“Tukuma literātu apvienībai raksturīgi htoniskie, tumšie un sapņainie motīvi,” Jūlija Dibovska vērtē Tukuma prozas lasījumus 4
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad jau desmito reizi klausītājus priecēja īpašs notikums – “Tukuma prozas lasījumi 2022”, kurā piedalījās virkne talantīgu un tiešām rakstošu autoru no Tukuma un tā apkārtnes.
Īpašu atzinību par iesniegto stāstu literāro meistarību un atbilstību āķīgajam konkursa uzdevumam ieguva: Guna Roze ar stāstu “Liedaga Bolero”, Ingrīda Zaķe ar stāstu “Neīstie” un Ināra Bezmere ar stāstu “Piektais cēliens”. Trešā vieta konkursā – Maijai Laugalei par stāstu “Barons”. Otrā vieta – Gvido Dragem un viņa stāstam “Mildu maiss”, bet žūrijas galveno balvu saņēma Guntis Tālers par stāstu “Tauriņa spārnu vēziens”. Nomināciju “Klausītāju balva” ieguva Ināras Bezmeres “Piektais cēliens”, bet “Autoru balva” nonāca pie Gunta Tālera par viņa stāstu “Tikšanās ar veco Sirkantu”.
Kopš 2013. gada, kad notika pirmie Tukuma literātu apvienības lasījumi, autoru teksti kļuva tikai kvalitatīvāki, tajos var just interesi par aktuālo, kā arī vēlmi priecēt lasītājus, klausītājus, vēlme nekrist kaunā un piedāvāt arī oriģinālas formas prozu. Protams, liela nozīme ir arī šo lasījumu rīkotāju godaprātam – slikti teksti vienkārši neiztur atlasi.
Kā Tukuma prozas svētki bagātina paši sevi? Daudzi autori iesaistās, būdami pēc dabas dzejnieki, ieviešot jaunas, unikālas garšas valodā. Citi nāk kopā ar specifiskas profesijas zināšanām, papildinot tematu klāstu. Raksturīgi, ka Tukumam un Tukumā raksta pārsvarā nobrieduši, bet radošajā pasaulē ieinteresēti cilvēki.
Dzimumu ziņā – vismaz pēdējo gadu laikā – var teikt, ka Tukums diezgan labi tur līdzsvaru starp maskulīno un femīno, lai gan Latvijā, protams, lasītājas un līdz ar to rakstītājas pārsvarā ir sievietes. Domājot stereotipos, teksti brīžiem spēj pārsteigt: gadās, ka sievietes rakstīts emocionāls vēstījums satur specifiskas tehniskas detaļas, kuras autore ir precizējusi, piemēram, pie sava dzīvesbiedra, kurš nudien nav rakstnieks. Un gadās, ka liriskas notis ieskanas “īsta veča” stāstā par mežiem, kur netrūkst sūruma un grūtuma kā jau latviešu prozā un kur humors mijas ar sāpēm.
Ar ko noslēdzās Tukuma prozas lasījumu desmitgade? Piemēram, ar skandālu soctīklos, kur kāds nosauca Dobeli par čuhņu, bet Tukums jau tāda pati čuhņa vien ir! Un tajā nav nekas slikts, jo vārdu nozīmēm mēdz parādīties nianses – pārsvarā negatīvas, taču šoreiz man šķiet, ka čuhņa ir brīnišķīgs apzīmējums radošai perifērijai, kas prot un var par sevi ironizēt.
Skaidroju: literārā čuhņa ir pasaule, kurā rūgst un rodas tā, ka no Rīgas jeb t. s. centra vērtēt un grābt autorus divām lielākajām Latvijas izdevniecībām ierodas varena, daudzgalvaina Tukuma prozas lasījumu žūrija (jau kuro gadu Jūlija Dibovska un Bārbala Simsone, ik pa laikam pievienojoties kādam rakstniekam, šogad – Osvaldam Zebrim, kurš brīnišķīgi pildīja žūrijas priekšsēdētāja pienākumus). Proza Tukumā jau desmit gadus tik labi fermentējas (Gunas Rozes vadībā!), ka drīz šī pilsēta kļūs par Zemgales reģiona literāro centru.
Jābūt arī skarbiem – Tukuma literātu apvienībai noteikti neiet viegli, jo rakstīšanu ietekmē gan ekonomiskā situācija, gan izmirstošā nācija. Un problēmas, ka neraksta tie, kas varētu, jo ar prozu Latvijā var nopelnīt tikai tautā iemīļoti grafomāni, bija, ir un būs. Tukums gan arī pierāda pretējo – tie, kas pēkšņi sāk rakstīt, paver pasaulei tādas apziņas dzīles, ka autoru radi un draugi, iespējams, Tukuma prozas lasījumus uztver kā jauku vietnieku helovīniem – Tukuma literātu apvienībai nez kāpēc raksturīgi htoniskie, tumšie un sapņainie motīvi, kas varētu būt viena no šo autoru vizītkartēm.
