Centrs “Dardedze”: “Bērns redzēja pornogrāfiju – nu, un kas?” 0
Centrs “Dardedze” valdes locekle Agnese Sladzevska
Kad gadu mijā grāmatnīcā parādījās Krisa Dūves grāmata vecākiem “Klikšķini šeit, Tomas!” par palīdzību bērniem, kuri saskaras ar pornogrāfiju internetā, sociālajos tīklos bija lasāmas pretrunīgas reakcijas.
Izskanēja viedoklis, ka problēma ir izdomāta: arī daudzi no mums, pieaugušajiem, pirmo seksuālo audzināšanu esot ieguvuši no pornogrāfiskiem materiāliem un nekas mums nekaiš.
Tā kā 11.februāris visā pasaulē bija Drošāka interneta diena, šis ir labs brīdis izvērtēt interneta drošības principus katram savā ģimenē, tāpēc šajā rakstā pastāstīsim par pornogrāfijas radītajām sekām, ko redzam mūsu organizācijas klientos – bērnos.
Mazākiem bērniem – lielāks risks
Bērnu ziņkārība nav nekas jauns, taču, pateicoties interneta izplatībai, pornogrāfiska, vardarbīga un cita bērniem nepiemērota satura pieejamība šobrīd ir tāda, kā nekad agrāk. Ekrānierīces bērniem tiek rādītas dažkārt jau kopš zīdaiņa vecuma. Ja bērns potenciāli kaitējošu saturu vēl nemeklē pats, šis saturs uznirst reklāmas logos, bet “Youtube” multfilmu izvēlnē dažu klikšķu attālumā ir filmiņas, kuras var šokēt pat pieaugušo.
Katrs ceturtais bērns ir redzējis pornogrāfisku saturu pirms 12 gadu vecuma,
68% pusaudžu ir sastapušies ar pornogrāfiskiem materiāliem nejauši (The Journal of Sex Reaserch, 2016), un bieži sākumskolas vecuma bērniem pornogrāfiskus materiālus parāda kāds vecāks skolasbiedrs vai kaimiņu bērns.
Pie “Centrs Dardedze” psihologiem arvien biežāk vēršas ģimenes, kuras pamanījušas negatīvas izmaiņas bērna uzvedībā. Tām, protams, var būt arī daudzi citi iemesli, tāpēc to, ka konkrētās izmaiņas var būt veicinājusi pornogrāfijas skatīšanās, secinām, ja kāds bērnu “pieķer” to skatāmies vai arī bērns pats to pateicis.
Bērnos redzamas tādas pazīmes kā trauksme, pārņemtība ar domām par redzēto, kas kavē iespēju mācīties, koncentrēties un atcerēties, var būt vēlme atkārtoti meklēt un skatīties pornogrāfiskus materiālus. Dažkārt bērns arī cenšas imitēt ekrānā redzētās darbības ar citiem bērniem dārziņā vai skolā, tai skaitā veicot orālo un anālo seksu, un tas nav retums. Seksuāla izmantošana, pēc Valsts policijas datiem, ir izplatītākais noziegumu veids pret bērniem Latvijā, unbūtiskā daļā gadījumu pāridarītājs ir cits nepilngadīgais.
Visaugstākais risks piedzīvot negatīvas sekas ir bērniem, kas vēl nav sasnieguši pubertātes vecumu – bērni tikko sākuši iet skolā un patstāvīgi lietot internetu, bet vecāki, lai lieki nesatrauktu, nereti izvairās runāt par bērnam kaitējošu saturu.
Mēs ļaujam bērnam piekļūt visam un sagaidām, ka viņš pats spēs par sevi parūpēties, taču mācēt lietot ierīci nav tas pats, kas mācēt sevi pasargāt. Panākts tiek pretējais – bērns nezina, no kā interneta vidē vajadzētu uzmanīties, sastopoties ar nepiemērotu saturu cenšas to no vecākiem slēpt un nesaņem nepieciešamo atbalstu, lai saprastu un “pārstrādātu” redzēto.
