“Cepties par to, kādā situācijā šobrīd esam, ir muļķīgi – tikpat nejēdzīgi kā sūdzēties, ka līst vai snieg,” mākslinieki runā par pandēmiju 14
Aija Kaukule, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sākoties pandēmijai, kas apmeklējumam aizvēra daudzas kultūras telpas, radošie ļaudis tika aicināti radīt, ne rādīt. Vai radīšana bez rādīšanas ir iespējama, un kā notiekošais atbalsojas jaunradē, to “Kultūrzīmes” turpina jautāt dažādu kultūras jomu pārstāvjiem.
Dzīvojam savā burbulī
GINTS GRĀVELIS, Dailes teātra aktieris: “Dailes teātris nav apstājies nevienu brīdi, kopš augusta strādājam, ievērojot visus noteikumus, bet, protams, dzīvojam savā burbulī. Strādājam, lai tad, kad būs iespēja satikties ar skatītājiem, Dailes teātrī būtu vismaz sešas jaunas izrādes, ko piedāvāt. Pats piedalos trīs topošās izrādēs – mēģinu “Ārstu”, tāpat arī “Smiļģi” un “Totālu izgāšanos”, forši, ka divās no tām spēlēju kopā ar sieviņu (aktrise Ērika Eglija-Grāvele).
Cepties par to, kādā situācijā šobrīd esam, ir muļķīgi – tikpat nejēdzīgi būtu sūdzēties par to, ka līst vai snieg. Protams, motivācija darboties tagad vairāk jāvelk ārā no sevis paša, nevar noliegt, ir grūti – tu strādā kaut kam, kaut kad, bet profesijas specifika paredz, ka gribi komunikāciju ar skatītāju.
Šobrīd arī uzpildīšanās manevriem iespēju nav daudz, ir mājsēdes, komandantstundas – tumsā aizej, tumsā atnāc. Bet arī klavierēm ir melni un balti taustiņi – tagad esam melnajā teritorijā, bet neizbēgami sekos baltā. Re, sniegs, piemēram, tagad pavisam balts sasnidzis! Protams, skaidri nosprausts pirmizrādes datums aktieri sapurina visvairāk, citādi rodas sajūta kā bezgalīgā mēģinājumā.
Spožs saules stariņš šajā tumšajā dienā man bija Liepājas teātra skatītāju atzinība – lai cik subjektīvi vai objektīvi spriestu dažādas žūrijas, kur nu vēl labāks novērtējums par skatītāju mīlestību (Gintam Grāvelim ticis labākā Liepājas teātra aktiera gods skatītāju balsojumā – par Edgara lomu mūziklā “Purva bridējs ugunī”. – A. K.)! Riktīgi forši! Esmu ļoti pateicīgs skatītājiem, kolēģiem, režisoram, mūziķiem.
Tas, ko esmu mācījies šajā laikā, ir pacietība, man ļoti neraksturīga īpašība. Bet varbūt pēc kāda laika šāda dzīve būs norma un mums ir nevis jācīnās vienam ar otru, bet jāmeklē, kā darboties kopā un ko no tā visa iegūt. Es gribētu aicināt ieklausīties cilvēkos, kam ir zināšanas par vīrusu, mediķos, citādi juku laikos uzrodas populistu kaudze, un apjukušākam cilvēkam ir vieglāk pieķerties tam, kurš skaļāk bļauj.”
Izvārīt zupu un tajā dalīties
ILGA REIZNIECE, etnomūziķe, grupas “Iļģi” balss un vijolniece: “Šogad “Iļģiem” ir 40. gadskārta, un pašai šis skaitlis, protams, liekas neticams, ņemot vērā to, ka esam darbojušies bez lielākiem pārtraukumiem. Vienai mūzikas grupai tas ir diezgan unikāli.
Par laimi, savu varenāko koncertu nospēlējām un nodejojām 35 gadu jubilejā “Arēnā”, un es jau toreiz zināju, ka nekas grandiozāks par šo vairs nav iespējams. Tāpēc 40 gadus sagaidām mierīgi, kārtojot arhīvu un atjaunojot mājaslapu. Un, protams, lēnā garā gatavojam arī senlolotu muzikālu dāvanu saviem klausītājiem un sev pašiem.
