Čepāne: Vai ļaut 0,6% pilsoņu noteikt politisko darbakārtību? 0
Ar Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāju Ilmu Čepāni (“Vienotība”) sarunājās Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
– Pēc 18. februāra bija solījumi, ka turpmāk šādu referendumu rīkošana tik viegli nevarēs notikt. Taču tagad mēs atkal vērojam jaunu organizēšanos – parakstu vākšanu par pilsonības automātisku piešķiršanu. Mūsu lasītāji interesējas, kas tiek darīts.
– Arī pie manis ir vērsušies daudzi vēlētāji. Piemēram, kāda kundze raksta: “Es esmu vecs cilvēks, neprasu sev neko, bet dariet visu iespējamo, lai neļautu nelielai cilvēku grupai izpostīt valsti.” Šobrīd Saeimā tiek skatīti likuma grozījumi, kas šo jomu beidzot varētu sakārtot, taču esmu saņēmusi daudz pārmetumu no opozīcijas, kā arī atsevišķiem politologiem un arī žurnālistiem. Piemēram, avīze “Neatkarīgā” raksta: “Referendumi tikai bagātajiem?”, Iveta Kažoka: “Saeima, neatņem tautai tiesības!” Daži mani pat nosaukuši par “demokrātijas kapraci”…
Es gribu uzsvērt, ka šos grozījumus mēs sākām apspriest jau pirms Jaunā gada, tāpēc tos nevarētu dēvēt par sasteigtiem. Kāpēc tie vajadzīgi? Satversmē ir noteikts, ka “ne mazāk kā vienai desmitajai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, ko prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai”. Taču likums, kas regulē tautas nobalsošanas procesuālo kārtību, ir vecs, pieņemts 1995. gadā. Laika gaitā ir bijuši atsevišķi grozījumi, taču nav mainīts princips, ka parakstu vākšana notiek divās kārtās. Pirmajā kārtā jāsavāc desmit tūkstoši parakstu, ko likuma ierosinātāji iesniedz Centrālajai vēlēšanu komisijai, bet tālāk viss jau notiek par valsts naudu. Tā dažādos referendumos ir tērēti daudzi miljoni, un ne vienmēr mērķi ir tie cēlākie. Faktiski pašreizējais likums paredz, ka neliela vēlētāju grupa – 0,6 procenti balsstiesīgo pilsoņu – var “tracināt” visu sabiedrību uz nodokļu maksātāju rēķina.
Katra paraksta apstiprināšana pie notāra maksā divus latus. Juridiski te pat varētu saskatīt zināmu diskrimināciju, jo pirmajiem desmit tūkstošiem parakstītāju notāra pakalpojumi ir jāapmaksā pašiem, bet nākamajiem 130 tūkstošiem tas ir valsts apmaksāts pasākums. Taču uzreiz jābilst, ka arī pirmie desmit tūkstoši parasti naudu no kabatas ārā paši nevelk, to dara partijas. Tādējādi veidojas pavisam cita prakse, nekā to paredz likums.
Juridiskās komisijas sagatavotie likuma grozījumi nosaka, ka parakstu vākšanai jānotiek vienā kārtā. Tātad valsts parakstu vākšanu vairs neapmaksātu. Tiem, kas iebilst, ka tas ir dārgi, es gribu norādīt, ka turpmāk parakstus varēs apstiprināt gan pie notāra, gan bāriņtiesā, gan elektroniski – būs iespēja izvēlēties.
Vēl viena būtiska joma, ko sakārtos likumprojekts, ir aģitācija. Pirms Saeimas un pašvaldību vēlēšanām tā jau šobrīd ir stingri reglamentēta, bet par referendumiem nav pilnīgi nekāda tiesiskā regulējuma. Arī te ir jānosaka finansējuma “griesti” un tas, no kādiem avotiem var nākt nauda. Attiecīgi seko atbildība, ja šī kārtība netiek ievērota. Starp citu, ir paredzēts, ka parakstu vākšanu varēs organizēt tikai noteikts skaits pilsoņu, nevis nepilsoņi ar apšaubāmu reputāciju – Lindermans un Osipovs –, kā tas bija iepriekšējā referendumā. Turklāt arī naudas plūsma pirms šā referenduma bija ļoti neskaidra. Stāsti, ka tas viss izmaksājis tikai 17 000, izklausās pēc pasakas. Ir ļoti grūti kontrolēt slēpto reklāmu. Piemēram, elektroniskie plašsaziņas līdzekļi jeb televīzijas pasaka – mums tā patīk un mēs aģitēsim. Likums to neierobežo, var tērēt kaut vai miljonus. Pirmais Baltijas kanāls to ļoti cītīgi izmantoja.
