Kritiski brīži mums priekšā, tāpēc spožākajiem prātiem jābūt Saeimā, spriež Smiltēns 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Par gaidāmo startu Saeimas vēlēšanās jaunā sastāvā, par gadu pēc administratīvi teritoriālās reformas un par kritiku, kas adresēta pilsētas tēviem, saruna ar Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieku, Latvijas Reģionu apvienības (LRA) valdes priekšsēdētāju Edvardu Smiltēnu.
Uz 14. Saeimas vēlēšanām ejat, apkopojuši spēkus ar Zaļo partiju, Liepājas partiju un Ulda Pīlēna bezpartijisko biedrību. Kāpēc tā darāt?
E. Smiltēns: Kopš 24. februāra mainījušies ārējie apstākļi. Krievijas prezidents Putins pateicis, ka Ukraina, Baltijas valstis ir tiešs viņa interešu mērķis. Pret Ukrainu “krievu zemju savācējs” īsteno agresijas galējo fāzi, militāru uzbrukumu, un ukraiņu draugi, man pirms diviem mēnešiem viesojoties Kijivā, brīdināja – neesiet naivi, saprotiet, ka karš nenozīmē tikai šaušanu ar raķetēm un lielgabaliem.
Tas ir arī Krievijas iejaukšanās vēlēšanās, politiķu, ekspertu, žurnālistu, kultūras darbinieku uzpirkšana. Mūsu valsts arī ir apdraudēta. Krievijas agresija izraisa enerģētisko resursu cenu strauju palēcienu.
Vēl nenoslēdzoties kovidkrīzei, valsts sastapusies ar jauniem izaicinājumiem enerģētikā, ekonomikā, drošībā un pāri visam – ir uzticības krīze. Uzticība politiķiem, partijām, valsts vadībai ir kritiski zemā līmenī, un tie ir iemesli, kādēļ veidojām spēku apvienību, kam jākļūst par kompetences gravitācijas centru nākamajā valdībā.
Kā notika partneru izvēle?
Reģionu apvienība pēdējos gados ir būtiski mainījusies un reorganizēta no mazu novadu partiju alianses par vienu lielu, vienotu, visā Latvijā pārstāvētu un sakņotu organizāciju.
Sākotnējā iecere bija, ka LRA, briestot spēkā, ietu vieni paši uz vēlēšanām un barjerai tiktu pāri pārliecinoši. Taču cilvēkiem šodien vajag vēl lielāku, absolūti pārliecinošu alternatīvu izvēli pašreizējai valdībai, vienlaikus arī prokremlisko vaibstu populistiem, kas aktīvi cenšas pozicionēties. Sarunas par apvienotā saraksta izveidi ilgst apmēram pusgadu.
Bija tikšanās ar Māri Kučinski, Edgaru Tavaru un citiem, kamēr ir rezultāts, kas noslēgsies ap Jāņiem ar Pīlēna kunga biedrības dibināšanas pasākumu.
Vai beidzot izkustēsies pašvaldību vadītāji un pieteiksies par kandidātiem nacionāla mēroga vēlēšanās?
Mums ir virkne mēru, vicemēru, deputātu, kopā pāri simtam pārstāvju reģionos. Esmu neliekuļojot paudis, ka šīs ir īpašas vēlēšanas, jo ir cīņa par mūsu valsts nosargāšanu un brīvību. No 1. oktobrī ievēlētās Saeimas sastāva un nākamās valdības atkarīgs ļoti daudz.
Pašvaldību līderiem nopietni jāapsver dalība vēlēšanu sarakstā. Vairāki devuši jāvārdu, vairāki vēl jāpārliecina. Priekšā ir kritiski brīži un grūti laiki, tāpēc spožākajiem prātiem, pieredzējušākajiem vīriem un sievām jābūt Saeimas pamatsastāvā.
Kurš būs šī saraksta premjera amata kandidāts?
Noskaidrosim iekšējā sacensībā, atklātās diskusijās izvēlēsimies labāko.
Kas būs Pīlēna kungs? Valsts prezidenta amata kandidāts?