Pati šobrīd skatuves trūkumu nesajūtu, bet “Iļģu” vīriem noteikti ir citādi. Tikšanās ar mūsu uzticamajiem klausītājiem – jā, tās gan reizēm pietrūkst. Īpaši – Ziemassvētku koncerta, jo tas mums un daudziem mūsu mūzikas draugiem ilgus gadus bijis kā īpašs rituāls, bez kura saule nevar pagriezties un gads beigties. Tomēr viņa pagriezās un jaunais gads ir sācies.
Domāju, ka mūziķiem, kas paši rada mūziku, šajā ziņā ir daudz labāka situācija nekā izpildītājmāksliniekiem, aktieriem, režisoriem, bet noteikti ir ļoti dažādi. Iespējams, ka daudziem, lai arī beidzot ir vairāk laika, ir grūti mobilizēties, saņemties. Taču sirds sāp par mūsu pašdarbības kolektīviem – koristiem, dejotājiem…
Man galvenais, ka šobrīd nav steigas un vāveres riteņa. Ir laiks lasīt grāmatas, iedziļināties sen interesējošos jautājumos, virtuāli apceļot pasauli, vairāk būt dabā, palīdzēt saviem tuvajiem… Pēdējā laikā man patīk vārīt lielo zupas katlu un aizvest burciņās saviem mīļajiem. Un tiešām aizkustinoši bija izlasīt jaunās dzejnieces Lotes Vilmas Vītiņas krājumā šādas rindas: “tas ko es vēlos / izvārīt zupu / un tajā dalīties.”
“Neviens nesolīja, ka laime būs viegla”
KASPARS ZEMĪTIS, ģitārists, komponists, pedagogs: “Mana situācija šobrīd vēl nav kritiska, drīzāk – neprognozējama. Notiekošais mani mulsina un biedē nevis kā mākslinieku – ģitāra skan jebkurā mirklī, arī mājās –, bet gan kā vīru un tēvu, domājot par to, vai mana ģimene būs siltumā un ko viņi ēdīs un kā, iespējams, mainīsies mūsu visu dzīve.
Šobrīd Kultūras ministrijas sniegtie atbalsta mehānismi man gājuši secen, un rodas sajūta, ka tā saņemšanai uzlikti visdažādākie ierobežojumi, lai valstij izdotos ietaupīt. Bet es neņemu ļaunā, domājot, ka iespējami godīgi un sakarīgi dzīvot mēs mācāmies ne tikai labās, bet arī grūtās dienās. Kāpēc ārdīties vai sastrīdēties ar cilvēkiem, ar kuriem būs jāturpina kopīgi risināt problēmas?
Šobrīd izveidotā Pašnodarbināto mūziķu biedrība ir liels kopspēks, gan meklējot sakarīgu risinājumu pašnodarbināto mūziķu atalgojuma un nodokļu jautājumā, gan domājot par datu nesēju atlīdzību pārskatīšanu. Ja visi sāks raudāt spilvenā, ārā no šā visa netiksim, tāpēc jābūt kustībai uz priekšu. Un neviens taču nesolīja, ka laime būs viegla.
Pašlaik strādāju ar ģitārspēles studentiem – pamatlietas var izdarīt attālināti, smalkas toņveides nianses atstāju klātienei. Prieks, ka izdevies pabeigt vairākus pasūtījuma skaņdarbus – gan skaņdarbu ciklu “Latvijas bildes” ģitāru kvartetam, gan kora dziesmu “Dialogs” korim “Juventus” ar maz pieminēta dzejnieka Ulda Leinerta vārdiem. Tuvu gatavībai ir jaunais albums ar Intaru Busuli.
Šobrīd cenšos turēt sevi formā, ja pēkšņi būs iespēja man kā mūziķim turpināt, plānoju darāmo laikam, kad atgriezīsies koncertdzīve. Man ir sajūta, ka savā dzimšanas dienā atļaušos būt nedaudz radošs un piedāvāšu kaut ko jaunu.”