Kailums un sekss bioloģiskā līmenī var piesaistīt jebkura bērna uzmanību, taču pornogrāfija maza bērna smadzenēm ir pārāk spēcīgs stimuls
– vienkārši sakot, tajās vēl nav attīstītījušās “bremzes”, kas ļautu šo informāciju apstrādāt un turēties pretī tās ietekmei.
Mazu bērnu acīs pornogrāfija ir pielīdzināma vardarbīgām un citām satraucošām ainām, kas biedē, iespiežas atmiņā uz ilgu laiku, kā arī var ietekmēt viņu izpratni par dzimumu lomām un attiecībām. Kā par pornogrāfiju vaicāja kāds 9 gadus vecs bērns: “Vai tiešām man tas būs jādara?” Bērnam var rasties grūtības ievērot robežas attiecībās, tāpēc rodas risks, ka arī pats bērns var tikt pakļauts seksuālai izmantošanai no pieaugušo vai citu bērnu puses. Baiļu dēļ var rasties arī pilnīgs noliegums pret seksualitātes tēmu, kas, savukārt, traucē bērnam apgūt vecumam atbilstošu informāciju par ķermeņa attīstību un seksualitāti.
Tas ir normāli, ka sākot no 13-14 gadu vecuma pusaudzis pats meklē un interesējas par seksuāla rakstura saturu,
tomēr vairāk pornogrāfiska satura materiālus meklē tie bērni, kuriem ir izteiktāka trauksmes un vientulības sajūta. Būtiski, lai vecāki arī pusaudža gados saglabātu pozitīvu kontaktu ar bērnu un palīdzētu viņam veselīgi aizpildīt laiku.
Arī šajā vecumposmā redzētais var radīt atkarību un radīt vēlmi redzēto atdarināt – jāatceras, ka bērns vadās pēc pieaugušo piemēra un cenšas pieaugušos imitēt visās jomās. Tāpat jaunietim vēlāk var rasties problēmas just uzbudinājumu, esot kopā ar reālu partneri. 88% ainu no populārākajiem pornogrāfiskajiem materiāliem satur fizisku agresiju, bet 72% pusaudžu tajos redzējuši nelabprātīgas seksuālas attiecības (pētījums Youth and Porn, Jaunzēlande, 2017). Bērns iemācās, ka tāds ir sekss – nereti sievieti pazemojošs un vardarbīgs, un tam nav nekāda sakara ar mīlestību, uzticēšanos un intimitāti.
Vecāku loma bērnu personiskajā drošībā
Ļoti būtisks vecāku uzdevums ir preventīva saruna ar bērnu. Vai bērns izstāstīs vecākiem, ka redzējis pornogrāfiju, ja ģimene nekad šim tematam nav pieskārusies vai brīdinājusi bērnu, ka par to vajadzētu pateikt? Visticamāk, nē: ja vecāki nav “ieminuši taciņu” sarunai par neērtām tēmām, nevaram gaidīt, lai bērni sāktu runāt pirmie.
Taču vecākiem sākt sarunu pirmajiem ir pat ļoti vērtīgi – tas dod iespēju parādīt sevi kā pirmo informācijas avotu un iedrošināt bērnus nākt un stāstīt, ko viņi ir redzējuši vai piedzīvojuši. Svarīgi bērnos radīt apziņu, ka viņu zinātkāre ir normāla un jebkurš jautājums tiks atbildēts, savukārt pašiem vecākiem būtu svarīgi nejaukt kopā dažādus jēdzienus – pornogrāfija nav tas pats, kas seksualitāte, kailums vai stāsts par to, kā rodas bērni.
Labs brīdis sarunai par drošību internetā ir tad, kad bērns patstāvīgi sāk lietot viedierīces vai ģimene nopērk kādu jaunu ierīci. Varam apspriest, kādi varētu būt riski un kā no tiem izvairīties, kas internetā ir bērnam piemērots un kas nav, kā arī kopīgi uzrakstīt uz lapas ģimenes interneta lietošanas noteikumus – pārrunājot ekrānierīču lietošanas ilgumu, atpūtas laiku naktī.
