Juris Lorencs: Iekārtot vienā no vēsturiskajiem paviljoniem “baraholku” ir tas pats, kas barona pilī – kolhoza noliktavu vai baznīcā – boksa zāli 17
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pārsteigums Rīgas Centrāltirgū – Piena paviljons pēc rekonstrukcijas pārtapis par rūpniecības preču tirdzniecības vietu. Mediji un sociālie tīkli izsakās gan daudz dzēlīgāk – “baraholka deviņdesmito gadu stilā”.
Divas ziņas, ierakstītas tviterī 16. aprīlī. Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktore Liene Cipule: “Šis ir… bez vārdiem… Te nu bija – Eiropa, nacionālā identitāte un zaļi domājošie hipsteri… Postpadomju kultūrvides renesanse. Reāli spokaini.”
Laikraksta “Diena” komentētāja Agnese Margēviča: “Centrāltirgus piedāvā ceļojumu laikā un telpā. Matrjošku trūkst.”
Nu nav Agnesei taisnība! Pašā paviljona viducī rosās vīrs, kura stendā nopērkamas gan matrjoškas, gan filca cepures ar uzrakstu “Хозяин бани”, tātad “Pirts saimnieks”.
Kas te notiek? Un kas šodien saimnieko pašā Centrāltirgū? Tā valdes priekšsēdētājs Artis Druvinieks 17. aprīlī intervijā portālam “rct.lv” atzīst: “Daudzi tirgus apmeklētāji ir neizpratnē, kā bijušajā Piena paviljonā varēja ļaut tirgot rūpniecības preces, taču šajā gadījumā ir jāvērtē vairāki aspekti. Pirmkārt, jāsaprot, kas tas ir pagaidu risinājums, reaģējot uz apkārtējās vides pieprasījumu. Otrkārt, ņemot vērā iedzīvotāju skaita un tirgus apmeklētāju skaita samazināšanos, Piena paviljons, kurā tirgotu tikai piena produkciju, ir pagātne.”
Tātad nu jau “bijušais Piena paviljons” un “pagātne”. Bet vai pašreizējais “pagaidu risinājums” ir nākotne? Nekas nav pastāvīgāks kā pagaidu risinājumi! Nepievilcīgās būdas laukumā starp Dzelzceļa staciju un Gaļas paviljonu tika nojauktas vēl vecās domes laikā, 2020. gada janvārī.
Tās pašas būdas, tikai bišķi smukākas, tagad pārnestas zem jumta. Vienā ziņā Druviniekam gan var piekrist. Rīgā saimnieko lielveikali, drīz ienāks jaunas lēto veikalu ķēdes.
Iespējams, aizvien mazāk cilvēku dosies uz Centrāltirgu. Es speciāli apmeklēju tirgu trīs dienas pēc kārtas, no 18. līdz 20. aprīlim, tātad svētdienā un darbdienās. Apmeklētāju pagaidām netrūkst.
Bet neizskatās, ka cilvēkiem būtu kaut mazākā interese par jaunajā paviljonā (par Rūpniecības paviljonu to negribētos dēvēt) tirgoto produkciju. Lielākā daļa stendu ir pavisam tukši, bez neviena pircēja.
Tad kam tie vajadzīgi? Toties Gastronomijas, Dārzeņu, Zivju un Gaļas paviljoni ir cilvēku pilni, rosība valda arī pie stādu un dārzeņu galdiem paviljonu ārpusē.
Kāpēc tāda viļņošanās ap Centrāltirgū notiekošo? Mēs vairs nedzīvojam deviņdesmito gadu sākumā. Cilvēki ir redzējuši pasauli un sapratuši, ka Centrāltirgus ir kas vairāk nekā tikai iepirkšanās vieta.
Lai man piedod šādu salīdzinājumu, bet arī Nacionālā bibliotēka ir kaut kas vairāk nekā tikai bibliotēka, ne velti to dēvē par Gaismas pili.
Centrāltirgus varētu kļūt par kaut ko līdzīgu gastronomijas templim. Tam ir unikāla vēsture, neparasta arhitektūra un izdevīga atrašanās vieta – blakus Vecrīgai, Daugavai un topošajai “Rail Baltica” dzelzceļa stacijai.
Iekārtot vienā no vēsturiskajiem paviljoniem “baraholku” ir tas pats, kas barona pilī – kolhoza noliktavu vai baznīcā – boksa zāli.
Centrāltirgus – tā ir iespēja radīt kaut ko pavisam īpašu, tikai Rīgai un Latvijai raksturīgu.
Savulaik es ļoti gaidīju tā saucamā gastrotirgus parādīšanos Gastronomijas paviljonā. Diemžēl piedzīvoju vilšanos. Ne pasniegto ēdienu, bet iekārtojuma ziņā. Valdīja saspiestība, daudzās ēstuvēs darbojās bāra letes princips.
Bet gastrotirgi nav ātro uzkodu vietas, visā pasaulē jaunatne šādās vietās iegriežas reti. Cilvēki te nāk pavadīt laiku, baudīt atmosfēru. Tam vajadzīgs kaut neliels plašums, iespēja sēdēt pie un ap galdiņiem, tērzēt, vērot garāmejošo publiku.
Nu jau Rīgas gastrotirgus ir pagātne. Centrāltirgus lauza līgumu ar tā nomniekiem 2020. gada aprīlī. Iemesls – nespēja “pavilkt” nomas maksu. Es nesaku, ka Centrāltirgū vispār nenotiek labas lietas.
Mēs Latvijā esam aizmirsuši, kā pirms aukstuma vitrīnu uzstādīšanas karstās vasarās oda Gaļas paviljons. Šādas smaržas joprojām var sajust daudzos Ukrainas tirgos. Bet tie ir sīkumi, salīdzinot ar iespējām, kāds tirgus varētu izskatīties.
Centrāltirgū redzētais vedina uz antropoloģisku apceri. Jaunais Piena/Rūpniecības paviljons atgādina matrjošku, daudzas vienu otrā ievietotas lelles.
Ārējā čaula – elegantais dirižabļa angārs, griesti, kas sasniedz teju 40 metru augstumu. Lejā – nelieli, savstarpēji nodalīti paviljoni ar jumtu, jau mazākas matrjoškas.
Vienā no tiem stikla vitrīnā (nākamā matrjoška!) pat atrodamas īstas matrjoškas. Vienlaikus rodas sajūta, ka tuksnesīgais paviljons glabā kādu acīm nesaredzamu matrjošku, noslēpumu, nesaprotamas saistības, par kuru eksistenci zina vien daži izredzētie.
Bet varbūt lieta ir daudz vienkāršāka, un tā ir postpadomju mentalitāte. Pat ne krieviskā, ne komunistiskā vai austrumnieciskā, bet tieši postpadomju. Gribējām, kā labāk, iznāca, kā vienmēr. Nu netiekam nekādi vaļā.
Kopš Rīgas domes vēlēšanām pagājuši jau astoņi mēneši. Solītais “restarts” kavējas. Bet, ja tas reiz sāksies, ļoti gribas cerēt, ka pārmaiņas skars gan Centrāltirgu, gan nu jau tikpat kā pamesto un aizmirsto Vidzemes tirgu.
