Sāpjubērns 9
Piena nozare šobrīd ir sāpjubērns, un pagaidām īsā termiņā gan nav redzams risinājums. “Mežacīruļu” saimnieks Juris Cīrulis atgādināja, ka pērn par spīti sarežģītajai situācijai piena lopkopībā izdevās saglabāt dzīvniekus un nelikvidēt govis, taču nu svarīgi, kas zemniekus sagaida šogad. Zemkopības ministrs Jānis Dūklavs pirmdien Briselē tiksies ar aroda brāļiem Lauksaimniecības ministru padomes sēdē, kur sagaida konstruktīvas atbildes no lauksaimniecības komisāra un rīcību, kā risināt samilzušo situāciju piena un cūkgaļas nozarē.
“Šobrīd intervences cena ir zema, bet, ja tā tiks palielināta, par ko visas valstis ir iestājušās, tas jau būs solis pozitīvā virzienā. Gaidām atbildi par uzglabāšanu, par tirgiem,” teica ministrs. Ja būs vajadzība, tad ZM varētu vērsties Latvijas valdībā, lai saņemtu palīdzību piena lopkopībai. Abas kaimiņvalstis nav izmantojušas valsts palīdzību, bet pašmāju zemnieki jau divreiz esot saņēmuši atbalstu no valsts. Uz “LA” jautājumu, ko pašlaik darīt krīzes skartajiem, ministrs teica, ka vienotas receptes nav, jāvērtē katrs gadījums atsevišķi.
Igaunijas Lauksaimniecības un tirdzniecības kameras direktors Romets Sormus gan domā, ka protekcionisms nav izeja – uzbūvēt valstu starpā sienas un žogus. Baltijas tirgus ir vienots, un tas, ka Igaunijas “Rimi” nevar nopirkt Latvijas pienu, nozīmē tikai to, ka igauņu zemnieki ir pārliecinājuši vietējos patērētājus, ka jāpērk vietējais, nevis importa piens. Sormus arī nav pārliecināts, ka Ķīna un ASV ir mūsu jaunie tirgi, bet tā gan ir Dānija, Somija un citas reģiona valstis.
Arī Kazāks, domājot par vietējā tirgus sargāšanu, tomēr iesaka iekāpt patērētāja kurpēs, lai nav tā, ka, sargājot vietējos lauksaimniekus, patērētājam par preci ir jāmaksā vairāk. Viens no kongresa dalībniekiem atgādināja, ka pircējs ir tas kungs, kurš paņem lietuviešu, latviešu vai igauņu pienu, un tomēr būtu jādomā par ražotāju komunikāciju ar sabiedrību. Lai arī situācija piena lopkopībā ir smaga, ZSA kongresā aicinājumi uz nemieriem publiski neizskanēja. Tiesa, kuluāros par iespējamiem nemieriem sarunas raisījās.
Zemniekus, īpaši no Vidzemes, patlaban uztrauc tas, ka pēdējā modernizācijas kārtā daudzi palikuši aiz strīpas un projekti nav apstiprināti. Bioloģiski saimniekojošais “Kalnavotu” saimnieks Jānis Dzenis zina teikt, ka Lielrīgas reģionā esot noraidīti projekti ar 88 punktiem, kamēr citos reģionos apstiprināti projekti ar 45 punktiem, kas esot nesamērīgi. Uz to LAD direktore Anna Vītola-Helviga sacīja, ka realitāte ir tāda, kāda tā ir, proti, Zemgalē un Lielrīgā tiek tikai daži lieli projekti, taču tie šajā periodā savas iespējas būs izsmēluši un nākamajā kārtā varēs tikt citi. Taču nav garantijas, ka tad atkal neradīsies vēl citi lieli projekti. Priekšroka pašlaik dota būvniecībai, un, ja ir vēlme mainīt nosacījumus, tad būtu nepieciešama saskaņošana ar visām organizācijām un arī Uzraudzības komitejā. 1742 projekti modernizācijas pasākumā – tas ir rekordskaitlis, kāds iepriekšējos periodos iesniegts divos gados. Lauksaimnieki grib attīstīties, un tā ir laba ziņa visai sabiedrībai, tomēr nākotnes izaicinājumi pastāv. Viens no tiem – elastīgums un spēja piemēroties mainīgajiem apstākļiem. Krieviņa uzsver, ka lauksaimniekiem jākļūst elastīgākiem dažādajos mainīgajos apstākļos, lai saglabātu nozares dzīvotspēju. “Zemniekiem nāksies vairāk mācīties un lietot videi draudzīgas saimniekošanas prakses, nāksies vairāk ieviest inovācijas un precīzās tehnoloģijas, dažādot ražošanu, celt produktivitāti un jaunus tirgus, kā arī kooperēties,” rezumē ZM valsts sekretāra vietniece.
“Situācijā, kad Eiropā kopumā ekonomika stagnē, mums ir divi varianti – vai ar to samierināmies un gaidām Laimes lāci, kas mūs izglābs, vai arī sakopojam savus spēkus un mēģinām šo situāciju ietekmēt. Baidos, ka Laimes lācis nenāks, un mums atliek tikai pašiem darboties,” konstatē ZSA priekšsēdētājs Juris Lazdiņš.
