Cepam ļepjoškas un vārām nātru zupu – kā Sibīrijā. Māsiņas Pētersones atceras izsūtījuma laiku 0
Badu nemirām, bet visu laiku gribējās ēst – tā māsas Sarmīte Bezdelīga, Brigita Zvaigzne un Pārsla Bišofa atceras Sibīrijas izsūtījuma laiku astoņu gadu garumā. Šodien visas trīs sabraukušas dzimtas mājā Limbažu pusē, no kuras okupācijas vara izvedusi arī vecotēvu un tanti. Lai notiek – represēto piemiņas dienai par godu uzvārīsim nātru zupu un uzcepsim ļepjoškas – kā Sibīrijā, viņas nospriež un iekur uguni vecajā malkas plītī.
Kartupeļus ar mizu – nepiedāvāt
Mazajām Pētersonu meitenēm mamma no rīta, promejot uz darbu, ielika rokā pa maizes šķēlei – tas visai dienai. Maizīte ne jau kā Latvijā cepta, bet no saujiņas miltu un kartupeļiem – glīzdīga, smaga un zilgana, tomēr – garšīga. Tupeņi bija izsūtīto glābiņš – arī tad, ja sasaluši kā pirmajā gadā. Pārslai vēl tagad to smaka un garša uzdzenot nelabumu. “Kartupeļus ar mizu, lūdzu, nepiedāvāt – tā mana bērnības trauma,” viņa nosmej. Toties klimpiņas vai pankūkas arī tagad labprāt ēstu, tikai viena bēda – uz tupeņu rīvēšanu vairs nav piedabūjama. Sarmīte māj ar galvu – es arī. Uzjundī atmiņas, kā līdz asiņainiem pirkstiem pierīvējušas ar bumbuļiem četrus pilnus spaiņus. Kad nospiesta sula, sanācis viens ar izspaidām, no kurām mamma cepusi maizi.
Kartupeļus gatavoja dažādi – arī savārīja ar putraimiem vai miltiem, cepa ripiņās uz plīts, taisīja stūķi. “Kad tos sastampā un ļauj, lai drusku pierauj katla dibenā, bija tik garšīgi,” novelk Brigita.
Otrajā gadā viņu mammai piešķīra govi, taču visu izslaukto pienu vajadzēja nokrejot, sakult sviestā un nodot vietējai saimniecībai, pašām palika vājpiens un paniņas, kuras vēl atšķaidīja trīs lāgiem. Pat ar nokrejoto pienu putra garšoja daudz labāk. Ziemā varēja pagatavot Sibīrijas desertu – ar nazi sasmalcina sasaldētu vājpienu un pieliek dzērvenes.
Kad mežā nāca gatavas ogas, lasījušas brūklenes un vārījušas ziemai zapti. Saldumam likušas klāt burkānus. Riekstu laikā Brigita kāpusi ciedros pēc čiekuriem, kurus varēja uzcept ugunskurā ar visu čaumalu.
Vietējie bērni ierādījuši, kā dabūt “košļeni” – priežu vai egļu sveķi drusku jāpakarsē, lai nesalīp zobos.
Kā var negribēties ēst?
Kad meitēni pieauga, mamma gādāja, lai vecākās ātrāk tiktu dzimtenē – ka vēl nesadomā saskatīties ar kādu sveštautieti. Pirmā Latvijā atgriezās vidējā māsa Brigita, tad – Sarmīte. Atceroties izsūtījuma laiku, viņai acīs asaras – par mammas pārdzīvojumiem, necilvēcīgi smago darbu, māsu sagandēto bērnību, piedzīvoto pazemojumu un mūžīgo bada sajūtu. Tā nav atlaidusies arī dzimtenē, kur pārtikas netrūka. Brigitu uzņēmusi tuva radiniece, taču, kad neviena nav bijis mājās, meitene ielavījusies pieliekamajā kambarī un slepus ēdusi maizi. Ja pie galda kāds noteicis, ka gana baudīts, viņai nebija saprotams – kā var negribēties ēst?
Pārslai atkal palikusi prātā sajūta, ko reiz piedzīvojusi slimnīcā. Brokastīs devuši mannā putru ar sviesta piciņu kā saulīti viducī, kas viņai šķitis brīnumgards ēdiens. “Teicu māsiņai, ka gribas vēl, bet viņa atbild – ņepolagajetsa (latviski – nepienākas). Vienmēr atcerēšos to “ņepolagajetsa”.”