Redzēsim, kurā pozīcijā Uldis Pīlēns sevi vairāk redz. Nav taisnība, ka viņš norobežojas. Esmu politikā 15 gadus un saskatu lielu problēmu, ka talantīgi, godīgi cilvēki vairās no politikas un iesaistes partijās.
Tā ir traģēdija valstij, ja politikā pārsvarā dodas cilvēki, kam nav izpratnes par procesiem. Bet Pīlēns demonstrē izcilu piemēru. Veiksmīgs uzņēmējs, zina, kā strādā ekonomika, gatavs nākt ar savu pienesumu organizācijā.
Kāds būs jūsu saraksta piedāvājums vēlētājiem?
Manā uztverē piedāvājums jādala divās daļās. Jau esošā un rudenī, ziemā briestošā krīze prasa nekavējošas atbildes un risinājumus, pasākumi būs jāveic tūlīt, stājoties amatos, sākot strādāt valdībai.
Otra sadaļa ir vidēja termiņa mērķu sasniegšana – gadiem nerisinātās problēmas veselības, izglītības jomā.
Priekšvēlēšanu debašu temati būs: kovida krīze, kas nav beigusies, drošības krīze, kurā pašreiz atrodamies, dzīves dārdzības krīze, ko papildina ekonomikas stagnācija un draudīga atpalicība no Baltijas kaimiņvalstīm, kas ir pēdējo trīs gadu un Kariņa valdības ieviestais jaunums.
Savukārt minēto uzticības krīzi piedāvājam mazināt ar vēlēšanu sistēmas maiņu. Programmā paredzētie pārkārtojumi ir, ka 50 deputātus ievēlē no vēlēšanu listēm, bet otri 50 iegūst vietas parlamentā vienmandāta apgabalos. Tas uzliek ievērojami lielāku atbildību deputātam, un iedzīvotāji zinātu, kurš īsti viņus pārstāv.
Otrkārt, piedodiet manu slēdzienu, bet 13. Saeimā savēlēti ārkārtīgi daudzi gadījuma rakstura cilvēki, kuriem vismaz sākumposmā nebija mazākās izpratnes, ko nozīmē valsts pārvalde un nozaru politika.
Viņi tur iekļuva nejaušības kārtā un četrus gadus mēģina saprast, kas jādara. Vēlēšanu sistēmas maiņa samazinātu “garāmgājēju” nokļūšanu pie varas un uzliktu augstāku latiņu vēlētāju atbildībai, ko ievēlēt. Šāds LRA priekšlikums guvis partneru atbalstu.
Vai jūsu plānos ietilpst administratīvi teritoriālās reformas koriģēšana?
Man ir pretjautājums – vai šo varam saukt par reformu? Pārzinot lietas, pārstāvot vietvaras, runājot ar cilvēkiem, saprotot valsts pārvaldi, LRA no sākta gala brīdināja – tiek pieļauta liela kļūda! No reģionu reformas tur nav ne smakas!
Lietuva, Igaunija noteica kritērijus pēc iedzīvotāju skaita un sasniedzamiem ekonomiskiem rādītājiem un deva laiku pašvaldībām meklēt labāko veidu, kā apvienoties. Kuras neatrada, apvienoja piespiedu kārtā.
Paralēli kaimiņvalstīs izveidoja otrā līmeņa pašvaldības, saucamos reģionus – vietu, kur satiekas valsts un pašvaldību vara, lai pieņemtu kopīgus lēmumus.
Mums ir vietvaras, kas rūpējas par lokālām problēmām: bērnudārziem, ceļiem, apgaismojumu, un ir valsts pārvalde, pilnībā atrauta no pašvaldībām. Pa vidu milzīgs caurums. Krāteris, kurā nesatiekas un reģiona mēroga problēmas nerisina.
Ko izdarīja Saeima, valdība, pieņemot šo reformu? Pārzīmēja karti šķietami sev izdevīgā politiskā versijā, cerībā uzvarēt pašvaldību vēlēšanās. Plāni nepiepildījās.
Taču bija slavenā Gata Eglīša frāze – ja par mums nebalsojāt, tad naudu neredzēsiet! Tā arī ir. No beidzamajiem 30 miljoniem reģionu attīstībai lielā daļa sadalīti pēc politiskajiem deguniem. Pašvaldības, kas ir opozīcijā valdošajiem spēkiem parlamentā, pārsvarā saņēmušas kapeikas vai lielākoties – neko. Iedzīvotāji sodīti, jo balsojuši par “nepareizajiem”.