– Vai tad tikai televīzijas? Avīzes “Vesti” un “Čas” aģitē visu laiku – skaidri un nepārprotami.
– Tāpēc mēs gribam likumā ierobežot aģitācijas patvaļu.
– Jums tūlīt norādīs, ka cenzūru taču nevar ieviest!
– Bet aiz aģitācijas stāv liela nauda… Ja mums tagad pārmetīs, ka tas ir mēģinājums ierobežot demokrātiju, tad es ieteiktu paskatīties referendumu norises tiesisko regulējumu citās valstīs. Nekur nav tāda kārtība kā pie mums. Mūsu rīcībā ir apjomīgs pētījums, kurā atspoguļota citu Eiropas Savienības valstu prakse referendumu organizēšanā. Īpaši gribu uzsvērt, ka citās valstīs referendumu rezultāti politiķiem ir tikai rekomendējoši. Proti, referendumā atbalstītais likumprojekts nepārtop par likumu ar saistošu spēku. Vienīgā līdzība Latvijai ir ar Šveici. Ja Šveices parlaments nepieņem vēlētāju iesniegtos grozījumus konstitūcijā, rīkojama tautas nobalsošana. Turklāt Šveices Federālajai asamblejai (parlamentam) šādā gadījumā referendumā ir tiesības piedāvāt arī alternatīvu projektu. Tāpat nevienā valstī parakstu vākšana netiek apmaksāta no valsts, izņemot Spāniju, kur daļa referenduma izdevumu (līdz 300 000 eiro) var tikt atlīdzināta no valsts budžeta. Arī noteiktais iesniedzamo parakstu skaits ir diezgan liels. Piemēram, tajā pašā Spānijā ir jāsavāc 500 tūkstoši parakstu deviņu mēnešu laikā. Bet vēlētāju iniciatīvas grupai ir visa atbildība, lai paraksti būtu likumīgi. Par parakstu viltošanu draud kriminālatbildība. Starp citu, arī Krievija, par kuru pēdējo referendumu rīkotāji noteikti ir labās domās, ļoti stingri kontrolē šo jomu. Nepieciešams savākt divus miljonus parakstu 45 dienu laikā.
Tāpat visās valstīs lielākoties pastāv ierobežojumi, par kādiem jautājumiem referendumus vispār nevar rīkot. Latvijā Satversme aizliedz tautas nobalsošanai nodot, piemēram, budžetu, likumus par aizņēmumiem, nodokļiem, muitām, dzelzceļa tarifiem, līgumus ar ārvalstīm. Taču vienlaikus pie mums šobrīd kāda feministu grupa varētu mierīgi vākt parakstus par to, ka vīriešiem jāatņem balsstiesības.
– Tad Kažoka un citi politologi noteikti pirmie atskrietu pie jums un pieprasītu paskaidrojumus – kā kaut kas tāds tiek pieļauts.
– Jā, piemēram, ja tiktu ierosināts atjaunot nāves sodu vai atcelt spīdzināšanas aizliegumu, paredzu, ka “Providus” uzreiz iebilstu un uzstātu, ka šādu referendumu nedrīkst rīkot.
Jaunais likumprojekts paredz lielāku Centrālās vēlēšanu komisijas atbildību. Tai būs jāizvērtē iesniegtais likumprojekts – vai tas, kā to prasa Satversme, ir juridiski korekti izstrādāts. Līdz šim to neviens nekontrolēja. CVK vai Uzņēmumu reģistrā būs jāreģistrē referenduma iniciatīvas grupa, kas priekšlikumu iesniegusi. Taču to var arī atteikties darīt, ja, piemēram, grupas dalībniekiem nav Latvijas pilsonības. Līdz šim varēja būt tā, ka referendumu organizē pat kādi iebraucēji no citām valstīm, kaut vai no Austrālijas. CVK lēmumu varēs pārsūdzēt Administratīvajā apgabaltiesā, kas pieteikumu izskatīs kā pirmās instances tiesa.
– Tas nozīmē, ka CVK tiks uzlikta daudz lielāka atbildība. Vai tas neizraisa bailes un iebildumus no komisijas puses?
– Bet CVK nav nekādi “pastnieki”. Ja komisija pati netiek galā, tā var pieprasīt ekspertu atzinumu.
– Kuri spēki pretojas šīs jomas sakārtošanai atbilstoši starptautiskajiem standartiem?