Tikai ar gadiem sapratušas mātes piedzīvoto izmisumu Latvijā, kad 1949. gada pavasara rīta agrumā dzīvoklī iebrukuši četri bruņoti vīri. Tēva mājās nebija – cerībā, ka sievu ar trīs maziem bērniem čekisti nesavāks, viņš bija aizdevies uz Rīgu. Mamma kliegusi – šaujiet mūs tepat nost!
Kad tēvs atgriezies un sapratis notikušo, pieteicies okupācijas varai, un tā viņu nosūtījusi uz lēģeri. Savas meitenes ieraudzījis tikai pēc septiņiem gadiem. Pārslai atkalsatikšanās beigusies ar izbailēm un asarām, jo bārdainajā vīrā tēti vairs neatpazina.
Dzimtenē kopā ar mammu viņa atgriezās 1957. gadā. “Izkāpām Limbažu stacijā, vienai rokā – koferis, otrai – pauna, tā bija mūsu iedzīve.”
Kad Limbažos Annu Pētersoni kā represēto reiz intervējusi televīzija, viņa caur asarām vien spējusi atbildēt – esmu laimīga, ka visus bērnus atvedu mājās.
Garša, kas palika izsūtījumā
Plīts iekurta, katliņā burbuļo ūdens, Brigita ieber putraimus, pēcāk arī gabaliņos sagrieztus kartupeļus. Pārsla dārzmalā saplūkusi krietnu sauju jauno nātrīšu un tagad uz plītsmalas noplaucē ar karstu ūdeni, lai atņem dzēlīgumu. Metīs zupā, kad būs mīksti putraimi un kartupeļi, piebērs sāli, un zupa ēdama. Sibīrijā tādu vārīja, kamēr vien ārā varēja atrast kādu nātri.
Māsas istabas priekšā uzklāj apaļo galdu ar izrakstītu galdautu, nu jānogaršo zupa. Diez kas nav – pirmā neiztur Brigita un aizsteidzas uz virtuvi pēc krējuma, vārītām olām un uz pannas sacepta cauraudzīša. Šādu uzlaboto virumu, kam garšai vēl piešautas skābenes, ceļot galdā vismaz reizi vasarā.
Pārsla ķeras pie ļepjošku gatavošanas – tā Krievijā viņas sauca miltu un ūdens plāceņus, kas tika cepti tieši uz plītsvirsmas. Virtuve pildās ar vieglu gruzduma smaržu, Brigita uzmana, lai cepums nepiedeg. Māsas spriež, ka pēdējoreiz ko tādu ēdušas pirms 65 gadiem – izsūtījumā. “Uzsmērēsim sviestiņu?” klusi pavaicā Brigita. Visām lielie smiekli – redz, tādi tie Sibīrijas plāceņi! Neesot jau pirmā reize, kad izsūtījuma laika gardums liek vilties. Pārsla mēģinājusi izvārīt kviešu graudus – nesanāca ne tuvu Sibīrijā gatavotajiem, kas bija apaļi un saldi. Tāpat noticis ar zivju maltīti – Vasjuganas upē ar parastām viciņām saķertās zivteles, iztīrītas, glīti saridātas čuguna katliņā, pārlietas ar pienu, pa virsu sīpoliņi, uz nakti izsutušas krāsnī, nākamajā dienā bijis prīmā ēdiens. Paprovējusi no Latvijas reņģītēm ar ko līdzīgu iepriecināt dzīvesbiedru – otrreiz gan ko tādu viņa vairs negatavos.
Receptes
Sibīrijas nātru zupa
Ūdenī novāra putraimus un sagrieztus kartupeļus, pieliek iepriekš noplaucētas nātres un piešauj sāli.
Mūsdienu versijā pievieno arī sagrieztas skābenes, cieti vārītu olu, krējumu. Var papildināt ar gaļu.
Ļepjoškas jeb plāceņi
Miltos iemaisa ūdeni, pieliek sāli un no viendabīgās masas ar rokām veido plāceņus. Uz plītsvirsmas apcep no abām pusēm. Masu vēlams iejaukt ātrāk, lai plāceņos pirms cepšanas milti paspēj uzbriest.
Mūsdienu versijā izmanto divu veidu miltus – rudzu un kviešu, ūdens vietā – pienu.
