Cepures no akmeņiem. Beatrise Gore veido mīcāmās galvassegas 0
Cepurnieks ir sens un godājams arods un kādreiz Rīgā teju katrā kvartālā esot bijusi sava cepuru darbnīca – ateljē. Iecienīta bija arī fabrikas “Rīgas filcs” korektā produkcija. Tomēr 90. gados fabriku likvidēja, cepuru koka formas sadedzināja un meistari paklīda.
Cepuru balle
“Pasaulē cepurnieka arods šobrīd pamazām sāk atdzīvoties, meklējot arvien jaunākas formas un apstrādes,” atzīst cepurniece Beatrise Gore, ko draugi reizēm jokojot dēvē par “trako cepurnieci. “Pasaules cepuru galvaspilsētās Londonā un Ņujorkā cepure ir kaut kas īpašs, turpretim latvieši vēl joprojām ir tādi kautrīgāki. Kaut kas no šikā “cepuru neprāta” varbūt noderētu arī šeit…”
Un Beatrise to mēģina panākt! Augusi mākslinieku ģimenē, viņa ir radoša personība no papēžiem līdz matu galiņiem. Kas tik nav darīts! 90. gados viņa izdeva leģendāro žurnālu “Balle”. Tajā tika atklāti alternatīvi radošie modes, mākslas un mūzikas mākslinieki un nepierasti pirmie reklāmas “posti”. Žurnālu iespieda Zviedrijā, tas bija uz laba papīra, krāsains un A3 formātā. Sanāca dārgi, izdevās izdot tikai divus numurus.
Mūzikas klipi
Vēlāk kopā ar tuvākajiem draugiem veidoja mūzikas klipus grupai “The Hobos”. Klips “Christian I’m gonna be” ieguva balvu kā gada labākais mūzikas video. Tapa klipi grupas “Astro’n’out” dziesmai “Daļa Rīgas”, bet ar dēlu Emīlu Ligu un režisoru Rolandu Briedi tapa klips grupai “Sigma ” – “Sazaroto taku dārzs”. Trīs gadus LNT Beatrise veidoja raidījumu “Modes ziņas”. Producents Andrejs Ēķis pilnībā ļāva jaunajai māksliniecei darīt, ko viņa grib un kā viņa grib. Bija arī citi projekti.
Ceļojot apkārt, Beatrise ieraudzīja, cik daudz ir ļoti interesantu amatnieku darbiņu, kurus gribējās pārvest mājās. Bet vai viņu vienu tas interesētu? Tā tapa veikaliņš “Taša”, kurā tirgoja lietiņas no visas pasaules un arī latviešu amatnieku darbus. Iznāca savienot patīkamo ar lietderīgo – ceļot un komplektēt veikaliņu. Tomēr projekts nebija ilgs, jo mākslinieces nemierīgā daba prasīja ik pa trim, pieciem gadiem dzīvē ko nomainīt.
Tundra HATA
“Par cepuru gatavošanu jau biju domājusi. Kādreiz biju izveidojusi abpusēji valkājamas cepures no filca. Pirmo spalvu kroni izveidoju savai jubilejai, pēc tam brālim veidoju kāzu kroni no klūgām. Tapa vēl vesela rinda krāšņu vasaras cepuru, kuras lieliski izskatījās fotosesijās,” atceras Beatrise.
Beatrises sen lolotā ideja atdzīvojās tikai pirms gadiem sešiem, kad radošās uzņēmējdarbības programma “Brigāde” izsludināja konkursu jaunu iniciatīvu atbalstam. Māksliniece nolēma, ka varētu mēģināt Rīgā atvērt cepuru darbnīcu. Viņas iniciatīvu finansiāli atbalstīja, tā radās bāze laikmetīgai cepuru darbnīcai “Tundra HATA” (“tundra.lv”). Pirms rudenī atvērt darbnīcu, vasarā māksliniece sataisīja košas galvas rotas un veiksmīgi pārdeva Kalnciema ielas tirdziņā un festivālos. Sākumā Beatrise mēģināja veidot klasiskās cepures, bet tad viņa saprata, ka patiesībā grib atrast savu īpašo ceļu, cepuri, kuras formu var mainīt pats un līdz ar to vienā cepurē atrast vai sešas dažādas formas.
