiņš, pie kā turēties, bez tās esi tikpat kā miris un tamlīdzīgi.
Nolēmu, ka pretējai nometnei pietrūkst labu citātu, un mans piedāvājums bija – Cerība ir pārvērtēta vai arī Bezcerību esam novērtējuši par zemu. Varbūt neizklausās pārāk rožaini, bet man pašai tīri labi patika.
Bet atpakaļ pie lietas – teoriju nācās noformulēt pašai.
Cerību piepildīšanās – nejauša veiksme
Tātad, ja ļaujamies cerībām un gaidām, jau esam iekrituši lamatās. Varam paļauties tikai uz laimīgu nejaušību. Ko es ar to domāju? Mēs ceram un sagaidām kaut ko – tas nozīmē, ka iztēlē jau esam attālinājušies no realitātes, no tā, kas patiesībā notiek. Esam iztēlojušies vēlamo par esošo. Un te nu kopainā parādās Nīčes moku paildzināšana. Šajā situācijā iespējami tikai divi iznākumi – vai nu cerības piepildās, vai notiek pretējais. Ja cerības piepildās, tad (paldies dievam – it kā) varam turpināt dzīvot savās iedomās, kuras (paldies dievam – it kā) šoreiz ir materializējušās – saplūdušas ar realitāti. Sāpīgais atsitiens pret zemi pagaidām izpaliek. Bet – un tas, manuprāt, ir būtiski – šajā cerību piepildīšanās brīdī nekāds īpašais papildu gandarījums netiek justs, jo jau sen bijām psiholoģiski ievākušies mūsu cerību mājiņā, vienkārši šoreiz tā (atkal – paldies dievam) izrādījās īsta, nevis no plūstošām smiltīm taisīta.
Cerību nepiepildīšanās – lielākās mocības
Man ienāca prātā vēl viens salīdzinājums – cerību piepildīšanās ir kā vilciena noturēšanās uz sliedēm bīstamā situācijā, kad tam bija lielas iespējas no tām noskriet, bet neviens pasažieris to nezināja. Tādā gadījumā nav īsti iespējams izjust lielāku pateicību par to, ka šodien esi palicis dzīvs, vai ne? Turpretī, ja mūsu cerības nepiepildās un mums nākas ar skaļu blīkšķi saprast, ka iedomātā pasaule un realitāte ir divas nesavienojamas lietas, ko tur lai saka – cerība acīmredzot bija lielākais no ļaunumiem. Tas man atgādina ainu no nesen redzētās filmas Pasažieri: kosmosa kuģī ik pa brīdim pazūd gravitācija, viss – cilvēki, priekšmeti (un arī ūdens!) – paceļas un sāk lidināties apkārt. Iepriekš staigāji pa zemi, viss bija normāli. Tagad lidinies pa gaisu, kas, protams, ir diezgan forši, taču vienā brīdī gravitācija negaidīti atgriežas (kosmosa kuģim bija tehniski bojājumi), un tu nogāzies uz grīdas no liela augstuma. Un varbūt tev vēl virsū uzkrīt kāds smags priekšmets, kas lidinājās blakus.
To pašu ar mums izdara cerības nepiepildīšanās.