– Juridiskajā komisijā “pret” ir opozīcijas frakcijas – “Saskaņas centrs” un Zaļo un zemnieku savienība. Viņi uzsver, ka referendums ir opozīcijas cīņas ierocis. Tam, no vienas puses, varētu piekrist. Taču, no otras, pieredze liecina, ka ierosinātie referendumi reti gūst sabiedrības vairākuma atbalstu un patiesībā visbiežāk tas no ierosinātāju puses nemaz netiek gaidīts. Toties tie noder partiju pašreklāmām.
Atsevišķu partiju politiķiem patīk tā politiskā jezga, kas parasti pavada parakstu vākšanu un referenduma kampaņu – uz tās fona var labi izcelties un, iespējams, palielināt savu elektorātu. Diemžēl pretestība likumu sakārtošanai ir arī no atsevišķu nevalstisko organizāciju pārstāvju un politologu puses.
– Kuru?
– Piemēram, Kažokas kundzes.
– Ko viņa pārstāv? Kāpēc viņas viedoklis ir tik svarīgs?
– Viņa pārstāv nevalstisko organizāciju “Providus”, un viņa ir tā persona, kuru bieži intervē plašsaziņas līdzekļi, tātad viņai ir ietekme uz sabiedrisko domu.
– Latvijā ir ap 16 000 reģistrētu nevalstisko organizāciju. Cik lielu sabiedrības daļu pārstāv šis “Providus”? Cik tajā ir biedru?
– To es nezinu, bet mēs nenoraidām nevienu organizāciju un komisiju, kas vēlas piedalīties likumu apspriešanā. Bet es arī Kažo kas kundzei esmu teikusi, ka, lai garantētu demokrātiskas sistēmas stabilitāti un efektivitāti, valstij var būt nepieciešamība veikt īpašus pasākumus sevis aizstāvēšanai. Citiem vārdiem runājot, valstij ir jāprot aizstāvēties pret antikonstitucionālām politiskām tendencēm. Es arī ieteicu politologiem, lai viņi painteresējas par Veimāras Republikas kļūdām un valsts nespēju sevi aizstāvēt, kad to savulaik ar demokrātijas vārdiem uz lūpām samala ekstrēmistiskās partijas. Mēs labi zinām, kādā veidā Hitlers nāca pie varas Vācijā.
– Demokrātiski…
– Jā, demokrātiski un ar referendumu palīdzību. Tāpēc Vācija arī mūsdienās pret to izturas ļoti rezervēti. Mēs labi zinām, ka staļiniskais režīms arī sevi dēvēja par demokrātiskāko iekārtu pasaulē. Starp citu, Ungārijas jaunā konstitūcija vispār neparedz referendumus.
– Pašreizējai parakstu vākšanai par automātisku pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem ir tālejošs mērķis. Pēc februāra referenduma tika secināts, ka balsu nepietiek, tāpēc jāķeras klāt pilsoņu skaita revidēšanai – ir jāpalielina to pilsoņu skaits, kas vēlāk varēs nobalsot par valsts valodas statusu krievu valodai un citiem attiecīgajiem priekšlikumiem. Šā referenduma mērķis ir sakustināt pilsonisko struktūru.
– Faktiski tas ir valsts pēctecības un neatkarības apdraudējums.
– Un mēs to pieļausim?
– Nē, šādus Pilsonības likuma grozījumus pat tad, ja par tiem tiktu rīkots referendums un izdotos iegūt balsu vairākumu, varētu apstrīdēt Satversmes tiesā. Es noteikti to ierosināšu darīt! Satversmes tiesa var izvērtēt arī tautas pieņemta likuma atbilstību Satversmei.
– Un galavārdā – ko jūs kā juriste ieteiktu darīt mūsu lasītājiem, kurus šī situācija uztrauc?
– Juridiskā komisija, neskatoties uz lielo pārslodzi, ir diezgan daudz izdarījusi, un šobrīd likums jau sagatavots otrajam lasījumam, ceturtdien par to varētu būt balsojums Saeimas sēdē. Būtu labi, ja arī “Latvijas Avīzes” lasītāji un citi pilsoņi par to izteiktu savu viedokli. Vai viņi piekrīt, ka 0,6% pilsoņu, kā Urbanovičs teica – “mobilais pulks”, var noteikt politisko darbakārtību un tas notiek uz nodokļu maksātāju rēķina? Bet ja tiešām ir runa par ļoti svarīgiem Satversmes grozījumiem vai likumprojektu, tad tas tomēr ir tā vērts, lai gada laikā sakrātu divus latus un samaksātu par sava paraksta apstiprināšanu.