Savukārt varas partijām piederīgās pašvaldības saņēmušas 20 reizes lielāku finansējumu. Mēs gribam, lai valsts redzētu reģiona mēroga problēmas un rastu risinājumus.
Otrkārt, ka jebkuras investīcijas būtu ar skaidru mērķi, vērstas uz rezultāta sasniegšanu, nevis pēc politiskās piederības, kas ir vecas, no 2000. gadiem mantotas tradīcijas, kad balstīja savējos. Tās izrādās neiznīdējamas. Valdība ne tikai savilka robežas pēc sava prāta, neveicot reformu, kādai tai jābūt. Tā ik gadu atņem pašvaldībām pa 100 miljoniem budžeta bāzē, vietā solot aizdevumu.
Kā ģimenē, kur ģimenes galvai atņem trešdaļu mēnešalgas, iedodot iespēju paņemt ātro kredītu.
Kā īsti notiek valdības iebraukšana pašvaldību kabatā par miljonu summām?
Pirmkārt pārdalītā proporcija iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšanā, kur pašvaldība saņem 75%, valsts 25% (agrāk bija 80:20). Dabas resursu nodoklis nost, azartspēļu nodoklis un citi ienākumi nost – praktiski visās pozīcijās centrs aplaupījis provinci. Arī Rīgu, starp citu.
Nerunāsim par Pūces kunga solītiem 300 miljoniem eiro reformējoties. Kur tie ir? Nav. Ir mīnus 300 miljoni.
Savukārt, parādoties ukraiņu bēgļiem, pašvaldības pirmās un tobrīd vienīgās uz saviem pleciem, ar savu naudu krīzi pārvarēja. Valdība joprojām Rīgas domei nav atlīdzinājusi bēgļu centra atvēršanu.
Politika ir pilnīgi garām, jo pašvaldības vislabāk pārzina stāvokli uz zemēm, pārstāv novada, pilsētas iedzīvotājus, pirmās reaģē uz krīzēm un tām ir lielākais smagums jautājumu koordinācijā, sākot ar sociālajiem risinājumiem, beidzot, piemēram, ar civilo aizsardzību.
Gads ir apkārt, kopš reforma apstiprināta. Televīzijā intervētie ikšķilieši, kuri sīksti pretojās iekļaušanai Oges novadā, vērtēja – neesot ne labāk, ne sliktāk. Tālākās nomalēs dzīvojošie jau kurn, ka centri apdalot. Kā Reģionu apvienība rīkotos, viešot pārmaiņas?
Pirmkārt likvidētu iezīmējušos tendenci līdzekļus piešķirt tikai pašvaldībām, kuras kontrolē valdošās partijas. Par laimi, pēc vēlēšanām tādu ir visai maz.
Mēs piedāvājam izveidot pilnvērtīgus plānošanas reģionus, piešķirt tiem līdzekļus un beidzot sākt realizēt reģionālo politiku. Plānošanas reģioni formāli eksistē, kaut kādi sīki projektiņi tiek īstenoti, bet būtībā šajā posmā nav ne funkciju, ne naudas. Piemērs – Rīgā. Vēlamies mazināt CO2 izmešus, padarīt pilsētu zaļāku utt. Fantastiski mērķi, bet tie nav sasniedzami, ja neiet mazumā svārstmigrācija, kurā ik dienas simti tūkstošu cilvēki iebrauc un izbrauc no galvaspilsētas.
To nevar ierobežot, slēdzot Rīgas tiltus un vārtus Pierīgas iedzīvotājiem vai uzliekot iebraukšanas maksu. To var panākt, mainot cilvēku ieradumus un būvējot mobilitātes punktus pie pilsētas robežām. Vietas ir identificētas. Vajag finansējumu.