“Mans radošais zīmols “Tundra” ir tundra visās valodās. Tur ir kaut kas no dabas spēka un mežonīgā skaistuma, kas mani visu mūžu ir pievilcis. Cenšos saglabāt arī savu dabiskumu un radošumu un neiekrist modes īslaicīgā ilūzijā, bet radīt paliekošas lietas, kas spēj izturēt laika pārbaudījumus. Darīt to, kas pašai patīk, un ko uzskatu par vērtību. Citādāk nemāku,” tā Beatrise.
Troļļu galva uz galvas
Cepuru izgatavošanai tiek izmantots truša velūrs vai aitas vilnas filcs. Velūrs ir plastisks, mīksts, samtains un ekskluzīvs materiāls. Filcs ir blīvāks un raupjāks. Beatrise, ilgstoši eksperimentējot ar filcu, to apdedzinot un piesūcinot ar dažādu veidu sastāvdaļām, radījusi savu oriģinālu cepuru faktūru. Vienam tā atgādina ādu, citam – pergamentu un vēl citam – zemes virsmu. Mākslinieces cepurēm nav ne priekšas ne muguras, tās veido daudzas plastiskas formas, kuras katrs var likt tā, kā vēlas, vai arī iemīcīt savu ieloci. Mīcītās cepures labi piestāv visiem – vīriešiem un sievietēm, veciem un jauniem.
“Manuprāt, nav nozīmes tam, ka cepuri grib pieskaņot mētelim, cepure ir lieta pati par sevi. Tā jāpieskaņo acu krāsai vai sejai,” spriež Beatrise. ” Daudzi klienti jautā, kā ir, ja ir lietus… Jāatceras, ka cepure nav lietussargs, tā nedrīkst stipri salīt. Ja nav lietussarga, cepure, lietum sākoties, jāievieto maisiņā, tā ir ierasta prakse pasaulē. Tāpat mājās cepuri jāglabā uz plaukta vai vislabāk kastē,” viņa papildina.
Darbam Beatrise iedvesmu smeļas no dabas – negaisa, gubu mākoņiem, klintīm vai akmeņiem, sēnēm un sūnām. Pavērsiens radošajā uzstādījumā notika tad, kad māksliniece nokļuva gleznainajā Islandē, kur vēl papilnam bija saglabājies mežonīgās dabas spēks. Cepuru formas nebija tālu jāmeklē, gluži vai katrs akmens izskatījās tuvu iedomātai cepuru formai. Turklāt faktūra, krāsa bija identiski viņas cepuru veidotajai apstrādei. Kad māksliniece atbrauca mājās, viņas lielais čemodāns bija pilns ar Islandes akmeņiem, kas radušies, vulkāniskajai lavai sacietējot.
“Lidostā man neviens nepiesējās, tā ka droši vien skaistie akmeņi nebija kontrabanda… Islandes dabas iedvesmota, sapratu, ka vecās formas esmu izsmēlusi. Dažas cepures es taisīju no filca. Tad tās aizvedu uz Islandi un mērcēju slavenajā Zilajā lagūnā, pēc tam tvaicēju geizeros, vilku uz akmeņiem. Kad cepures izžuva, tām parādījās balti sāļu nosēdumi. Var teikt, ka nu tām ir pievienotā vērtība, daļa no troļļu maģijas.”
Šobrīd Beatrise pošas beztermiņa radošajā komandējumā uz Islandi. Absolūti atvērta tās dabas mainīgajai videi un iedvesmas avotiem…
VĒRTĒJUMS: jaunas vēsmas cepuru modē
Tērpu dizainere Natālija Jansone: “Māksliniece Beatrise Gore veido vienkārši dievīgas cepures. Tām ir gan sava īpatnēja forma, gan faktūra. Viņa ir ienesusi cepuru modē pilnīgi jaunas vēsmas un mums kopā veidojas lieliska sadarbība.”