Pirmsskolas vecuma bērnam par pornogrāfiju jāzina tik daudz (maz), lai viņš spēj to atpazīt un no tās izvairīties. Mēs varam pastāstīt, ka tās ir bildes, filmas vai apraksti, kuros ir redzamas cilvēku intīmās vietas un kuri mūsos var izraisīt satraukumu, no kā pēc tam ir grūti tikt vaļā. Bērnam ir vajadzīgs vienkāršs un skaidrs plāns – piemēram, aizgriezties, iet prom un pastāstīt, turklāt bērns kopā ar vecākiem var izdomāt arī pats savu plānu. Iepriekš pārdomājot rīcības iespējas, mēs mazinām šīs tēmas noslēpumainību un kaunu.
Te jāpiemin viens no nevēlamiem scenārijiem, ko var redzēt ģimenēs – tā ir bērna vainošana.
Atskārstot to, ka bērns skatījies pornogrāfiskus materiālus, vecāki var sadusmoties (justies bezpalīdzīgi) un ķeras pie viņa sodīšanas. Bērnā veidojas kauna un vainas izjūta – viņš jūtas slikts un turpmāk slēps pornogrāfijas skatīšanos vēl cītīgāk, saprotot, ka no vecākiem viņš palīdzību nevar gaidīt. Šo gribētos uzsvērt īpaši: ja bērns atradis nepiemērotu saturu, sods viņam nekādi nepalīdzēs.
Viņam vajadzīgs atbalsts, izpratne un praktisks padoms, kā ar līdzīgu saturu rīkoties nākotnē.Ja vecāki konstatē, ka bērns ir skatījies pornogrāfiju, svarīgākais saglabāt mieru un pārrunāt to ar bērnu – noskaidrot, ko bērns ir redzējis, pavaicāt, kā viņš par redzēto jūtas, paskaidrot, ka tas ir domāts pieaugušajiem un tas neatspoguļo reālas attiecības. Ja bērns vēl sastapsies ar šādu saturu, aiciniet to jums pastāstīt un atbildiet uz visiem jautājumiem, kas bērnam rodas – vecumam atbilstošā veidā.
Protams, svarīgs ir ne tikai mūsu teiktais, bet arī darītais, jo bērna attieksmi pret savu ķermeni veido vecāki.
Ja ģimenē bērns redz, ka vecāki mēdz apskauties, dzird atklātas sarunas par cilvēku attiecībām un jūt cieņu pret katra ģimenes locekļa privātumu, viņš būs vairāk pasargāts no apkārtējās vides nevēlamās ietekmes.
Turpretī, ja vecāki paši mēdz bērnu fiziski sodīt, bērnam tiek iemācīts, ka cits cilvēks drīkst mani aizskart vai sāpināt. Tas iemāca bērnam, ka citiem ir vara pār viņa ķermeni un viņi to var izmantot. Ir svarīgi, lai mājās bērnam būtu iespēja izteikt savas sajūtas un tās tiktu sadzirdētas – tad arī bērns neļaus sev darīt pāri un vajadzības gadījumā spēs citiem pateikt “nē”.
Tāpat viens no pirmajiem soļiem, ko katrai ģimenei vajadzētu veikt, pirms bērns ir patstāvīgi devies interneta plašumos, ir drošības uzstādījumi “Google”, “Youtube” un tādas lietotnes kā “Family Link”, kas palīdz kontrolēt bērna interneta lietošanas paradumus atbilstoši vecumam.
Jāatgādina, ka pornogrāfija, protams, nebūt nav vienīgais interneta radītais risks, un ar bērnu vajadzētu pārrunāt arī tādas tēmas kā pazemošana internetā, iedraudzināšana, sekstings un citi apdraudējumi.
Mēs nevaram izolēt bērnu no interneta un satura, kas viņam nav piemērots. Bet mēs varam būt atbalstoši, interesēties par bērnu un sagatavot viņu dažādām situācijām, pirms tās ir notikušas. Drošība internetā nav virtuāla – tā radītie riski ir reāli. Labāk izstāstīt bērnam (interneta) satiksmes noteikumus, pirms palaižam viņu uz ielas vienu pašu.