Rīgai šobrīd ir atņemta nauda, zaudējumi sniedzas jau simtos miljonu. Tuvajiem novadiem nav iespējas pacelt tādus investīciju projektus. Pusotrā gadā esam sapratuši, kas jādara, bet nespējam to īstenot. Valdības vienīgā palīdzība kredītu veidā ir kritiskā stāvoklī esošiem atsevišķiem objektiem Rīgā, kur, neko nedarot, iestātos transporta apokalipse.
Vai pareizi attiecināt uz apvienoto sarakstu apzīmējumu – nacionāli konservatīva savienība?
Ja skatāmies ideoloģiski, esam vairāk konservatīvu vērtību pārstāvji vai kreiso–labējo griezumā esam centristi.
Kāds būtu, piemēram, jūsu saraksta balsojums par civilās savienības likumprojektu?
Apbrīnoju pašreizējās varas prioritāšu secību. Kad ir 40 000 ukraiņu, par kuriem valdība nespēj lemt, ko valsts gatava bēgļiem garantēt, un iestājas panika, jo cilvēkus met laukā no viesnīcām, valdība absurdā kārtā vēl diskutē – pagarinās programmu vai ne un kā pagarinās. Inflācija ir fantastiska, elektrības cenas jau ir augšā, degviela maksa dubultā, apkures sezona tuvojas, cilvēki nevar nopirkt granulas par normālu cenu.
Mums ir lieljaudas problēmas, un centrālā diskusija valdībā notiek ap civilsavienības likumu! Ir zināmas prioritātes, kas jārisina vispirms. Un ir citi, pēc tam apskatāmi jautājumi. Demogrāfija ir viena no bū tiskajām problēmām Latvijā.
Jāstrādā pēc diviem pamatprincipiem. Pirmais – atbalsts ģimenēm ar bērniem, kas ir absolūti nepieciešama politika, otrs – laulības institūta negrozāmība Satversmē.
Vai jūs neuztrauc vēlētāju sagatavotība, ja tie pastāvīgi iebalso parlamentā populistiskus strāvojumus?
Jau dzirdēju solījumu 5000 eiro par katru jaundzimušo. Bija taču solījumi agrāk par 500 eiro minimālo pensiju katram. Protams, politiķiem populistiem, kuriem parādās arī prokrieviski vaibsti, mērķis nav atrisināt krīzes un būvēt valsti uz stabiliem ilgtermiņa pamatiem. Viņu mērķis ir sagrābt varu.
Mērķa sasniegšanas labad populisti solīs jebko, nerēķinoties ne ar ko. Bet man ir cerība, ka 24. februāris un sekojošie notikumi ir sabiedrību sapurinājuši. Cilvēki sākuši domāt tādiem jēdzieniem kā brīvība, demokrātija un neatkarīga valsts un kritiskāk vērtē tukšsolītājus.
Domāju, vēlētāji rūpīgāk skatīsies līdzi, kuras personas kā reaģē uz Krievijas iebrukumu, nespēdamas paust attieksmi.
Pāriesim pie Rīgas lietām. Vērojamas neapmierinātības pazīmes ar jauno galvaspilsētas varu. Bija mītiņš pret pārmaiņu trūkumu, pret ieilgušo ielu, tiltu remontu. Kāpēc nerestartējat pilsētu, kāpēc tik neprasmīgi saimniekojat?
Katram lēmumam ir ailīte, kur ierakstīts cipars. Katrs lēmums kaut ko maksā. Izveidojot “Rīgas metropoli”, galvaspilsētas un apkārtnes pašvaldību apvienību, ir pilnīgi skaidrs, kas jāveic, mainot braucēju ieradumus pārvietoties ar auto un savienojot Rīgas autobusu līnijas ar piepilsētām. Labie nolūki un pareizās lietas šinī brīdī ir bez finansiālā seguma.
Minēju, ka iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporcijas dēļ pašvaldības zaudē 100 miljonus eiro, un no Rīgas kopējam katlam izņem 46 miljonus. Tiltus vajag remontēt, bet to var darīt, ja valdība atņemto vismaz daļēji atdod. Vai – aizdod līdzekļus.
Diemžēl Rīgā esam kritiskā situācijā un tas ir ļoti netālredzīgi sakarā ar minēto bažu, ka cilvēkos var rasties iespaids, ka iepriekšējā vara gan kaut ko darīja. Tas neatbilst patiesībai. Tādai zagšanai, kāda Rīgā turpinājās desmit gadus, grūti atrast analoģiju. Turklāt pilsētas vadība bija nekompetenta.
