Juris Lorencs: Aizvien vairāk līdzekļu nāksies ziedot vietējo musulmaņu kopienu uzraudzībai 2
Divi nesen notikuši terora akti ar dažu dienu starpību. Vispirms 3. aprīlī bumba sprāgst Krievijas “Ziemeļu galvaspilsētā” Pēterburgā tunelī, kas savieno metro stacijas “Siena laukums” un “Tehnoloģiskais institūts”. Bojā iet 14 cilvēki, vairāki desmiti ievainoto. Labi zinu šo pazemes pāreju, tā ir pati dzīvākā vieta visā pilsētā. Pēc dažām dienām, 7. aprīlī, pašā Stokholmas centrā kravas auto ietriecas gājējos, nogalinot četrus cilvēkus.
Šiem ārēji tik atšķirīgajiem notikumiem ir kaut kas kopīgs. Proti, abos gadījumos terora aktus veica uzbeku jaunieši. Pirmajā gadījumā pašnāvniekam gan bija Kirgizstānas pilsonība, bet lietas būtību tas nemaina. Jautājums – kāpēc tieši Centrālāzija pēdējā laikā kļuvusi par terorisma un ekstrēmisma inkubatoru? Kāpēc tik daudzi jauni vīrieši no šī reģiona pievienojas “Islāma valstij”, “Al-Qaeda” un citiem teroristu grupējumiem? Pēc aptuveniem vērtējumiem, tikai Sīrijā vien pret valdību vērsto nemiernieku un islāmistu pusē patlaban karo ap 10 000 kaujinieku no bijušajām padomju republikām, vairākumā no Centrālāzijas.
Bieži dzirdami apgalvojumi, ka lietas būtība slēpjoties ekonomikā. Lai gan Astana, Taškenta un Ašgabata pārsteidz ar modernās arhitektūras brīnumiem, kopumā cilvēki dzīvo visai pieticīgi. Vidējā alga Turkmenistānā patlaban ir 600, Kazahstānā – 420, Uzbekistānā – 250, Kirgizstānā – 230, bet Tadžikistānā – vien 100 eiro uz rokas. Tiesa gan, arī dzīve šajās valstīs (izņemot Turkmenistānu) ir lētāka nekā Latvijā.
PSRS sabrukšanas brīdī 1991. gadā piecās Centrālāzijas republikās dzīvoja 50 miljoni cilvēku, šodien – jau apmēram 70 miljonu. Tas, ka jaunu darba vietu rašanās netiek līdzi iedzīvotāju skaita pieaugumam, ir acīmredzams fakts. Pa daļai situāciju glābj ekonomiskā migrācija. Krievijā vien patlaban uzturas ap četriem miljoniem viesstrādnieku no Centrālāzijas valstīm. Bet visiem nav vietas pat milzīgajā Krievijā. Un tā nu Uzbekistānas ciemos daudzi gados jauni vīrieši nīkst bez darba un viegli uzķeras uz islāmistu vervētāju izmestajām makšķerēm, kuri par karošanu sola ne tikai taisnu ceļu uz paradīzi, bet arī krietnu žūksni naudas.
Notikumi Pēterburgā un Stokholmā vēl vairāk sēs aizdomas un pastiprinās neuzticību pret vietējām musulmaņu kopienām visā Eiropā. Krievijā atskan aicinājumi aizliegt ārzemniekiem strādāt jomās, kas saistītas ar transporta drošību, kodolspēkstacijās, militāros objektos, pat skolās un augstskolās. Tomēr “vilciens ir aizgājis”, jo ap diviem miljoniem viesstrādnieku no Centrālāzijas pēdējos divdesmit gados jau kļuvuši par Krievijas pilsoņiem.
Var jau cerēt, ka ekonomisko apstākļu uzlabošanās samazinās ekstrēmisma līmeni reģionā. Tomēr, ja cilvēks gatavs uzspridzināt pats sevi, tad diezin vai viņu īpaši interesē nauda un iespēja to tērēt paredzamā nākotnē. Ko darīt – uz to atbildes jāmeklē ne tikai drošības ekspertiem, bet arī antropologiem un psihologiem. Kā un kāpēc notiek tā dēvētā pašradikalizācija? Vai vietējā mošejā? Diezin vai, tad jau drīzāk internetā un specifiskos svētceļojumos pie islāmistu ideologiem.
Stokholmā notikušais terora akts un medijos izplatītā ziņa, ka terorists gaidījis deportāciju no Zviedrijas, var novest pie vēl kādām nepatīkamām konsekvencēm. Proti, varas iestādes sāks baidīties pieņemt lēmumus par nevēlamu personu deportāciju. Tāpat prāvi resursi būs jāpatērē, līdz specdienesti izvērtēs, vai cilvēks, kuru gatavojas izraidīt no valsts, gadījumā nav potenciāls terorists, varbūt pat pašnāvnieks, gatavs uz visu pēc nepatīkamās ziņas saņemšanas. Aizvien vairāk līdzekļu nāksies ziedot drošībai un vietējo musulmaņu kopienu uzraudzībai. Ievērojot to, ka patlaban dažās Rietumeiropas zemēs teju vai 50% jaundzimušo nāk pasaulē musulmaņu ģimenēs, ar laiku varam nonākt stāvoklī, kad puse sabiedrības izsekos otru pusi. Tas, protams, joks, kaut kas no Džordža Orvela utopiskā romāna “1984”. Bet, kā mēdz sacīt, katrā jokā jau ir sava daļa patiesības.