Cilvēki viens otram ar sajūsmu stāsta par Vācijas eksperimentu, kur vasarā pazeminās sabiedriskā transporta mēnešbiļetes cenu līdz deviņiem eiro. Tikmēr “Rīgas satiksme” domā, kā savilkt galus kopā, lai nepalielinātu braukšanas tarifu.
Objektīvi apstākļi nosaka – tramvajs barojas no elektrokontakttīkla un autobusos lej dīzeļdegvielu. Augot resursu cenām, izmaksas kāpj dramatiski. “Rīgs satiksmei” ir milzu zaudējumi.
Lai transportuzņēmums nebankrotētu, domei jālemj par dotāciju palielinājumu. Ir politiska vienošanās, ka dome dara visu, lai nodrošinātu pakalpojumus līdzšinējā apmērā un cenās. Nevaru komentēt Vācijas eksperimentu, jo šobrīd svarīgāk ir noturēt esošo kustības intensitāti.
Vai pilsēta gatavojas palīdzēt rīdziniekiem pārvarēt grūtības ar rēķiniem apkures sezonā?
Runa ir par mūsu sociālo budžetu, kur viens no daudziem sociālajiem pakalpojumiem ir mājokļa pabalsts. Tam šobrīd vairāk nekā 8600 saņēmēju, un ir bažas, ka, pienākot rudenim, skaits varētu pieaugt, tāpat kā izmaksas – par miljoniem eiro. Konkrēti grūti pateikt, jo tas atkarīgs no valdībā lemtā. Bet nešaubīgi, mums būs jāmeklē papildu līdzekļi.
Pašlaik valdība velk garumā, nedodot skaidru redzējumu, ar ko iedzīvotājiem rēķināties, ar ko ne. Tas ir svarīgi, plānojot izdevumus. Premjers runā par mērķētiem pabalstiem, bet neredzu, ka valdība varētu par to vienoties. Manuprāt, diskusija beigsies ar tā saucamās helikoptera naudas izkaisīšanu visiem. Uz budžeta deficīta rēķina.
Kāda ir informācija, kā galvaspilsētā namīpašniekiem veicas ar apkures sistēmas maiņu, vai notiek pāreja no gāzes katliem uz dabai draudzīgākiem apsildes veidiem?
Tā ir VARAM programma, kur līdzekļi nāk no ministrijas. Pagaidām apakšā ir liela birokrātija. Sākotnēji attiecīgos katlus, par kuriem pienācās kompensācija, nemaz nevarēja Latvijā nopirkt.
Tagad mani mulsina, ka pārejai trūkst loģikas. Pamatots aizrādījums no iedzīvotājiem – kāpēc nosacījumi ietver pilnīgu gāzes katlu demontāžu.
Ja pāriet uz siltumsūkni, ziemā, kad aukstums ir mīnus 20–25 grādi, sūknis jādarbina ar elektrību. Namsaimniekam ekonomiskāk būtu pīķi kompensēt, ieslēdzot gāzes padevi. Vai granulu katlu uzliekot – ir brīži, kad cilvēks saslimst vai nav granulu, tomēr pastāv rezerves iespēja apkurināt ar gāzi.
Taču to noteikumi neparedz un, neatsakoties no gāzes katla, par sistēmas maiņu no budžeta kompensē apaļu nulli.
Kad beidzot nojauksiet okupācijas stabu?
Ir svarīgi tikt vaļā no nevēlamā simbola kaut tāpēc, ka okupācijas piemineklis ir kā durklis iedurts mugurā – mūsu Uzvaras laukumā, kas veltīts Rīgas atbrīvošanai no Bermonta karaspēka. Ņemot vērā, ka pieeja informācijai ierobežota, nojaukšanas datumu nenosaukšu.
Pateikšu, ka dome nekavējās ne sekundi. Kolīdz Saeima deva iespēju, nākamajā rītā domes sēde lēma par novākšanu. Strādā ekspertu grupa, vērtē metodes, drīz piemineklis pazudīs
.
